Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Atvērtie faili

#96 Bija ieaudzināts, ka tu esi "ruskijs". Pieminekļa vairs nav, apmeklētāji paliek

Atvērtie faili

#98 Stratēģiskā viesmīlība: kādēļ Latvija dod patvērumu Krievijas neatkarīgajiem medijiem

#97 Vai mēs vairs panāksim Lietuvu un Igauniju dzīves līmenī un ienākumos?

Igaunijā un Lietuvā ir lielākas algas un ātrāk augoša ekonomika. Latvija atpaliek. Kāpēc?

Kāpēc Latvijā dzīves līmenis atpaliek no pārējām Baltijas valstīm? Vai mums ir skaidrs plāns, kā kaimiņus panākt, vai arī jāsamierinās, ka viņi mūs apsteigs par veselu paaudzi un mēs viņiem būsim darbaspēka avots? To pētīja Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" veidotāji.

ĪSUMĀ:

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

No Ainažiem strādā Igaunijā

Kāpēc latvieši izvēlas strādāt un bieži arī dzīvot Igaunijā? Lai uzzinātu iemeslus, Latvijas Radio devās uz Tallinu, pa ceļam piestājot Ainažos.

Vai Igaunija neaizvilina iedzīvotājus arī no Ainažiem? "Mums Igaunijā, tālāk tur ir restorāns, viesnīca kopā. Meitenes uz turieni brauc kā pavāri un arī apkalpojošā nozarē. Arī šeit pat uz lielo robežu Ainaži–Ikla. Apkalpojošā sfērā [strādā], kā konditori, pavāri," sacīja Ainažu pilsētas un pagasta pakalpojumu centra vadītāja Ilona Jēkabsone.

Viņa arī pastāstīja, ka joprojām vairāk cilvēku piepelnīties brauc uz Norvēģiju vai Vāciju. Tomēr daļa atrod darbu arī kaimiņvalstī. "Protams, nav noslēpums, ka algas ir lielākas, nodokļu sistēma arī ir savādāka," teica Jēkabsone.

Desmit gadu laikā latviešu skaits Igaunijā pieaudzis par 117% – no pusotra tūkstoša uz gandrīz četriem tūkstošiem.

Viens no iemesliem ir dāsnāki sociālie pabalsti. Pierobežas iedzīvotāji to izmanto.

Precīzu datu, cik daudz mūsējo strādā Igaunijā, nav ne Valsts ieņēmumu dienestam, ne Centrālajai statistikas pārvaldei. Tomēr šobrīd varam vērtēt tendences darba tirgū.

"Es zinu, ka manai bijušajai kolēģei meita ir pārcēlusies uz Tallinu, tur dzīvo ar ģimeni. Bet tie ir jaunieši, banku sistēmā viņi strādā Tallinā, un es zinu, ka tur vēl ir latvieši. Jā, algas dēļ," zināja stāstīt Jēkabsone.

Alga un dzīves kvalitāte

Ierodoties Tallinā, Latvijas Radio satika 35 gadus veco Jāni Ābeli, programmētāju, kurš dzīvo un strādā Igaunijā. "Tas bija būtībā galvas tiesu pārāks, tas piedāvājums," par savu nolīgšanu igauņu kompānijā pastāstīja Ābele.

"Kalkulācija manā galā bija diezgan vienkārša – es apskatījos optimālo, ko es varētu izžmiegt, strādājot no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Tad es vēl uzmetu pa virsu. Kad es sāku just diskomforta sajūtu, kad, ko es atļaujos darīt, es izsacīju šādu piedāvājumu darba devējam, un darba devējs – OK. Un pēc tam ir šoka sajūta, ko tagad darīt, jo ir pavisam savādāks finansiālais stāvoklis. Es pat nezinu, kur es Latvijā varētu tādu iespēju atrast," atklāja programmētājs.

Viņš kiberdrošības firmā strādā jau vairāk nekā sešus gadus. Sākumā attālināti no Rīgas, nu jau vairākus gadus pārvācies uz Tallinu, jo Igaunijas līmeņa algu viņam Latvijā neviens nepiedāvāja.

Latvijas Radio satika Jāni viņa īrētā mākslas studijā, kas atrodas Rīgas Āgenskalnam līdzīgā Tallinas rajonā. Turpat netālu ir radošais Telliskivi kvartāls. Studijā viņš ar dzīvesbiedri – igaunieti – veido savu biznesu. Rīko attīstošas mākslas un kustību nodarbības. "Šobrīd es  šeit tērēju naudu, tāpēc ir nepieciešama tā pirmā [darbavieta] no deviņiem līdz pieciem. Ir tas posms, kā dabūt naudu iekšā, un šeit ir kaut kāda otra daļa, kur ir iespēja izpausties. Bet pārsvarā tie ir izdevumi," viņš pastāstīja.

Ābele atzina, ka ne tikai alga Igaunijā ir labāka.

Viņaprāt, labāka ir dzīves kvalitāte kopumā. Attieksme valsts iestādēs un arī savstarpējās cilvēku attiecības.

"Baigi feini! Baigi feini kā iebraucējam pat. Saproti, man nav nekādu ierobežojumu, ka es nerunāju valodu un vēl sazin ko. Es esmu pat atradis skolu, kurā studēt šeit. Es esmu uzsācis biznesu, man dzīve iet uz priekšu, man ir draugu loks. Nav nekā tāda, ka es kaut kādā veidā būtu ierobežots. Tas mani pārsteidz tā ļoti, ļoti patīkami," sacīja Ābele.

Viņš nemeklē kontaktus ar citiem latviešiem Tallinā, tomēr reizēm kādu viesstrādnieku nejauši sastop: "Vienu vakaru devos ar taksi, un pēkšņi arī runā latviski. Izrādās – no Rīgas, krievvalodīgais vīrietis, varētu sacīt 50 gadi. Un es viņam prasu: ko tu šeit dari? Dzīvoju, pelnu naudu. Un tad es prasu: kāda ir sajūta? Viņš saka – super! Viņa sieviete arī brauks uz šejieni un darbosies šeit. Un kāpēc? Vienkārši ir baigi labi. Attiecas kā pret cilvēku."

Alga un vēlme pēc citādas pieredzes programmētāju atvilināja uz Igauniju, taču dzīves kvalitāte un attīstības iespējas viņu te ir piesaistījušas uz palikšanu.

Daudz darba iespēju un augstākas algas

Piecarpus gadus Igaunijā dzīvo un strādā arī 29 gadus vecā Krista Meinarde, kura ir projektu vadītāja transporta pakalpojumu un preču piegādes uzņēmumā. Igauņu firmā viņa sāka strādāt Rīgā, studiju laikā, par klientu atbalsta speciālisti. Kompānija piedāvāja izaugsmes iespējas, bet bija jāpārceļas.

"Galvenais bija tas, ka, darot to pašu darbu, būtībā paliekot tai pašā amatā, kas ir "customer support specialist", klientu atbalsta speciālists, tad par tām pašām astoņām stundām es saņēmu vairāk naudiņas," pastāstīja Meinarde.

Šajā amatā Rīgā alga 2016. gadā bija 800 eiro, Tallinā 1100. Pieņemt lēmumu palīdzēja arī tas, ka tieši tobrīd viņa nevarēja atrast Rīgā dzīvokli. Tallinā tas bija vienkāršāk. "Tuvu mājām, bet tomēr ar citu sajūtu. Tā bija viena no lielākajām.. "selling point", runājot angliski. Man reizēm ir šausmīgi grūti pārslēgties uz latviešu valodu," viņa atzina.

Meinarde igauņu valodu vēl tikai mācās. Darbā un ar savu igauņu dzīvesbiedru mājās viņa runā angliski. Valodas nezināšana netraucē iejusties: "Mani biežāk uztver par igaunieti, nevis latvieti."

Tallina ir ļoti dzīvīga, iedvesmojoša pilsēta. Tur esot daudz darba iespēju, kur iesācējus vilina ar 1300 eiro algu. "Igaunijā tā atšķirība ir tā, ka šeit ir tik daudz "start-up", nu, miljons! Tu vari atrast darbu, ja tu vēlies strādāt, "entry level position", un tu vari atrast labi apmaksātu darbu," zināja stāstīt Meinarde.

Iepaliksim par vienas paaudzes atšķirību?

To, ka Igaunijā algas ir augstākas, statistika rāda jau sen.

Attēlā apkopoti dati par Baltijas valstu reģioniem, un katrā norādīta vidējā alga uz rokas. Bagātākie iekrāsoti zilā un zaļā krāsā, nabadzīgākie – sarkanā. Igaunija iekrāsota zila un zaļa. Valstī algas ir virs tūkstoš eiro, bet ap Tallinu pat 1400. Lietuvā alga nav zemāka par 800 eiro. Latvijā lielākā daļa ir sarkanā krāsā.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Sociālajos tīklos komentāros zem šī datu attēla kāds lietuvietis jautā: "Latvieši, vai ar jums viss kārtībā?"

Jāpiebilst, ka 2022. gada 2. ceturksnī vidējā alga pirms nodokļu nomaksas Latvijā bija 1362 eiro, pēc nodokļu nomaksas – 997 eiro.

Vienlaikus jau desmit gadus mēs varam lepoties, ka mūsu ekonomika aug. Aug arī algas. Šogad no janvāra līdz jūlijam vidējā alga augusi par 85 eiro pirms nodokļiem. Iekšzemes kopprodukts pērn pieauga par gandrīz pieciem procentiem. Tie tiešām ir labi rezultāti.

Taču tīksmināties varam līdz brīdim, kad salīdzinām datus ar draudzīgajiem kaimiņiem.

Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks skaidroja, ko šie skaitļi īsti nozīmē: "Ja mēs diemžēl turpināsim augt lēnāk nekā lietuvieši un igauņi, tad šī plaisa pletīsies arvien plašāka, un

pēc gadiem pieciem vai desmit mēs jau atpaliksim no igauņu un lietuviešu ienākumu līmeņa pēc būtības ar vienas paaudzes atšķirību.

Ar 20 gadu tempu, kas, protams, nav pieņemami."

Mēs neesam ne slinkāki, ne dumjāki par kaimiņiem, arī resursi mums ir līdzīgi. Tad kāpēc mēs atpaliekam? Šo jautājumu Latvijas Radio uzdeva vairākiem ekonomistiem un atbildīgajām amatpersonām.

Mūsu nelaime pārdale un "lielzagļi"

"Jāsaprot, ka mēs esam iekritiens šobrīd Baltijā. Pirmo reizi Latvijas teritorijā, tagadējās Latvijas teritorijā, cilvēki dzīvo vidēji, kā rāda statistika, sliktāk, nekā dzīvo cilvēki Lietuvas un Igaunijas teritorijā. Pēdējo tūkstoš gadu laikā. Vēsturiski mēs šeit vienmēr esam dzīvojuši labāk, tāpēc ka mums bija Daugava," pauda uzņēmējs, investīciju baņķieris Ģirts Rungainis.

Viedokļa izklāstu viņš sāka ar tūkstoš gadu senu vēsturi, līdz nonāk mūsdienās. Viņaprāt, problēmas sakne rodama deviņdesmitajos gados, kad visās postpadomju valstīs izšķīrās, vai spēcīgākie prāti centīsies radīt jaunus biznesus, vai metīsies pārdalīt esošos resursus.

"Mums ir izveidojies tā, ka tie niknākie, savā ziņā spēcīgākie cilvēki un aiz viņiem šleife, jo viņiem apakšā ir visi tie, ko viņi izmantoja šajā procesā, kas viņiem piesūcās, juristi, šitādi baņķieri, visādi oikisti, šmoikisti, visa tā kohorta, kas bija piesūkusies tām viņu partijām, oranžajiem un visiem pārējiem, – ko viņi domā: kur ko nozāģēt, kur ko noslēpt. Mēs esam lielākā mērā aizgājuši pa šo pārdales ceļu, kas ir tuvs, radniecīgs Krievijai," uzskata Rungainis.

Rungainis secinājis, ka mūsu nelaime atšķirībā no kaimiņiem ir tā, ka pie mums bija vairāk, ko dalīt. Pārdales galvenos spēlētājus viņš sauc par lielzagļiem.

Tie uzņēmējdarbības vidi pakārtoja savām interesēm. Tas traucējis attīstīties jauniem uzņēmumiem, kas varētu konkurēt pasaulē un atvest uz Latviju pārticību.

"Un ko labu šim dara lielzagļi? Atbilde ir – viņi strādā pret to, manā uztverē.  Turpinot čakarēt šo sistēmu. Vai viņi to apzinās vai neapzinās, vai viņi par to naktī domā vai nedomā, man ir pie vienas vietas, bet tas ir reālais efekts. Tam, kā tas viss ir noticis un kā viņi dzīvo un elpo. Un tā ir visu mūsu kopējā problēma. Ja to saprotu es, bet nesaprot lielākā daļa vēlētāju, tad tā ir mana problēma," piebilda Rungainis.

Atpalicības iemesls – korupcija

Šeit jāatgādina viesnīcā "Rīdzene" Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB)  noklausītās politiķu un uzņēmēju sarunas, kas kalpoja kā viens no galvenajiem pierādījumiem tā dēvētajā oligarhu lietā. Tā tika ierosināta 2011. gadā pēc vairākiem Krimināllikuma pantiem. Žurnāls "Ir" publicēja sarunu ierakstu atšifrējumus, kuros atklājās, kā Ainārs Šlesers kārto politisko un biznesa dzīvi ar Aivaru Lembergu, Jāni Urbanoviču, Andri Ameriku, Jāni Dūklavu un citiem.

"Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš norāda uz šo sarunu nozīmīgumu: "Oligarhijas kaitīgā ietekme ir bijusi ļoti daudzpusīga. Viens – tiešs finansiāls zaudējums, kaut ko nozog vai uzpūsti pasūtījumi. Mazās melnās kastītes digitalizācijas projektā un tā tālāk. Cits – publiskās dienas kārtības piesārņošana. Ja cilvēkiem, kuri grib kaut ko valsts labā darīt, varbūt viņiem tāpēc nav laika domāt par tīģera lēcieniem, ka viņiem ir jācīnās, lai to valsti nenozagtu pavisam.

Ja mēs paklausāmies tā saucamās "Rīdzenes" sarunas, ir pilnīgi skaidrs, ka varēja būt vēl daudz, daudz sliktāk. Pēc dižķibeles Latvija varēja aiziet Bulgārijas virzienā."

Strautiņš piekrita, ka

galvenais iemesls Latvijas atpalicībai no kaimiņiem ir korupcija. Politikā ietekmīgi, blēdīgi uzņēmēji ir bijuši gan Lietuvā, gan Igaunijā, taču Latvijā viņu vara ir bijusi spēcīgāka. 

"Politiskie līderi, kas Igaunijā nāca pie varas 90. gadu sākumā bija daudz vairāk Eiropas civilizācijas cilvēki, optimistiski vizionāri, Latvijā bija kolhoznieki un depresīvi mikromenedžeri. Nesaucot nevienu vārdā, bet nu – varbūt var iedomāties," sacīja bankas ekonomists.

Strautiņš tomēr aicina nekrist depresijā, bet priecāties par kaimiņu veiksmi. Mēs no tā tikai iegūstam. "Redziet, Baltijas valstis ir arī Latvijas tirgus. No turienes brauc cilvēki uz šejieni atpūsties, tērē naudu, no turienes nāk investīcijas. Varbūtība, ka Igaunijas vai Lietuvas uzņēmums Latvijā investēs, ir nesaskaitāmas reizes lielāka, nekā to izdarīs Argentīnas uzņēmums. Kas Rīgā būvē birojus? Igaunijas un Lietuvas uzņēmumi," viņš sacīja.

Vēl viens kavēklis – ēnu ekonomika

Tomēr nabadzīgā kaimiņa loma nav patīkama. Lai no tās izrautos, mums ir jāmainās. Viena no organizācijām, ko regulāri uzklausa valdība un politiķi, ir Ārvalstu investoru padome. Tā pārstāv kapitālu, kas Latvijā var ieguldīt vairāk vai izvēlēties citu valsti.

Nespēja gadiem mazināt ēnu ekonomiku ir viens no izaugsmes kavēkļiem.

"Šai problēmai nav saimnieka. Nav īsti, kas ir atbildīgs par to. Vienmēr atbildīgs bija Valsts ieņēmumu dienests (VID), un tam vajadzēja izdarīt visu. Bet to nevar izdarīt VID. Tas nav iespējams," uzskata Ārvalstu investoru padomes priekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska.

Kā piemēru viņa minēja algas, nemaksājot visus algas nodokļus, privātmāju būvniecības segmentā. Ar šo piemēru Ārvalstu Investoru padomes priekšsēdētāja ilustrē uzreiz divas problēmas. Pirmkārt, vietas, kur ēnu ekonomiku meklēt, ir labi zināmas. Otrkārt, tikko ar kādu jautājumu jāstrādā vairākām iestādēm, tas nerisinās. Ieslēdzas birokrātiskie šķēršļi.

Tikmēr bijusī finanšu un ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola norāda uz aizvien pārāk lielo un sarežģīto administratīvo slogu: "Patiešām tā ir. Nav runas tikai par nodokļu likmi, bet administrēšanu. Nu, es, piemēram, arī tagad strādāju. Latvijā nodarbināta persona, kas strādā pie ārvalstī reģistrētas juridiskas personas. Mums Starptautiskā Šaha federācija ir Šveicē reģistrēta, es maksāju nodokļus šeit Latvijā. Es esmu bijusī finanšu ministre, un man, lai samaksātu nodokļus par sevi, prasa milzīgu laiku un uzmanību, lai es nekļūdītos un saprastu, cik tad tiešām man ir jāmaksā, lai es nepaliktu parādā valstij vai neapšmauktu sevi. Pārāk sarežģīta."

Reizniece-Ozola tagad ir Starptautiskās Šaha federācijas vadībā. 2021. gada sākumā viņa aizgāja no politikas.

Sarežģītā nodokļu administrēšana daļēji ir bijušās ministres brāķis, par ko lauž šķēpus arī šajā priekšvēlēšanu laikā.

Reizniece-Ozola gan pauda, ka daļu reformas sabojāja kompromisi. Uzņēmēji viņas pārkārtojumus slavējot par to, ka peļņu vairs neapliek ar nodokļiem, ja tā ieguldīta uzņēmumā. Tas ir no igauņiem noskatīts modelis, ko bizness pieprasīja vairāk nekā desmit gadus.

"Tas prasa milzīgu darbu, jo es kā ministre katru dienu strādāju ar saviem ierēdņiem, gan uzņēmēju organizācijām, gan ar arodbiedrībām, gan ar Latvijas Banku, gan ar citiem speciālistiem, Pasaules Bankas speciālistiem. Tas prasa ik dienas mežonīgu darbu un laiku, un acīmredzot ne visi ministri ir gatavi tik ļoti ieguldīties reformā," pauda Reizniece-Ozola.

Salīdzinājums ar Baltijas valstīm ļauj mums labāk saprast, ka algas lielumu un dzīves līmeni ietekmē ne tikai mūsu pašu spējas, bet arī valsts vadība, ko ievēlam. Šī atziņa caurvij ikviena Latvijas Radio cilvēka teikto.

Plāni, kurus līdz galam neīsteno

Galvenais stratēģijas dokuments mums ir Nacionālais attīstības plāns. Tam pēc svarīguma katrā nozarē pakārtoti milzums citu. Taču plānos ierakstītais dzīvē īstenojas reti. 

"Latvijas problēma ir tajā, ka nevis mēs nezinām, ko darīt, bet ka mēs to uzrakstām, taču līdz galam to nekad neieviešam. Un pēc tam sākam meklēt atkal jaunus risinājumus," norādīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Lielisks piemērs tam esot sešu gadu Nacionālais industrializācijas plāns periodam līdz 2020. gadam. Tā mērķis bija strukturāli mainīt ekonomiku, lai veicinātu augstākas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu ražošanu, palielinātu rūpniecības lomu, to modernizētu un veicinātu eksportu.

Atskaitē par plāna rezultātiem Ekonomikas ministrijas ierēdņi centušies saskatīt pozitīvo. Būtisks ir fragments no šī plāna novērtējuma:

Plāna mērķi bija ambiciozi, un, lai gan neviens no četriem izvirzītajiem mērķa rādītājiem netika sasniegts, tomēr jāatzīmē, ka apstrādes rūpniecības apjomu dinamikā un produktivitātē ir izteikts progress.

Tomēr skaitļi ir bēdīgi. Apstrādes rūpniecības daļai iekšzemes kopproduktā 2020. gadā bija jāpieaug līdz 20%, taču tā nokrita vēl zem 2011. gada līmeņa un apstājās pie 12,2%. Tas pats notika ar ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā.

"Pamainot nodokli vienā vai otrā virzienā, tas devums būs margināls. Apsēžamies pie galda, apskatāmies, ko mēs esam ierakstījuši visos iepriekšējos plānošanas dokumentos, un to darām.

Kas jādara pašreizējā brīdī? Trīs vienkāršas lietas. Rīga kā Baltijas ekonomikas galvaspilsēta. Otra lieta – zināšanas kā pamats. Un trešā lieta – ilgtspējība. "Zaļais kurss" nav sapņu lietas, tā ir nākotne," sacīja Kazāks.

Latvijas Bankas prezidentam piekrīt arī investīciju baņķieris Rungainis, uzsverot, ka Rīgas atbalstīšana nesīs labumu arī pārējai Latvijai. "Stundu mēs varam runāt par to, kāda tieši bagātība ir Rīga, lielākā aglomerācija Baltijā. Un ar šo Rīgu ir jāmāk operēt, un tā ir mūsu bagātība. Un viens no iemesliem, kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam, ir tas, ka mēs to neesam darījuši. Tieši otrādi – mēs to Rīgu esam smacējuši un čakarējuši," uzskata Rungainis.

Pēc ekspertu teiktā – līdz šim politikas prioritāte bija resursus ieguldīt citur.

Kur sarežģījumus saskata politiķi?

Ko par ekonomikas atpalikšanu saka politiķi, kas pašreizējā Saeimas sasaukuma laikā atbildēja par tautsaimniecību?

Parlamentā ekonomika vistiešāk ir Tautsaimniecības komisijas lauciņš. Nu jau vairāk nekā gadu to vada Krišjānis Feldmans ("Konservatīvie"). Viņš pauda, ka nekāda reāla, visiem saprotama plāna nemaz nav.

"Latvijā ir ļoti daudz plānu, visvisādu plānu, visdažādākie. Tik daudz naudas iztērēts, plānus rakstot. Tie parasti tiek izmantoti, lai piesegtos. Bet reāli, kad nonāk līdz lēmumu pieņemšanai, tad tie ir tādi uz personiskajām sajūtām, nevis balstīti kaut kādos plānos," atzina Feldmans.

Latvijas Nacionālo attīstības plānu, viņaprāt, ir izlasījis vien retais. Mūsu konkurētspēju ar kaimiņiem kavējot nevis plānu trūkums, bet nepareizi lēmumi. Vai tās būtu pašvaldības, kas netiek galā ar skolu tīklu, vai valdība, kas, pēc Feldmana domām, pārāk krasi ierobežoja ekonomiku pandēmijas laikā.

Ekonomikas ministre Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība) ir optimistiskāka. Viņasprāt, tagad plāni ir reālāki un, tos izpildot, būs rezultāts: "Mums ir industriālās pamatnostādnes, kur ir plāns, ka mums ir jāsasniedz 27 miljardu eiro eksports. Eksports, protams, ir visnoteicošākais faktors valsts kopējai tautsaimniecības izaugsmei, jo tās valstis, kas spēj eksportēt pēc iespējas vairāk, tās arī vairāk resursus iegūst savai attīstībai."

Uz jautājumu, vai tas ir plāns, par kura izpildi iepriekšējā periodā neviens no tiem mērķiem netika sasniegts, ministre sacīja: "Ir jauns plāns, bet jau ar citiem uzdevumiem, citiem mehānismiem un citu pieeju. Jo, manuprāt, arī tieši inovāciju pārvaldība un zinātnes komercializācija, akadēmiskās zināšanas un fundamentālās zinātnes var novest līdz biznesam, un sinerģija un sadarbība ir tas, kas mums iepriekšējā periodā nav tik labi izdevies. Tas ir tas izrāviena pamats, kas šobrīd būtu ļoti, ļoti aktīvi jāveicina."

Skeptisks par ierēdņu sarakstīto dokumentu nozīmi valsts pārvaldē ir arī premjers Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība"): "Mums valstī plānu ir diezgan daudz un dažādi. Tā grūtība ir turēties pie tiem un panākt politisko vienošanos."

Kariņš nosauca trīs būtiskus darbus, kas var celt dzīves līmeni Latvijā. Tā ir reģionālā reforma, kas jau ir veikta, izglītības reforma, kas ir procesā, un valsts uzņēmumu pārvaldes reforma, kas tikai knapi iesākta.

"Es esmu pārliecināts, ka šīs reformas… Mēs kaut vai skatāmies, kāpēc viņiem iet labāk, – viņiem iet labāk, jo viņi veica šīs reformas. Tātad, mums veicot līdzīgas vai analogas reformas, nenoliedzami tas nesīs augļus nākotnē," uzskata Kariņš.

Uz jautājumu, pēc cik gadiem mēs noķersim Lietuvu un Igauniju ienākumu un dzīves līmeņa ziņā, Kariņš izvairījās atbildēt. Ekonomikas ministre Ilze Indriksone cer, ka mēs kaimiņiem pietuvosimies jau pēc pieciem gadiem.

Ekonomists Pēteris Strautiņš šajā jautājumā nav tik optimistisks: "Vai varēs samazināt starpību starp Latviju Lietuvu un Igauniju tuvākajos desmit gados? Samazināt – varbūt jā, noķert – pilnīgi noteikti nē. Tas nav iespējams."

Bankas ekonomists arī lēsa, ka Igaunija un Lietuva desmit gados pārsniegs Eiropas Savienības vidējo dzīves līmeni, tad izaugsme palēnināsies, jo tiks izsmeltas ātras attīstības iespējas. Un tad, ja visu darīsim pareizi, arī mēs agri vai vēlu to sasniegsim.

Tikmēr Krista Meinarde, kura pārcēlusies uz dzīvi Tallinā, nav atmetusi domu, ka kādreiz varētu atgriezties Latvijā: "Jo ilgāk es te dzīvoju, jo vairāk es par to domāju. Ja man gribētos mainīt savu dzīvesvietu un ja man gribas darīt kaut ko, tad es to darīšu neatkarīgi no tā, vai šeit maksā vairāk vai mazāk. Vismaz šajā laikā manā dzīvē mani tas baigi nesaista. Bet būtu forši, ja Latvija iesteigtos visā tajā darba tirgū."

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti