ĪSUMĀ:
- Ieslodzītais Vadims: Cilvēku pārmainīšana cietumā ir ļoti pavirša; vajadzīga palīdzība adaptēties pēc atbrīvošanas.
- Spure: Nav atbalsta sistēmas bijušajiem ieslodzītajiem. Palīdzība beidzas aiz cietuma vārtiem.
- Jumtu virs galvas katram no cietuma iznākušajam likums liek gādāt pašvaldībām
- Spure: Ļoti svarīgi, lai būtu vieta, kur atgriezties normālajā dzīvē, ārpus iepriekšējā draugu loka.
- Vietvaras atzīst mitekļu trūkuma problēmu, bet vairāk vēlas attīstīt īres namus.
- Ieslodzīto interese strādāt ir lielāka nekā darba iespējas – strādā 25% ieslodzīto. 50% ieslodzīto – mācās.
- Ieslodzīto vēlme strādāt – lielāka nekā darbavietu skaits. Uzņēmēji arī interesējas, bet trūkst piemērotu telpu.
- Jo attīstītāka valsts un cietumu infrastruktūra, jo vairāk tērē ieslodzīto uzturēšanai – liecina statistikas dati.
Ieslodzītais Vadims
Ar Vadimu Latvijas Radio īsi aprunājās maija nogalē Rīgas Centrālcietumā dienā, kad sākās iepriekšējā balsošana Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Cietumā uz piecarpus gadiem Vadims nokļuva par narkotiku iegādāšanos. Bija grūtības ģimenē un darbā; kāds kolēģis lietojis narkotikas, sāka arī viņš. Tā pazaudēja gan darbu, gan ģimeni. Cietumā Vadims pavadījis gandrīz trīs gadus.
"Mana dzīve šeit, cietumā, stipri izmainījās. Arī uzskati mainījušies. Esmu sapratis, ka jāieņem sociāli aktīvāka pozīcija – jāinteresējas par sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Tas man ir noderīgi, jo tas palīdz sajusties nevis kā kaut kādam "marginālim", bet daļai no sabiedrības. Cik iespējams, skatos televizoru, lasu avīzes. Uzskatu atšķirību dēļ bieži strīdamies ar citiem ieslodzītajiem, aiziet pat līdz fiziskiem konfliktiem," stāsta Vadims.
Asākie strīdi saistīti ar politiskiem uzskatiem un nacionalitāti. Nav nekāds noslēpums, ka cietumos liela daļa runā krieviski, lai gan statistika rāda, ka vairums aiz restēm sēdošo ir mūsu valsts piederīgie. Taču Vadims vēlēšanās nebalso par tiem, kas sola īpašāk gādāt par kādu atsevišķu nacionalitāti.
No politiķiem viņš sagaida to, ko jau pašlaik bez deputātu iesaistes varētu darīt cietuma personāls: "Virzāmies uz Rietumeiropas vērtību pusi – par toleranci un citām lietām. Taču, nokļuvis cietumā, sapratu, ka šie vērtību procesi te tiek ļoti degradēti.
Šeit nav procesu, kas vērsti uz cilvēku pārmainīšanu. Nu, it kā ir, bet ļoti pavirši.
Administrācija dabū naudu kādiem apmācību projektiem, bet - kā jūs tur mācāties, ai, tas nav svarīgi. Gribu, lai tas viss ir pa īstam. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas bijuši Vācijas un Anglijas cietumos. Gribētu, lai arī mums vairāk palīdz informācijas un izglītības ieguvē, lai vairāk palīdz psiholoģiski. Un vēl ļoti svarīgi ir, lai palīdzētu adaptēties jau pēc atbrīvošanas – daži te pavada 15 gadus, es – piecus. Pat jēdzīgi parunāt ar bijušo sievu vairs neprotu. It kā saprotu, ko viņa saka, bet neizprotu tās reālās dzīves vajadzības un rūpes.
Esmu izkritis no īstās dzīves, bet pēc iznākšanas sabiedrība uz mani skatīsies kā uz noziedznieku, kas tūlīt kaut ko nozags. Ar šīm lietām ir jāstrādā."
Palīdzība beidzas aiz cietuma vārtiem
"Faktiski, kā mums trūkst šobrīd, ko es noteikti saskatu, 26. gadu strādājot ieslodzījuma vietu sistēmā un lielā mērā ar resocializācijas jautājumiem – mums tā arī nav valstī izveidota atbalsta sistēma bijušajiem ieslodzītajiem," atzīst ģenerāle Ilona Spure, kura Ieslodzījuma vietu pārvaldi vada nu jau sešus gadus.
Spure ir pirmā tik augsta līmeņa vadītāja sieviete šajā sistēmā, bet ieviesa izmaiņas ne tikai šajā ziņā. Viņas vadībā ieslodzījuma vietu sistēma lauž pati sevi, mainoties no bargas soda izpildes uz palīgu ieslodzītajiem kļūt citādiem.
Pašlaik lielākās problēmas Spure saskata tieši mirklī, kad ieslodzītais cietumu pamet: "Resocializācijas process ir tas, kas viņam iedod psiholoģisko palīdzību, sociālo atbalstu.
Un, ja vien pats ieslodzītais ir motivēts saņemt šo palīdzību, viņš to saņem. Cits jautājums, ka tas beidzas ar cietuma vārtiem.
Viņš varbūt pat ir motivēts tiešām mainīties un neizdarīt atkārtoti noziegumu, un iekļauties sabiedrībā kā normālam līdzpilsonim, bet atveras vārti un viņš iziet ārā. Ja ārā nav sakārtotas pamatlietas… Elementāri – ko viņš tajā vakarā ēdīs, vai viņam ir biļete, lai aizbrauktu līdz kādam punktam. Cietums viņam var iedot biļeti līdz adresei, ko viņš ir norādījis – dzīvesvietai vai sociālajam dienestam. Bet tālāk? Vai, aizbraucot uz dzīvesvietu, viņš var, neiekārtojoties darbā, nesaņemot avansu, vai viņš var aizbraukt līdz kādam punktam kārtot kaut ko vēl? Cietums var pat pasi izgatavot. Bet bieži vien ar to ir par maz, lai iegūtu jumtu virs galvas."
Vieta, kur atgriezties
Jumtu virs galvas katram no cietuma iznākušajam likums liek gādāt pašvaldībām. Jo pašvaldības ir tās, no kurienes noziedznieks nokļuva aiz restēm un kur viņam jāatgriežas. Ilona Spure vērtē, ka labākās iespējas pēc ieslodzījuma ir galvaspilsētā. Rīgā vismaz ir iespēja aiziet uz kādu zupas virtuvi, ātrāk sameklēt kādu darbu.
Taču domes piešķirto dzīvokli par dzīvokli nosaukt ir grūti. "Visticamāk, tas dzīvoklis būs tehniski bēdīgā stāvoklī. Reizēm nesakārtotā sociālā vide arī var būt kā viens no iemesliem, kāpēc viņam varbūt neiespējami uzreiz uzsākt daudzmaz normālu cilvēka dzīvi. Tā ir Rīga. Bet cits stāts ir reģionos, kur dzīvojamā fonda vienkārši nav.
Visbiežāk viņš atgriežas tajā pašā vidē, no kuras nāca pirms ieslodzījuma.
Iespējams, ar to pašu draugu loku, kur varbūt viņu ievelk jaunos, ne tik pozitīvos piedzīvojumos. Un tas ir lielākais risks," norāda Spure.
Kamēr Ieslodzījuma vietu pārvalde cenšas mainīt savu divarpus tūkstošu nodarbināto attieksmi pret cietumos esošajiem, ar domāšanas maiņu lēnāk sokas pašvaldībām, kuru cilvēki ir nokļuvuši cietumos. "Cilvēki, kas atgriezušies no cietuma, nav tie primārie uzskaitē. Dzīvojamā platība, ko viņiem piedāvā, nebūt nav tā pati labākā. Tas dzīvojamais fonds nebūt nav atbilstošs labam dzīvoklim," atzīst Aino Salmiņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos.
Katru gadu pašvaldības saviem iedzīvotājiem piešķir ap 1100 – 1200 dzīvokļu. Tas nav nekāds jaunais dzīvojamais fonds, bet mitekļi, kas vietvaru valdījumā nonākuši pēc privatizācijas procesiem. Nolaisti mitekļi daudzdzīvokļu mājās un vecas privātmājiņas uz sabrukšanas robežas.
Ik gadu 67 dzīvokļi nepieciešami tiem, kas iznāk no cietumiem.
Salmiņš to saista ar jautājumu par pašvaldību iesaisti dzīvojamā fonda attīstīšanā: "Liedzot pašvaldībām strādāt kā dzīvojamā fonda attīstītājiem, mēs citiem nespējam palīdzēt. Mēs joprojām pārdalām to, kas palicis pāri no privatizācijas. Bet no privatizācijas palicis pāri tas, kas nav citiem paticis vai ir dzīvošanai nederīgs."
Realitāte parāda, ka pašvaldībām bijušie ieslodzītie, ko ieslodzījuma vietas centušās mainīt, tomēr nepatīk. Vietvaras domā kā uzņēmējas – kā iespējami vairāk nopelnīt. Tādēļ tās grib būvēt nevis mājokļus grūtdieņiem, bet gan īres namus, kuros deklarētos kārtīgi strādājošie un kuru nodokļi nonāktu pašvaldību budžetos.
Darba ieslodzītajiem trūkst
Strādāt vēl cietumos un arī ārpusē grib arī paši ieslodzītie, taču viņus līdzīgi kā pašvaldības negrib darba devēji. To parādīja pavasarī publiskotais pēc Tieslietu ministrijas pasūtinātais sabiedriskās domas pētījums.
Tatjana Trubačova Ieslodzījuma vietu pārvaldē vada Resocializācijas daļu. Šajā reizē komisija lēma, ka lielākā daļa dzimumnoziedznieku, laupītāju, zagļu un viens slepkava ir pelnījuši samazinātu termiņu aiz restēm, jo ir godprātīgi piedalījušies resocializācijas pasākumos.
"Ne tikai piedalās ķeksīša pēc, bet reāli speciālisti redz, ka ir pozitīva dinamika, ka viņš kaut ko prot, apguvis jaunu. Tā var būt specialitāte, tās varētu būt sociālas prasmes konfliktu risināšanai, dusmu savaldīšana, profesionālas iemaņas, gājis pie psihologa, lai atrisinātu problēmas, kuras noveda pie noziedzīga nodarījuma izdarīšanas," skaidro Trubačova.
Pašlaik puse ieslodzīto mācās – gan vispārējas, gan profesionālas, gan neformālas izglītības programmās. Tāpat 25% ieslodzīto ir nodarbināti, saka Trubačova, piebilstot, ka Eiropā vidējais līmenis ir 23%.
Tātad darbs cietumā ir katram ceturtajam ieslodzītajam. Dati parāda, ka vidējā alga pēc nodokļu nomaksas cietumos bija ap 70 eiro mēnesī, ja notiesātais strādā paša cietuma saimniecībā, savukārt teju divas reizes vairāk – 120 eiro – var nopelnīt, ja tiek komersantu izveidotajās darbavietās.
Ieslodzītie šuj formastērpus, tiek algoti kokapstrādē, piepelnās, gatavojot pusdienas paši sev.
Resocializācijas daļas vadītāja apliecina, ka ieslodzīto interese strādāt ir lielāka nekā darba iespējas: "Viņi tiešām vēlas strādāt. Bet ļoti ierobežots piedāvājums.
Komersantiem ir vēlme paplašināt savas iespējas un uzaicināt darbā vairāk cilvēku, bet mūsu rokas ir sasietas ar to, ka mums nav atbilstošas infrastruktūras."
Viņa arī atklāj, ka kāds uzņēmējs gribēja atvērt ražotni Jēkabpils cietumā un Daugavgrīvas cietumā, bet, atbraucot un apskatot telpas, esot sapratis, ka tādos apstākļos nevar nodarbināt ieslodzītos, zina stāstīt Trubačova.
Attīstītākās valstīs uzturēt ieslodzītos izmaksā dārgāk
Statistikas dati par ieslodzītajiem Latvijā un citviet Eiropā ir grūti salīdzināmi kaut vai atšķirīgās likumdevēju pieejas dēļ. Vēl pirms Krimināllikuma mīkstināšanas Latvija bija saraksta augšgalā, ja rēķina ieslodzīto skaitu uz simt tūkstošiem iedzīvotāju. Taču šo to salīdzināt var.
Piemēram, Lietuvas Sodu izpildes departamenta pārskatā redzams, ka 2017. gadā mūsu kaimiņvalsts cietumos darba iespējas bija 40% ieslodzīto. Gandrīz divas reizes vairāk nekā pie mums. Savukārt Eiropas Padomes ikgadējā soda statistika rāda, ka Lietuva uz katru ieslodzīto tērē 23 eiro dienā – teju divreiz mazāk nekā mēs.
Pēc datiem var secināt, ka, jo attīstītāka valsts un tās ieslodzījuma infrastruktūra, jo lielāki ir arī izdevumi ieslodzīto uzturēšanai un atgriešanai dzīvē. Igaunijā pirms diviem gadiem uz katru ieslodzīto izgāja vidēji 50 eiro dienā, Vācija tērē 130 eiro, bet Norvēģija – teju 300 eiro dienā. Turpretī šķietami vistaupīgāk ar valsts budžeta naudu uz ieslodzīto rēķina rīkojas Krievija – tur katrs cietumnieks izmaksā divarpus eiro dienā.
Tieslietu ministrija kā par sodu izpildi atbildīgā institūcija viena nevar panākt, lai cilvēki cietumos vairs nenokļūtu vai tiktu pienācīgāk apgādāti vismaz kādu laiku pēc izkļūšanas brīvībā. Turklāt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece ģenerāle Spure uzskata, ka nedz noziedzības līmenis, nedz ieslodzīto skaits vairs būtiski nekritīsies.
Taču Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina ir pārliecināta, ka pat mazi uzlabojumi var sniegt būtiskus ieguvumus mums kā sabiedrībai.
"Šobrīd mēs sakām, ka lielāko daļu problēmu varam atrisināt ar vienu cietumu.
Tas ieguvums: ja recidīvs Latvijā konstanti samazinātos kaut vai par 1%, tad tie ir miljoni, ko valsts budžets iegūst un cilvēki nezaudē veselību, dzīvību, mantu," saka Medina.
