Kopš neatkarības pasludināšanas 1993. gadā Eritreja ir bijusi viena no pasaulē izolētākajām valstīm, kas nereti tiek dēvēta par "Āfrikas Ziemeļkoreju". Starptautiskā kopiena Eritrejas centienus attiecību normalizēšanā ar tās kaimiņvalstīm līdz šim vērtējusi pozitīvi, taču kādi ir patiesie prezidenta Isajasa Afverki (Isaias Afwerki) nodomi, no jauna iesaistoties reģionālajā un starptautiskajā politikā?
ISUMĀ:
- Pēc 30 gadus ilgas cīņas par neatkarību no Etiopijas, 1991. gadā Eritrejā tiek rīkots referendums, kurā 98.81% nobalso par Eritrejas valsts neatkarību, divus gadus vēlāk pasludinot de iure neatkarību ar EFAK līderi Isajass Afverki kā pirmo un līdz šim vienīgo valsts prezidentu.
- 1998. gadā Eritreja uzsāka divus gadus ilgo robežkaru ar Etiopiju par Badmes pilsētu, kā ietvaros bojā iet aptuveni 80 000 – 100 000 cilvēku. Abu valstu diplomātiskās un ekonomiskās attiecības tika sagrautas.
- Eritreja kļūst par vienu no pasaulē izolētākajām valstīm, iesaistoties bruņotos konfliktos ar tās kaimiņvalstīm – Etiopiju, Džibutiju, Sudānu un arī Jemenu par vairākām salām Sarkanajā jūrā.
- Pēc 20 gadu ilga reģionālo attiecību saspīlējuma 2018. gadā Eritreja šķietami maina ārpolitisko kursu, iesaistoties diplomātisku un ekonomisku attiecību atjaunošanā ar tai naidīgajām kaimiņvalstīm Etiopiju un vēlāk Džibutiju.
- 2018. gada 12. oktobrī Eritreja tiek ievēlēta kā ANO Cilvēktiesību Padomes dalībvalsts, neskatoties uz tās ievērojamajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un noziegumiem.
Eritrejas cīņa par neatkarību
Par "Status Quo"
Kitija Banele ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autore.
Rubrikā tiek analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Eritrejas un tās kaimiņvalsts Etiopijas saspīlēto attiecību pirmsākumi meklējami 20. gadsimta vidū, kad ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas 390A(V) lēmumu lielākā daļa Eritrejas teritorijas tika pievienota Etiopijai kā federatīvs apgabals.
Pēc Otrā pasaules kara, kad starptautiskā kopiena sāka lemt par bijušo fašistiskās Itālijas koloniju nākotni, Eritrejas Neatkarības Bloka partijas ANO Ģenerālajā Asamblejā atkārtoti lūdza iespēju rīkot referendumu, lai atrisinātu Eritrejas suverenitātes jautājumu.
Taču eritrejiešu vēlmes netika ņemtas vērā un Eritreja kļuva par Etiopijas federatīvo apgabalu.
Neapmierinātības un nacionālisma ideju vadīti 1961. gadā Eritrejas Atbrīvošanas Fronte (vēlāk Eritrejas Tautas Atbrīvošanas Fronte (ETAF)) uzsāka bruņotu cīņu par neatkarību ar tās līderi Hamidu Idrisu Avate (Hamid Idris Avate) priekšgalā.
Reaģējot uz bruņoto sacelšanos, Etiopijas imperators 1962. gadā anektēja visu Eritreju, taču tas neapturēja eritrejiešu sapņus un cīņu par neatkarīgas valsts pasludināšanu.
Eritrejas neatkarības karš turpinājās vairākus gadu desmitus, negūstot stratēģiskas uzvaras, tam mainoties līdz ar PSRS sabrukumu un ārējās palīdzības samazināšanos.
1991. gada 23-25. Aprīlī Eritrejā norisinājās referendums par tās neatkarību, iegūstot 99.81% atbalstu neatkarības iegūšanai no Etiopijas.
1991. gada 24. maijā valsts pasludināja de facto neatkarību (divus gadus vēlāk sekoja de iure) ar EFAK līderi Isajass Afverki (orģinālā) kā pirmo un līdz šim vienīgo valsts prezidentu.
Kā Eritreja ieguva Āfrikas "Ziemeļkorejas" titulu un kļuva par vienu no pasaulē izolētākajām valstīm
Cīnoties par neatkarību no Etiopijas, eritrejieši bija cerējuši uz neatkarīgu valsti ar demokrātisku režīmu, taču tā vietā pie varas nāca EFAK ar autoritāro Afverki priekšgalā. Viņš valstī nostiprināja vienpartiju sistēmu, koncentrējot likumdošanas, tiesu varu un izpildvaru savās rokās.
Lai nostiprinātu autoritāro režīmu, valstī eksistē tikai viens televīzijas kanāls, ERI-TV, un viens laikraksts - abi minētie mediji ir valdības kontrolēti.
Opozīcija, kritika un mediju/runas brīvība valstī nav pieļauta, kā arī valdība bieži noraida vīzu pieteikumus ārvalstu žurnālistiem. Eritrejiešiem ir atņemtas ne tikai runas un pulcēšanās brīvības, bet arī pārvietošanās brīvība –
cilvēkiem ir nepieciešamas valdības atļaujas, lai dotos uz citu pilsētu, nemaz nerunājot par došanos uz kādu no kaimiņvalstīm vai tālāku reģiona valsti.
Pirmo neatkarības gadu laikā Eritreja un tās kaimiņvalstis veicināja diplomātisko un ekonomisko sadarbību – tika parakstīti divpusējās tirdzniecības līgumi, Eritreja sniedza Etiopijai piekļuvi ostām, kuras tika izmantotas kā importa un eksporta ceļi, kā arī tika veicināta drošības un aizsardzības sadarbība.
Sākotnēji varēja šķist, ka kaimiņvalstis, neskatoties uz pretrunīgo vēstures attīstības gaitu, būs spējīgas īstenot veiksmīgu divpusējo sadarbību, taču 1998. gadā Eritreja uzsāka robežkaru ar Etiopiju par Badmes pilsētu. Karš ilga divus gadus un tā ietvaros bojā gāja aptuveni 80000 - 100000 cilvēku.
Paralēli naida kurināšanai ar Etiopiju, Eritreja iesaistījās bruņotos konfliktos arī ar citām tās kaimiņvalstīm – Sudānu, Džibutiju un arī Jemenu par vairākām salām Sarkanajā jūrā.
Jau kopš neatkarības pasludināšanas valstī tika ieviests obligātais militārais dienests visiem valsts iedzīvotājiem. Sākotnēji karaklausības ilgums bija 18 mēneši, taču, sekojot robežkaram ar Etiopiju un "pieaugošajiem" draudiem no kaimiņvalstīm, karaklausība kļuvusi neierobežota
un cilvēki militārajā dienestā ir spiesti pavadīt visu savu dzīvi.
Dienesta ietvaros cilvēki veic brīvprātīgo darbu valsts labā, piemēram, strādājot rūpniecības, raktuvēs un labākajā gadījumā par veikto darbu valsts labā saņemot 30 EUR mēnesī. Eritreja ir viena no militarizētākajām valstīm pasaulē un dzīves apstākļi valstī ir tik nežēlīgi, ka Āfrikas un Eiropas Savienības valstīs migrantiem no Eritrejas tiek piešķirts bēgļa statuss, neskatoties uz to, ka valsts iekšienē nenotiek karadarbība.
Reģionālo attiecību normalizēšana un iesaistīšanās starptautiskajā politikā kā autoritārisma nostiprināšanas rīki
Ņemot vērā izolēto politiku un naidīgās attiecības ar tās kaimiņvalstīm, šī gada jūlijā Eritreja pārsteidza starptautisko kopienu, normalizējot attiecības ar Etiopiju un oficiāli pasludinot kara beigas abu valstu starpā, kad Etiopijas jaunais premjerministrs Abijs Ahmeds (Abiy Ahmed ) ieradās vizītē Eritrejas galvaspilsētā Asamarā un abu valstu līderi parakstīja miera līgumu.
Jaunās ēras sākums tika iezīmēts ar diplomātisku attiecību atjaunošanu pēc 20 gadu sasaluma perioda, telekomunikācijas un gaisa satiksmes atjaunošanu, sauszemes robežpunktu atvēršanu, kā arī tirdzniecības ceļu nostiprināšanu – Etiopijai atkal tika sniegtas tiesības transportēt importa un eksporta kravas caur Eritrejas ostām.
Vēlāk, šī gada septembrī, Eritrejas un Etiopijas valstu līderi samitā Saūda Arābijā parakstīja jaunu līgumu par divpusējo attiecību nostiprināšanu.
Attiecīgais dokuments tika parakstīts Saūda Arābijas karaļa Salmana un ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutērreša klātbūtnē Sarkanās jūras ostas pilsētā Džidā. Šī dokumenta saturs netika izpausts, taču starptautiskā kopiena uzsver un tic, ka šis līgums būs jauns solis abu valstu attiecību nostiprināšanā.
Kas ir bijis virzītājspēks divpusējo attiecību normalizācijai un kurš ir to patiesais ieguvējs? Izvērtējot Āfrikas raga notikumus, neapšaubāmi pirmo soli veica jaunais progresīvais Etiopijas premjers Abijs Ahmeds, kurš pēc 20 gadu ilga valstu saspīlējuma piekrita atdot Eritrejai Badmes pilsētu un ANO noteiktās robežas, kuras līdz tam etiopieši redzēja kā daļu no valsts teritorijas.
Kopš 2015. gada Etiopijā norisinās iekšpolitiski protesti. Jaunais premjers apzinājās, ka nemiernieku apspiešanai ir nepieciešamas labākas attiecības ar kaimiņvalstīm, un būtisks faktors abu valstu attiecību normalizēšanai ir bijusi piekļuve Eritrejas ostām, kuru atrašanās vieta Etiopijai ir daudz izdevīgāka nekā pieeja Džibutijas ostām.
Eritrejas pozitīvi vērtētā politiskā kursa maiņas ilūzija
Eritrejas un Etiopijas attiecību normalizēšanu pozitīvi vērtēja gan tādas lielvaras kā ASV un Saūda Arābija, gan tādi starptautiskie aktori kā ANO.
Līdz ar miera līguma parakstīšanu un diplomātisko attiecību atjaunošanu, Eritrejas iedzīvotāji bija cerības pilni par dzīves kvalitātes uzlabošanos un iespējamu politiskā kursa maiņu.
Lai arī komunikāciju un transporta ceļi starp abām valstīm ir atvērti, kā tika minēts, Eritrejā nepastāv ne runas, ne pārvietošanās brīvība, tādēļ tie neietekmēja eritrejiešu ikdienu.
Līdz šim vienīgā pozitīvā pārmaiņa, ko Eritrejas iedzīvotāji ir izjutuši savā ikdienā, ir Etiopijas preču ievešana valstī bez liekiem nodokļiem vai noteikumiem, kas veicinājis pārtikas preču cenas samazināšanos.
Pirmajā mirklī var šķist, ka Āfrikas "Ziemeļkoreja" pēc gadu desmitiem ilgā autoritārā režīma kultivēšanas ir izlēmusi mainīt politisko kursu un īstenot civilizētāku iekšpolitiku un ārpolitiku. Taču, novērojot Eritrejas politikas tendences, var secināt, ka prezidents Isajass Afverki, normalizējot attiecības ar tādām kaimiņvalstīm kā Etiopiju un Džibutiju, ir centies gūt starptautiskās kopienas uzslavu un lielvaru uzmanību. Sekojot miera līguma parakstīšanai ar Etiopiju, Eritreja pieteicās vietai ANO Cilvēktiesību Padomē. Ar spēcīgu atbalstu no Saūdu Arābijas un Apvienoto Arābu Emirātiem, par spīti plašajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tā 2018. gada 12. oktobrī tika ievēlēta kā viena no Padomes dalībvalstīm.
Iesaistīšanās starptautiskajā politikā ir radījusi labvēlīgus apstākļus, lai Eritrejas politiskā elite gūtu labumu no reģionālajiem konfliktiem.
Jau tagad Eritrejas prezidents saņem apbalvojumus no AĀE un Saūda Arābijas par viņu "pakalpojumiem" Jemenas konfliktā. Šī gada septembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 73. sesijas ietvaros Etiopijas un Somālijas valstu līderi aicināja Drošības Padomes dalībvalstis atcelt 2009. gadā noteiktās sankcijas pret Eritreju. Ņemot vērā iekšpolitiskās nesaskaņas Etiopijā, tās interesēs ir ieroču embargo atcelšana, kas noteikta tās militarizētajai kaimiņvalstij.
Bruņotāka un militāri aktīvāka Eritreja ir ne tikai Etiopijas interesēs, bet arī Saūda Arābijas un tās koalīcijas interesēs, kas sekmētu aktīvāku eritrejiešu karavīru nosūtīšanu uz Jemenu.
Novērojot Eritrejas iekšpolitikās un ārpolitiskās tendences, var secināt, ka pēkšņā iesaistīšanās reģionālajā politikā un starptautiskajās attiecībās, nav skaidrojama ar valsts pēkšņo politiskā kursa maiņu, bet gan ar diktatora centieniem novērst starptautiskās kopienas uzmanību no viņa īstenotā nežēlīgā režīma.
Starptautiskas uzslavas no lielvarām un ANO tikai spēcina Eritrejas tēlu un pozīciju reģionā.
Āfrikas raga valstis ir bijušas ieinteresētas attiecību atjaunošanā ar Eritreju un sankciju atcelšanā, jo tādām valstīm kā Etiopijai, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Saūda Arābijai militāri spēcīga kaimiņvalsts ir īpaši izdevīga. Apmaiņā pret eritrejiešu karavīriem prezidents Isajass Afverki saņems pateicības "apbalvojumus" no tās sabiedrotajām, kas ļaus stiprināt autoritāro režīmu valstī un nostiprināt Afvereki dinastiju valstī.
