Iveta Kažoka: Vai Latvijas partijas saprot savu vēlētāju?

Viena no politisko partiju definējošajām pazīmēm ir tās biedriem kopēja ideoloģija vai, vismaz, līdzīgas nostādnes svarīgos jautājumos.

Ar šo pazīmi ir jāuzmanās - tā nav tik vienkārša, kā varētu šķist. Visbiežākais pārpratums - nerēķināšanās ar to, ka ideoloģijas un svarīguma secībā sarindoti jautājumu saraksti ir piesaistīti konkrētam laikam un sabiedrībai. Strīdīgs jautājums, kas īpaši svarīgs šķitis 18.gadsimtā, var kļūt triviāls 21.gadsimtā; politiski īpaši nozīmīgai diskusijai vienā mūsdienu valstī var nebūt nekādu analogu līdzīgā valstī. Ideoloģiskie apzīmējumi - liberālisms, konservatīvisms, sociālisms, nacionālisms, anarhisms, u.c. - sevī slēpj visdažādākās, brīžiem pretrunīgas, priekšstatu sistēmas, kas turklāt vēl laika gaitā saplūst un transformējas, piemērojoties tā brīža aktualitātēm.

Mūsdienu vēlēšanu iznākumi reti kad ir atkarīgi no tā, vai partijai ir vai nav iekšēji konsekventas ideoloģijas.

Ar ideoloģijām konkurē uzticēšanās politiskajiem līderiem, vēlme pēc pārmaiņām, cerības, maldi, sašutums, tieksme pēc stabilitātes, bailes no straujas valsts kursa maiņas.

Ideoloģisko priekšstatu konkurents ir ne tikai emocijas, bet arī partiju redzamība konkrētos jautājumos - vieniem tie būs lauku iedzīvotāju jautājumi, otriem - vide, trešajiem - pretkorupcijas politika. Latvijā vēlētājiem nu jau desmitgadēm nemainīgi svarīgi šķiet jautājumi par partiju attieksmi pret krievu valodu, nelatviešiem un Krieviju.

Šāds mūsdienu politikas raibums ir problemātisks tikai tad, ja mēs noticam pieņēmumam, ka katras partijas darba pamatā būtu jābūt skaidrai ideoloģijai. Proti, ka partijas izraisītās emocijas un pozīcijas ir tikai ārējā čaula, kas slēpj šīs pašas partijas ideoloģisko kodolu, balstītu skaidrā, partijas darbu definējošā ideoloģijā. Jo labāk iepazīstu partijas gan Latvijā, gan citās valstīs, jo  biežāk šaubos, vai šāds pieņēmums atbilst reālajai dzīvei un - vēl vairāk! - vai tas mūsdienu sabiedrībā maz ir vēlams. Dažām partijām skaidra ideoloģija ir to priekšrocība, citas bez skaidras ideoloģijas var iztikt, vēlētājam un sabiedrībai piedāvājot pozicionēšanos atsevišķos jautājumos vai lūdzot sev izsniegt uzticēšanās kredītu līdz nākamajām vēlēšanām.

Vai ir kāds kritērijs, kas ļauj pateikt, ka partijas ar skaidru ideoloģiju ir kas vērtīgāks par pārējām? Šaubos.

Partiju šķirotava uz EP vēlēšanām: daži novērojumi

Portālā LSM.LV pirms 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām un 2018.gada Saeimas vēlēšanām tika izvietota partiju salīdzināšanas anketa “Partiju šķirotava”. Uz EP vēlēšanām piedāvātajā anketā savas atbildes uz jautājumiem sniedza partiju vēlēšanu sarakstos pieteiktie kandidāti. Tas ļāva salīdzināt, cik šaurs vai plašs ir kandidātu viedokļu spektrs vienas partijas ietvaros.

Pirms anketas rezultātu saņemšanas, portāla LSM.LV lietotāji tika lūgti anonīmi atbildēt uz dažiem jautājumiem, tai skaitā par iespējamu vēlēšanu izvēli. Nav veidu, kā uzzināt, vai vēlēšanu dienā viņi nobalsoja tā, kā bija iecerējuši, taču saņemtās atbildes ļauj salīdzināt partiju kandidātu nostājas ar potenciālo vēlētāju pozīcijām.

Secinājums - kopumā Latvijas nozīmīgāko partiju kandidāti diezgan labi atbilst saviem vēlētājiem un vēlētāji diezgan labi atpazīst sev tuvākās partijas.

Tajos jautājumos, kur vēlētāji bija stingri pozicionēti, arī kandidāti ieturēja stingru līniju. Tajos jautājumos, kur dalījās partijas atbalstītāju skatījumi, bieži vien arī kandidātu viedoklis bija daudzveidīgs - turklāt šī viedokļu dalīšanās attiecās ne tikai uz sabiedrībā maz diskutētiem, bet arī izteikti jūtīgiem jautājumiem.

Viens no nedaudzajiem izņēmumiem: dažām partijām īpašos, sabiedrībā jūtīgos jautājumos, bija raksturīgi ieņemt monolītāku, stingrāku pozīciju, nekā viņu vēlētājiem.

Šādi rīkoties partijām ir riskanti. Dažkārt šis risks ir attaisnojams - piemēram, gadījumos, kad partija apzināti vēlas būt kāda, pagaidām sabiedrībā vēl nepopulāra jautājuma virzītājspēks, bet citreiz šis risks ir grūti izskaidrojams. Partijām precīzi trāpīt savu vēlētāju noskaņojumos ne vienmēr ir vienkārši: abas vēlētāju aizpildītās anketas liecina, ka Latvijā notiek strauja paaudžu vērtību maiņa, kurai ir arī reģionāla dimensija. Vidējais pensijas vecuma Latgales iedzīvotājs savās nostājās par vērtību jautājumiem būs ļoti atšķirīgs no vidēja ārzemēs vai Rīgā dzīvojoša jaunieša. Šādos gadījumos partijai būtu izdevīgāk parādīt, ka tai ir kandidāti vai vēstījumi, kas puslīdz der gan vieniem, gan otriem, un stingri sevi pozicionēt tikai partijas identitātei fundamentāli svarīgos jautājumos.

Otrs, visai prozaisks novērojums - dažas Latvijas partijas ir tādas, kuras pēc savām vērtībām vien nav nodalāmas no citām.

Tām ir cita vēlēšanu taktika un cits iemesls startēt vēlēšanās kopā - piemēram, uzticēšanās saraksta līderiem, protests, attieksme kādos konkrētos jautājumos. Tām nav bijis vēlmes vai iespējas nākt ar savu pozīciju sabiedrību polarizējošos jautājumos, tādēļ šo partiju kandidāti, aizpildot “Partiju šķirotavu”, nereti atklāja, ka ir iekļuvuši visai raibā kompānijā.

Tas nenozīmē, ka šīs partijas ir nevērtīgas, - bieži vien tieši nepozicionētās partijas visātrāk spēj politikā ienest jaunas pieejas, sabiedriski jūtīgām problēmām atrast kompromisa risinājumus un būt par tiltu starp politiskā spektra galiem.

Latvijas partiju ideoloģiskās nišas

Abas “Partiju šķirotavas”, kā arī pēc 2018.gada vēlēšanām veiktā vēlētāju aptauja ļauj izdarīt dažus piesardzīgus secinājumus par šobrīd Saeimā pārstāvēto partiju ideoloģiskajām nišām un to perspektīvām nākotnē. 

“Jaunā Vienotība” idejiski šobrīd ir tieši tur, kur tā jau ilgāku laiku ir vēlējusies būt: proti, Latvijas politiskā centra mūsdienīgajā pusē.

Pirms 2018.gada Saeimas vēlēšanām “Vienotība” tika uztverta kā Latvijas nozīmīgo partiju politiskā spektrā liberālākā partija, lai gan jau toreiz bija redzams, ka Latvijas jaunākajās paaudzēs ir izveidojusies ievērojama vēlētāju daļa, kas šo partiju uztvēra kā pārāk piesardzīgu un inertu. “Attīstībai/Par!” un “Progresīvajiem” kļūstot par nozīmīgiem politiskās vides dalībniekiem, “Vienotība” sāka spēlēt sev daudz piemērotāku lomu, piesaistot piesardzīgo, bet uz mūsdienu Eiropas vērtībām orientēto elektorātu.

Spriežot pēc EP vēlēšanu kandidātu priekšvēlēšanu anketas atbildēm, “Vienotība” ir daļa no Latvijas partiju liberālā trijnieka, taču daudzi tās kandidāti ir pilnīgi pieņemami arī konservatīvāk noskaņotiem vēlētājiem. 

Partija ir diezgan stabili ieņēmusi nišu, kuru varētu raksturot kā “piesardzīgākie no liberāļiem, progresīvākie no konservatīvajiem”. Raugoties uz tendencēm sabiedrībā, šī ir veiksmīga niša, no kurienes ir viegli uzrunāt plašu vēlētāju loku.

“Saskaņa”. No visām Saeimā pārstāvētajām partijām visgrūtāk sevi definēt ir partijai “Saskaņa”. Latvijas sabiedrībā jautājumi par valodu, pilsonību, vēstures interpretācijām, kā arī attieksmi pret Krieviju atrodas politiski seismiskajā zonā, kur Latvijas Krievu savienība atrodas uz vienas tektoniskās plāksnes, visas pārējās nozīmīgās partijas uz otras, bet “Saskaņa” - tieši pa vidu.

Esot atkarīgai no krieviski runājošo Latvijas pilsoņu balsīm, “Saskaņai” šajos jautājumos ir ierobežotas manevra iespējas:

principā tā var tikai pārcelties uz to pašu plāksni, kur jau priekšā ir Latvijas Krievu savienība, vai arī turpināt stāvēt uz vietas, cenšoties šiem jautājumiem pievērst iespējami maz uzmanības.

Ja vēl attieksmē pret Krievijas politiku “Saskaņas” vēlētāju viedokļi dalās (piemēram, jaunieši salīdzinoši biežāk nekā pensionāri atzīmēja, ka Krievija bija pelnījusi sankcijas par Krimas aneksiju), tad izglītības valodas jautājumos “Saskaņas” vēlētājiem ir ļoti stingra nostāja, kas ir pretēja pašreizējai valsts politikai. 

Partijas iespējām sevi pozicionēt nepalīdz arī tas, ka par “Saskaņu” balso gan jauni, gan veci; gan eirooptimisti, gan eiroskeptiķi. Partijai principā ir tikai divi veidi kā pozicionēties. Viens būtu turpināt piemērot dažādus vēstījumus dažādām auditorijām tā, lai vairāk vai mazāk tas derētu gan liberāļiem, gan konservatīvajiem, gan eirooptimistiem, gan skeptiķiem. Otrs risinājums: pārtraukt politisko paralīzi, sadaloties divās partijās. Partijā, kura būtu vairāk orientēta uz jauno paaudžu vēlētājiem, būtu dinamiskāka, liberālāka nekā līdzšinējā “Saskaņa”, un vēl vienā partijā, kas vairāk uzsvērtu krievu identitātes un konservatīvos jautājumos.

Nacionālās apvienības šobrīd ieņemto politisko nišu ir diezgan viegli raksturot - no nozīmīgajām konservatīvajām partijām šī ir pati konservatīvākā. 

Likumsakarīgi, ka partijas popularitāti starpvēlēšanu laikā lielākoties uztur vecāko paaudžu pārstāvji.

Viņi arī nosaka šīs partijas manevru iespējas un robežas. Atšķirībā no vairāku citu Eiropas valstu nacionālistu partijām, Nacionālā apvienība nevar atļauties paust atbalstu Putinam vai aicināt Latviju izstāties no Eiropas Savienības, jo šo ideju atbalsts Latvijas konservatīvajā auditorijā ir izteikti zems.

Domājot par politisko loģiku, šķiet, ka šī partija šobrīd diezgan labi saprot sevis ieņemto politisko nišu, pamatā mēģinot uzturēt savu politisko bāzi, bet vienlaikus pirmsvēlēšanu laikā rīkojot visai veiksmīgus “sirojumus”, lai ar mazāk polarizējošām personībām vai izteikumiem iegūtu plašāku vēlētāju loku, kuri savādāk būtu balsojuši par kādām citām partijām.

“Attīstībai/Par!”  ir ielauzusies tajā nišā, kur pirms dažiem gadiem nevēlējās būt “Vienotība”, proti, liberālisms.

Šī partija atbild uz jaunāko un turīgāko (pie)Rīgas un diasporas iedzīvotāju vēlmēm pēc izlēmīgākas un mūsdienīgākas politikas.


Abas “Partiju šķirotavas” anketas liecina, ka šim nolūkam liberālisms palīdz, nevis traucē - partijas un tās vēlētāju uzskati gluži labi sader. Ja daudzām citām partijām, piemēram, jautājums par viendzimuma partnerattiecību statusu joprojām šķiet strīdīgs, tad “Attīstībai/Par!” un tās vēlētājiem tā ir idejiskā bāze, kur vienīgā problemātiskā tās vēlētāju grupa ir 65+. Varētu domāt, ka Latvijas sabiedrības vērtību maiņa nodrošina liberālajām vērtībām labu ceļavēju, taču politika neveidojas tikai no vērtībām. “Attīstībai/Par!” vēl nav atraduši veidu, kā uzrunāt pašas jaunākās vēlētāju auditorijas, kurām, spriežot pēc vērtību mērījumiem, vajadzētu kļūt par to vēlētāju bāzi, bet no kuriem daudzi 2018.gada vēlēšanās nobalsoja par “KPV LV” vai vispār neapmeklēja vēlēšanas. Līdzīgi kā citas partijas, arī “Attīstībai/Par!” dažkārt riskē sabiedrībai jūtīgos jautājumos nenovērtēt savu vēlētāju viedokļu daudzveidību, tādēļ iekšējs viedokļu plurālisms arī šai apvienībai var nākt tikai par labu.

Piemērs - EP vēlēšanu anketā daži “Attīstībai/Par!” kandidāti, izvēloties starp izcilības veicināšanu un ES dalībvalstu atšķirību izlīdzināšanu, bija izvēlējušies izcilību. Lai gan šādas prioritātes izvēle Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē ir ļoti neparasta, tomēr tai vēlētāju grupai, kuri pasauli redzēja līdzīgi (daļa no jauniešiem un Rīgas iedzīvotājiem), parādījās vismaz kaut kāds politiskais piedāvājums.

ZZS un tās vēlētāju nostājas “karstajos jautājumos” uz citu partiju fona maz ar ko izceļas. Salīdzinot ar citu partiju atbildēm abās “Partiju šķirotavās”, var manīt, ka tā ir lauku iedzīvotāju partija, kura tur lielāku rūpi par lokāla rakstura problēmām, kurai raksturīgs piesardzīgums pret pārmaiņām un ieturētākas pozīcijas sabiedrībā jūtīgos jautājumos.

Lai gan arī ZZS ir skāris paaudžu vērtības maiņu fenomens, tomēr Saeimas vēlēšanām savu lauku jaunatnes elektorātu ZZS zaudēja nevis liberāļiem, bet gan “KPV LV”.

Piedaloties EP vēlēšanās, ZZS nespēja savus vēlētājus pārliecināt, ka dalība šajās vēlēšanās ir svarīga.

Pētot ZZS vēlētāju atbildes partiju salīdzināšanas anketās, var pamanīt, ka šajās atbildēs ir atrodams skaidrojums Ivetas Grigules panākumiem iepriekšējos vēlēšanu ciklos, kā arī tas, kādēļ, par spīti tam, ka ZZS un "Vienotība" balstās diezgan atšķirīgos elektorātos, tās Laimdotas Straujumas un Māra Kučinska valdību laikā pēc darba stila un satura bija grūti nošķiramas.

Ivetas Grigules panākumi ir skaidrojumi ar to, ka daļai no ZZS (un daļai “KPV LV”) vēlētājiem ir raksturīgas attieksmes, ko varētu apzīmēt kā iecietību pret ētiski šaubīgu rīcību. Tā nekādā gadījumā nav partijas vēlētāju lielākā daļa, bet šādu vēlētāju ir ievērojami vairāk nekā, piemēram, starp NA, ZZS, JKP atbalstītājiem.  Ar “Vienotību” ZZS vieno tas, ka vairāki “Vienotības” kandidāti un vairāki ZZS kandidāti pēc savām nostājām gandrīz vienlīdz labi iederētos abās partijās.     

JKP. No visām Saeimā ievēlētajām partijām šobrīd visinteresantākajā situācijā ir Jaunā Konservatīvā partija.

Par spīti partijas nosaukumā iekodētajai ideoloģijai, 2018.gada Saeimas vēlēšanās par JKP partiju vēlēja dažādu vecumu un dažādu sociālo slāņu pilsoņi, kuriem simpatizēja partijas kaujinieciskums un pretkorupcijas nostājas, bet kuru vērtības citos sabiedrībai nozīmīgos jautājumos ir tikpat paaudžu/reģionu ziņā raibas, cik Latvijas sabiedrība. 

Kopš Saeimas vēlēšanām JKP ir izvēlējusies skaidrāk sevi definēt konservatīvajā nišā.

Šīs izvēle korelējas ar partijas atbalstītāju atbildēm uz jautājumiem Saeimas un EP vēlēšanu “Partiju šķirotavās” - tie liecina, ja salīdzinot ar Saeimas vēlēšanām, partijas atbalstītāji pirms EP vēlēšanās bija manāmi konservatīvāki. Vienlaikus, partijas atbalstītāju ir arī mazāk. Tas varētu liecināt par divām partijai nepatīkamām tendencēm: 1) grūtībām konservatīvo partiju kategorijā izkonkurēt citas konservatīvās partijas; 2) grūtībām uzrunāt Latvijas sabiedrības liberālāko daļu:  jaunās paaudzes, rīdziniekus, diasporu, turīgākos pilsoņus. 

Šādā situācijā partijām parasti ir divi turpmākas attīstības ceļi. Viens būtu censties turēt sabiedrības uzmanības centrā tās savas nostājas, ap kurām var saliedēties dažādu paaudžu un ideoloģiju vēlētāji. Otrs: pamēģināt pārdefinēt savu izpratni par konservatīvismu tā, lai tas kļūst pievilcīgi dažādām paaudzēm, - līdzīgi kā savu tēlu atsvaidzina konservatīvās partijas visā pārējā pasaulē.

Ja partija “KPV LV” pēc vēlēšanām nebūtu faktiski izirusi, tai šobrīd būtu visbrīvākās rokas vēlētājiem pierādīt savu noderīgumu, mēģinot ienest politikā jaunas pieejas vai risinot jautājumus, kuri citām partijām šķiet sprādzienbīstami/ideoloģiski polarizējoši.

“KPV LV” 2018.gada vēlēšanu panākumi nav izskaidrojami ar partijas nostājām dažādos jautājumos, kur nu vēl ideoloģiju.

Šī partija ir viens no piemēriem, kad veiksmīgam startam vēlēšanās pietiek ar tās līderu enerģiju un spēju uzkurināt protesta noskaņas lauku reģionu jaunākajās paaudzēs. Gan partijas EP vēlēšanu kandidāti, gan atbalstītāji, atbildot uz jautājumiem par to vērtīborientācijām, sadalījās gandrīz precīzi uz pusēm, kur jaunieši ir izteikti liberālāki, vecākās paaudzes - izteikti konservatīvas; rīdzinieki - vairāk liberāli, lauku iedzīvotāji - vairāk konservatīvi.

Startējot EP vēlēšanās, nebija daudz tādu jautājumu, kur “KPV LV” kandidātiem savstarpēji sakristu nostājas, taču tobrīd tā jau bija mazākā no partijas problēmām.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti