Krievijas–Vācijas fronte Bosnijā: jaunā «ģenerālgubernatora» iecelšana

Pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā Eiropas valstis bija vienisprātis, ka Kremlis jāattur no turpmākām avantūrām aiz Krievijas robežām. Tomēr Eiropa nepievērsa pietiekamu uzmanību savai “mīkstajai pavēderei” – Balkāniem, kur Krievija viegli var kļūt par graujošu spēku, uzskata Sarajevas politiskais analītiķis Haruns Karčičs.

Bosnijā un Hercegovinā notika konflikts, kurš bija viens no asiņainākajiem XX gadsimta beigās un pats asiņainākais Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Starpetniskie kari pēc principa “visi pret visiem”, kas uzliesmoja pēc Dienvidslāvijas sabrukuma, Bosnijā izdzēsa vairāk nekā 100 tūkstošus dzīvību, arī tāpēc, ka notika genocīds pret civiliedzīvotājiem. Starptautiskie pūliņi deva augļus – 1995. gadā Bosnijas konfliktu izdevās apturēt, un Bosnija un Hercegovina kļuva par trīsetnisku valsti ar sarežģītu konstitucionālo iekārtu un faktiski ierobežotu suverenitāti. Turklāt diviem etnosiem no trim – horvātiem un serbiem – ir nacionālās valstis, kuras robežojas ar Bosniju un Hercegovinu, un kuras kara laikā atbalstīja “savējos”.

Patlaban valsts “pārdzīvo krīzi – veselības aprūpes sistēma funkcionē slikti, valstī vēl nav sākusies vakcinācijas kampaņa, un šeit ir viens no pasaulē augstākajiem ar koronavīrusu saistītās mirstības rādītājiem pasaulē. Tomēr pašlaik visvairāk apspriestie jautājumi valstī ir pilnīgi par ko citu: kurš kļūs par jauno augsto pārstāvi Bosnijā un Hercegovinā, vai šim amatam vispār jāpastāv un vai Serbu Republikai ir tiesības atdalīties”, norāda Bosnijas analītiķis un žurnālists Haruns Karčičs publikācijā Lielbritānijas domnīcas “Karaliskais apvienoto dienestu institūts” (Royal United Services Institute, RUSI) portālā.

Vietvaldis ar milzīgu varu

Augstā pārstāvja Bosnijā un Hercegovinā amats tika izveidots, lai īstenotu Deitonas miera līgumu, ar kuru beidzās 1992.–1995.gada Bosnijas pilsoņu karš.

“No ārpuses” ieceltajam augstajam pārstāvim (un viņa birojam) ir plašas pilnvaras. Būtībā viņš ir augstākā varas institūcija valstī – viņam ir tiesības atlaist jebkuru amatpersonu, tostarp augstākās valsts amatpersonas; pieņemt obligāti izpildāmus lēmumus, ja varas institūcijas kaut kādos jautājumos nespēj vienoties; izsludināt likumus; aizliegt jebkurai personai kandidēt vēlēšanās un ieņemt jebkuru, tostarp vēlētu, amatu, arī amatus politiskajās partijās.

“Vispārējais satraukums valstī saistībā ar šo jautājumu ir saprotams. Tomēr bosnieši nespēj ietekmēt iecelšanas procesu, jo lēmumus pieņem varenāki globālie spēlētāji, un šoreiz Vācijai un Krievijai ir īpašas intereses,” paskaidro Karčičs.

Ko grib bosnieši? Tas atkarīgs no tā, kam jautā

Valsts ir sadalīta divos savstarpēji autonomos politiskos veidojumos – Serbu Republikā un Bosnijas un Hercegovinas Federācijā (neoficiāli dēvētā par musulmaņu un horvātu federāciju) – un tai ir vāja centrālā valdība.

Bosnijas serbi grib likvidēt augstākā pārstāvja biroju.

Marta sākumā Serbu Republikas parlaments pieņēma kārtējo paziņojumu šajā jautājumā: “Laiks slēgt augstākā pārstāvja biroju, lai atbildība par Bosnijas nākotni un funkcionēšanu kļūtu par Bosnijas tautas ekskluzīvām tiesībām un kompetenci. Ja šis jautājums netiks izvirzīts tuvākajā laikā, jāsāk sarunas par [Serbu Republikas] mierīgu atdalīšanos atbilstoši ANO statūtiem, kas katrai tautai garantē pašnoteikšanās tiesības.”

Tajā nav nekā jauna – Bosnijas serbiem un to politiskajiem pārstāvjiem augstākais pārstāvis ir galvenais šķērslis, lai pasludinātu valstiskumu un izstātos no Bosnijas un Hercegovinas, kas arī ir viņu mērķis, kuru neizdevās sasniegt 90. gadu kara laikā, paskaidro analītiķis.

Bosnijas horvāti daudzus gadus bija vairāk vai mazāk apmierināti ar augstā pārstāvja biroja darbu, taču arī nesen sāka aicināt likvidēt šo amatu. Neskatoties uz paziņojumiem par nodomiem iestāties Eiropas Savienībā un NATO, Bosnijas horvātu lielākā partija – Horvātu demokrātiskā savienība – nesen kļuva par sabiedroto Serbu Republikā valdošajai serbu nacionālistu Neatkarīgajai sociāldemokrātu aliansei, kā arī sāka tuvināties Krievijai.

Bosnijas horvāti pašlaik mēģina panākt to, kas viņiem neizdevās kara laikā – neatkarību vai vismaz augstākā mērā autonomu valsti, kura galu galā pievienotos Horvātijai.

“Neatkarīga serbu un horvātu valsts radītu situāciju, kad Bosnijas etniskais vairākums – bosņaki (Bosnijas musulmaņi) – atrastos “bantustānā”, kurai nav izejas uz jūru un kuras robežas kontrolē nedraudzīgi spēki. Saprotams, ka bosņaki ir pret tādu soli un iestājas par vienotas un daudznacionālas valsts saglabāšanu. Faktiski viens no retajiem principiem, kuru Bosnijas musulmaņu politiķi ievēro kopš 90. gadiem, ir viņu vēlēšanās saglabāt vienotu valsti un pretošanās jebkurai teritoriālai sadalīšanai pēc etniskām pazīmēm. Pateicoties Rietumu atbalstam, Bosnijas musulmaņiem ir ļoti labvēlīga attieksme pret ASV un ES un viņi tiecas iestāties NATO un ES,” raksta analītiķis.

Pēdējā laikā Bosnijas serbi un horvāti ar Krievijas atbalstu kļūst aizvien drošāki.

Maskava jau daudzus gadus aicina slēgt augstā pārstāvja biroju, apgalvojot, ka bosniešiem patstāvīgi jārisina savas nākotnes jautājumi. Tomēr, kā norāda analītiķis, Maskavai rūp ne tik daudz Bosnijas suverenitāte, kā Rietumu politiskā aizbildnība pār šo valsti un tajā veiktajām reformām, kuru nolūks ir iestāšanās ES un NATO. Maskavai slikti funkcionējoša Bosnija un Hercegovina šķiet daudz labāka nekā vēl viena ES un NATO dalībvalsts Balkānos, ir pārliecināts Karčičs.

Maskavas un Berlīnes intereses te nesakrīt

Vācija augstā pārstāvja amatam izvirzījusi savu kandidātu. Tas ir Kristiāns Šmits – Kristīgi sociālās savienības (kancleres Angelas Merkeles Kristīgi demokrātiskās savienības māsaspartijas Bavārijā) biedrs, bijušais federālais pārtikas un lauksaimniecības ministrs.

Berlīne acīmredzami vēlas palielināt savu politisko svaru Balkānos, kur jau ir ietekme Krievijai, Ķīnai, ASV, Turcijai un arābu valstīm.

Neskatoties uz to, ka Šmitu politiskajās aprindās dēvē par Russland-Versteher (Krievijas pazinēju), Maskava ir noskaņota pret viņa kandidatūru. Krievijas vēstnieks Serbijā Aleksandrs Bocans-Harčenko nesen apstiprinājis savas valsts nostāju un brīdinājis, ka Maskava bloķēs jauna augstā pārstāvja iecelšanu, raksta analītiķis.

Viņš norāda, ka kopš 2009. gada, kad amatā stājās pašreizējais augstais pārstāvis, Austrijas diplomāts Valentīns Incko, daudz kas mainījies. Tagad Krievija rīkojas daudz neatlaidīgāk nekā pirms 12 gadiem. Turklāt, lai pretdarbotos reformām, kuras atbalsta Rietumi, Kremlis var paļauties uz plašu vietējo sabiedroto loku.

Krievija labprāt atbalstīs Bosnijas horvātu nacionālistus viņu centienos iegūt lielāku autonomiju.

Maskava arī atbalstīs Bosnijas horvātus jautājumā par etnisko kvotu saglabāšanu valdības amatiem, jo tas viņiem dod milzu varu salīdzinājumā ar viņu skaitu, kā arī ietekmes sviras, ja viņu prasības netiek izpildītas.

Tas var likties dīvaini, taču Horvātija – ES un NATO dalībvalsts – tagad droši vien atbalstīs Krieviju šajā jautājumā, jo to intereses šajā gadījumā sakrīt, norāda Karčičs.

Pat ja Deitonas miera līguma īstenošanas padome izraudzīsies jauno augsto pārstāvi pretēji Krievijas nostājai, Maskava var izmantot savas veto tiesības ANO Drošības padomē, lai bloķētu ES militārās klātbūtnes Bosnijā (operācija “Althea”) ikgadējo pagarināšanu. Pēc analītiķa rakstītā, ja šis militārais mandāts netiks pagarināts, augstais pārstāvis būtībā kļūs par bezzobainu tīģeri.

Kāpēc šis amats joprojām ir svarīgs

Viens no argumentiem pret jauna augstā pārstāvja iecelšanu ir tāds, ka augstā pārstāvja birojs nav demokrātiska institūcija. Tā tas patiešām ir, atzīst autors. Tomēr viņš norāda, ka Vācijā, Austrijā un Japānā daudzus gadus pēc Otrā pasaules kara arī bijuši ārzemju “militārie gubernatori”, kuri arī veikuši “tīrīšanas” politisko un militāro amatpersonu vidū.

Bosnijā un Hercegovinā pēc 1995. gada šāda procesa nav bijis, atgādina Karčičs.

Arī ceturtdaļgadsimtu pēc kara Bosnijā ir plaši izplatīta kleptokrātija valdībā, administrācijā un tiesu sistēmā, turklāt tā ir raksturīga visu etnisko grupu pārstāvjiem. Tātad augstais pārstāvis, kuram ir tiesības atlaist korumpētus ierēdņus, ir vienīgais instruments, kurš pilda sistēmas kontroles un līdzsvarošanas funkcijas.

Ir arī paaugstināts risks, ka Bosnija varētu kļūt par nefunkcionējošu valsti.

Radikāli noskaņotie Bosnijas horvāti un serbi bieži bloķē – vai draud bloķēt – valsts institūciju funkcionēšanu, lai šantažētu citus tik ilgi, kamēr viņu prasības nebūs izpildītas. Tā ir vēl viena joma, kurā augstajam pārstāvim ir daudz iespēju rīkoties un nodrošināt, lai valsts intereses būtu augstākas par etniskajām.

Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka augstajam pārstāvim ir stingri jāpilda Deitonas miera līgums, kas izbeidza karu un saskaņā ar kuru tika izveidota pašreizējā valsts iekārta. Tostarp – arī atgādinot, ka pret tiem, kuri graus šo līgumu, var tikt noteiktas sankcijas. Tas ir piņķerīgs un ilgs process, kas prasa bezkaislīgu pieeju, īpaši ņemot vērā, ka kaimiņvalstis Serbija un Horvātija tā arī nav atteikušās no centieniem “atgūt savas mūžsenās zemes”, kuri tā arī netika īstenoti kara laikā, rezumē bosniešu analītiķis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt