ĪSUMĀ:
- 21.gadsimtā tikai 3% visu pasaules valstu ir izvēlējušās atteikties no saviem militārajiem spēkiem.
- Biežākie argumenti par labu demilitarizācijai: mazāks ārējais un iekšējais apdraudējums, arī brīvi līdzekļi, ko novirzīt citām valstiski svarīgām jomām.
- Biežākie argumenti pret demilitarizāciju: atkarība no citām valstīm un nespēja laikus reaģēt iebrukuma gadījumā.
Ideja par demilitarizāciju nav jauna, bet tā kļuva aktuāla Aukstā kara laikā gluži kā pretstats militārajai sacensībai starp Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), kuras pamatā bija princips: jo lielāka bruņošanās, jo labāk. Taču šis bruņošanās princips nekļuva par universāli atzītu un pieņemtu, un arvien biežāk starptautiskā līmenī parādījās idejas par to, ka valstis varētu ne tikai samazināt savu bruņojumu, bet arī pilnībā no tā atteikties – kļūt demilitarizētas.
Argumenti par labu demilitarizācijai
Pirmkārt, būtiska deva kritikas tika veltīta tam, ka, lai gan lielāka armija var radīt drošību pret ārējo apdraudējumu, tā var veicināt iekšējo nestabilitāti.
Valstīs, kur nepastāv spēcīga likuma vara un spēcīgi iekšējās kontroles mehānismi, spēcīga armija var kļūt par apdraudējumu demokrātijai.
Āfrikas, Latīņamerikas un Tuvo Austrumu valstīs, kur pastāvējušas spēcīgas militāras armijas, tās bieži vien bijušas lielākais spēks pret jebkāda veida politiskajām pārmaiņām, kas kaut attālināti būtu uzskatāmas par demokrātiskām. Āfrikā, piemēram, 1970.gados bija vairāk nekā 30 militāri apvērsumi (coup d’etat), kas kavēja politiskas un ekonomiskas pārmaiņas kontinentā.
Otrkārt, ļoti bruņotas armijas var apdraudēt veselu reģionu drošību.
Šo apgalvojumu iespējams skaidrot ar drošības dilemmas principu: cenšoties pasargāt sevi un palielinot savu militāro bruņojumu, valstis veicina nedrošības sajūtu kaimiņvalstīs. Izrietoši, kaimiņvalstis sāk bruņoties. Šajā gadījumā militarizēšanās "nodod" nepareizu vēstījumu, tikai veicinot nedrošību un paaugstinot potenciālā riska iespējamību: drošība neuzlabojas, tā tiek pasliktināta. Piemēram, Irānas - Saūda Arābijas sacensība radīja drošības dilemmu starp šīm valstīm, tādējādi mazinot drošību reģionā.
Treškārt, militārie izdevumi var būt pārlieku augsti nabadzīgām valstīm, negatīvi ietekmējot to ekonomiku. Un šī problēma nav attiecināma tikai uz attīstības valstīm – arī attīstītākajām valstīm pieaugošās militārās jomas izmaksas un neefektīva līdzekļu izlietošana ir aktuāla problēma (par to, cik neefektīvi ir šī brīža Eiropas Savienības tēriņi militārajā sektorā, vairāk iespējams lasīt šeit). Līdz ar to, ja valsts nolemj demilitarizēties, tā var palielināt finansējumu citām valstiski nozīmīgām jomām.
Valstis, kas ir demilitarizētas, spērušas šo soli sekojošu iemeslu dēļ:
- politiski un ideoloģiski ("mēs nākam mierā");
- fiskālie ierobežojumi ("mēs to nevaram atļauties");’
- piespiedu kārtā ("šī nebija mūsu izvēle");
- armijas trūkums ("mūs pasargās citi").
Ņemot vērā augstāk minētos argumentus, varētu šķist, ka demilitarizācija ir kas tāds, ko būtu jāveic ikvienai valstij. Pirms nonākam pie šāda secinājuma, svarīgi izvērtēt arī argumentus pret.
Argumenti pret demilitarizāciju
Pirmkārt, valsts, kas atteikusies no armijas, nav spējīga ātri un efektīvi reaģēt pret ārējo apdraudējumu. Iebrukuma gadījumā demilitarizēta valsts nespētu atvairīt uzbrukumu un uzvarēt kauju – tā būtu spiesta cerēt uz ārējo spēku iesaistīšanos, lai atrisinātu konfliktu. Ja šāds ārējais spēks neiesaistītos, valsts tiktu okupēta vai izpostīta (atkarībā no uzbrukuma mērķa).
Otrkārt, izrietoši no pirmā punkta demilitarizācija padara valstis atkarīgas no citām valstīm. Dažos gadījumos šīs pretarguments var izrādīties pat kā arguments par demilitarizāciju, piemēram, valstu sadarbībai, uzlabojot attiecības starp tām. Tomēr, izvērtējot zaudējumus,
demilitarizētas valsts drošība ir pilnībā atkarība no tā, vai citas valstis vēlēsies aizsargāt to.
Ļoti iespējams, ka dažās situācijās citām valstīm ir izdevīgāk neiesaistīties konfliktā. Šajā gadījumā demilitarizētā valsts ir pilnīgi neaizsargāta.
Kostarikas 70 gadi bez bruņotajiem spēkiem
Esam izvērtējuši argumentus par un pret demilitarizāciju. Tālākai situācijai izvērtēšanai būtiski apskatīt kādu no gadījumiem, kad valsts izlēmusi demilitarizēties. Kostarika (Costa Rica) ir visbiežāk izmantotais piemērs, kad suverēna valsts apzināti pieņēmusi lēmumu atteikties no tās bruņotajiem spēkiem. Bieži vien tieši Kostarika tiek izmantota kā "veiksmes stāsts", lai pamatotu to, ka demilitarizācija ir atbalstāms lēmums. Šo iemeslu dēļ izvērtēsim Kostarikas piemēru detalizētāk.
1948.gadā Kostarikas valdība izdeva pavēli par bruņoto spēku atstādināšanu. Tomēr nedz Kostarikas prezidents Hosē Figueras (José Figueres) bija pacifists, nedz valsts bija miera stāvoklī, kas ļautu izlemt par labu demilitarizācijai. Vēl 1948.gadā Kostarika norisinājās pilsoņu karš, un prezidents Hosē Figueras nāca pie varas revolūcijas/pilsoņu kara rezultātā, turpmāko pusotru gadu pārvaldot Kostariku ar nedemokrātiski pie varas nākušu valdošo eliti (junta).
Pēc 1948.gada Kostarikā papildus uzmanība tika vērsta uz tūrisma un īpaši ekotūrisma attīstību. Papildus tam pastiprināta uzmanība vērsta sociālās jomas attīstībai, tika palielinātas investīcijas sociālajā jomā un mazināta nevienlīdzība. Militārajai jomai paredzētais finansējums tika primāri pārorientēts uz izglītības sektoru. Tāpat Kostarikas iedzīvotāji tiek dēvēti par laimīgākajiem pasaulē. Izklausās, ka demilitarizācija ir bijusi par iemeslu sabiedrības uzplaukumam Kostarikā. Tomēr cik pamatots ir šāds pieņēmums?
Vai bez demilitarizācijas visi šie uzlabojumi nebūtu bijuši iespējami?
Pētījumu rezultātā gūtā vispārpieņemtā atziņa par šo tēmu ir sekojoša: "draudi bez tēriņiem aizsardzībai samazina valsts ekonomisko izaugsmi, militārie tēriņi bez apdraudējuma drošībai samazina ekonomisko izaugsmi, bet militārie izdevumi, pastāvot draudiem, palielina ekonomisko izaugsmi".
Tāpat arī 70 gadus vēlāk aktuāls ir jautājums, vai Kostarika patiesi ir demilitarizēta. Kādēļ šāds jautājums? Pirmkārt, Kostariku sargā Rio līgums (Rio Treaty), kas nozīmē, ka tiek sagaidīta ASV iejaukšanās, ja Kostarika tiktu patiesi apdraudēta. Var diezgan droši apgalvot, ka jebkāds potenciāls uzbrukums Kostarikai nav noticis tieši šī iemesla dēļ, potenciālajam uzbrucējam baidoties no konflikta ar ASV.
Otrkārt, ne vienmēr ir vienkārši atšķirt policiju no armijas, kas ir īpaši izteikti Kostarikā.
Narkotiku izplatības pieaugums reģionā ir licis palielināt Kostarikas policijas spēkus, un tie ir ļoti ietekmīgi reģionā. Salīdzinot 2006.gadu ar 2012.gadu, tēriņi policijas spēkiem Kostarikā ir pieauguši par 123%. Paši iedzīvotāji norāda, ka policija Kostarikā arvien vairāk sāk izskatīties kā militārie spēki.
Kādām valstīm ir piemērota demilitarizācija?
Varam izšķirt piecus galvenos kritērijus:
- Valstis ir daļa kolektīvās drošības kopienas vai tā atrodas citas valsts aizsardzības zonā. Islande, piemēram, ir NATO aizsardzībā. Dažādas alianses dalībvalstis pēc rotācijas principa sargā Islandes gaisa telpu. Monako sargā Francija, bet Vatikānu Itālija. Andoru sargā gan Francija, gan Spānija.
- Veiksmīgi izstrādāta iekšējās drošības sistēma, kas ļautu risināt iekšējo apdraudējumu. Efektīvi policijas spēki ir kritiski, lai novērstu iekšējo apdraudējumu.
- Valsts ir maza vai vidēja izmēra, piemēram, kā Īslande, Monako, Vatikāns, Kostarika u.c. Tādām lielvarām kā ASV vai Ķīna šāds solis netiek rekomendēts.
- Valstu ģeopolitiskā situācija ir optimāla – tās neatrodas nepārtrauktā apdraudējumā no ārējiem spēkiem. Piemēram, Izraēla vai Taivāna atbilst augstāk minētajiem kritērijiem, taču to ģeopolitiskā situācija ir tāda, kurā atteikšanās no bruņotajiem spēkiem ir absurda.
- Valsts ievēro starptautiskos likumus un sadarbojas ar reģionālajām un starptautiskajām organizācijām, jo krīzes situācijā demilitarizētajai valstij būs jāpaļaujas un citu valstu un organizāciju atbalstu.
Demilitarizācija var būt piemērots risinājums dažām valstī, pieņemot, ka tās izpilda virkni kritēriju. Tāpat arī katrs gadījums ir izvērtējams individuāli. Taču, kā pieredze rāda, gandrīz visas valstis, kas ir demilitarizētas, ir kādas citas valsts aizsardzības zonā. Vai ņemot vērā visus par un pret, vai Latvijai būtu jāapsver iespējas demilitarizēties? Par to nākamajā rakstā.
