Sadaļas Sadaļas

Bruknas kopienas bijušais darbinieks: Cilvēki lielākoties atgriežas uz ielas un iepriekšējās problēmās

Pēdējos gados Kalna svētību kopienā Bruknas muižā mērķis palīdzēt cilvēkiem ar atkarībām ir mainījies. Tagad esot vajadzīgs tikai darbaspēks, bet zudusi mīlestība un garīgums. Tā intervijā LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” pastāstīja Agris Lielbārdis, kurš daudzus gadus bijis līdzās kopienai un pēdējos gadus strādājis par skolotāju kopienas zēnu skolā.

Agris Lielbārdis allaž bijis ļoti tuvu Mediņam – viņa paša stāsts ar Bruknu ir saistīts 12 gadus. Pirms tam beidzis Daugavpils Universitāti, viņš bija Daugavpils teātra aktieris, pat nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada jaunais aktieris. Bet tad sākās problēmas ar alkoholu, un viņš nonāca Bruknā. Soli pa solim, un arī ar klupieniem, centies savu dzīvi mainīt. Viņš mācījies Rīgas Sarkanā Krusta koledžā, trīs gadus studējis Rīgas Garīgajā seminārā, strādājis arī Neatliekamās palīdzības centrā, bet kopiena savā ziņā kā mājas allaž viņam bijusi blakus. Gan ciemojies, gan dzīvojis un pēdējos gadus arī strādājis kopienas dibinātājā Bārbeles Zēnu pamatskolā, sākumā kā latviešu valodas skolotājs, tad bijis arī fizkultūras, amatu mācības un kristīgās mācības skolotājs.

Katru nedēļu – vismaz pēdējos divus gadus – braucis uz Bruknu. Šogad vasarā viņa darba līgums beidzies, un viņš arī nolēmis, ka tas viss tomēr ir jāatstāj pagātnē. Agris Lielbārdis vērtē, ka kopiena un tās jēga faktiski esot izzudusi.

Savulaik esot bijis patiess mērķis palīdzēt atgriezties sabiedrībā. Tagad tā vairs neesot, bet tā vietā nesaprotams darba režīms ar haotisku stingrību un sodiem.

“Es varu citēt Mediņa teikto sarunu. Piemēram, ar kādu, kurš gribēja nokļūt kopienā sadzīvisku problēmu un atkarības dēļ. Runa bija par to, ka viņš ir par vecu, lai strādātu, tādus nevajag. (..) Vienkārši nevienam neinteresē viņu atkarība. Tur neviens nav ieinteresēts kādam palīdzēt,” saka Lielbārdis, piebilstot, ka neesot izdevīgi, ka aiziet prom labs strādnieks.

Var teikt, viss ir brīvprātīgi, bet daudziem tā esot acīmredzama bezizeja. “Kādreiz par to dikti rūpējās, lai viņš tiktu atpakaļ uz strīpas, lai viņš apzinās savu vērtību, lai ticības gaismā kaut kā atdzimst. Šobrīd tas viss ir nedaudz zem jostasvietas. Nu cilvēkam vairs netiek pievērsta nekāda uzmanība, nav nozīmes, cik viņš garīgi aug,” stāsta Lielbārdis.

Reliģija viņa ieskatā tiek izmantota tikai varas dēļ un lai kontrolētu kopienas cilvēkus: “Ir piespiedu grēksūdze. Ja cilvēks neiet uz piespiedu grēksūdzi, arī tas viņam reizēm beidzas ar gavēni vai nakts piespiedu lūgšanām.

Lūgšana nevar būt soda mērs.”

Lielbārdis ar labu vārdu atceras bezpajumtnieku aprūpi un Kalkutas māsas, pie kurām kādu laiku kalpojis: “Ja kādam ir nācies redzēt, piemēram, pie Mātes Terēzes Kalkutas māsām attieksmi. Tik ļoti krasi redzētu, ko nozīmē kalpošana, ko nozīmē mīlestība, ko nozīmē, ja atdod sevi šim darbam.”

Turklāt Bruknā Dieva vārds tiekot lietots, lai pazemotu gan pieaugušos, gan pusaudžus. “Jebkura lieta, ko viņam piespiež ar varu, jebkura lieta, kā viņu nosauc, viņu tikai traumē. Ja viņam nav izprotams, kāpēc trijos naktī ir jādodas lūgties, un ja nav, kas paskaidro, tad no tā neviens laimīgāks nebūs, izpratne neveidosies. Šim puikam ir tikai tāpat kā daudziem pieaugušajiem – vienīgais dzinulis ir baiļu sajūta,” komentē Lielbārdis.

Viņaprāt, Mediņa skarbums nu jau ir emocionāla vardarbība pret cilvēkiem.

“Ja man ir nodarīts pāri, es meklēšu vājāko, kam nodarīt pāri. Tas veido apli, tādu cietuma hierarhiju. Tie, kuri ir sāpināti, ja tas netiek novests viņiem pie pilnas apziņas, lai viņš neizdara vājākajam to pašu, kas ir izdarīts viņam, tas pats notiks. Viņš var Bruknā pavadīt desmit gadus, izejot uz ielas, viņš meklēs, kuram nodarīt pāri. Un tad tam nav jēgas,” norāda Lielbārdis.

Viņš ar grūtībām atceras pēdējos gados gadījumus, kad kāds cilvēks nostājies uz kājām un devies dzīvē. Izmest gan no kopienas varot.

“Viņi atgriežas lielākoties atpakaļ uz ielas. Uz ielas vai ieslīgst tajās pašās problēmās, kurās viņi ir bijuši, vēl dziļāk. Jo redzi – lielais apsolījums, lielā cerība, ka man palīdzēs, ir sadegusi,” zina stāstīt Lielbārdis.

KONTEKSTS:

Veicot pārbaudi biedrībā "Kalna svētību kopiena", kas darbojas Bruknas muižā Bauskas novadā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) kopā ar Tiesībsarga biroja pārstāvi konstatējuši, ka bērni tikuši nodarbināti lauku darbos no desmit līdz 12 stundām dienā bez iespējas saņemt medicīnisko palīdzību un pārkāpumu gadījumā tiekot sodīti ar pārtikas devu ierobežošanu. Pārbaude veikta, reaģējot uz privātpersonas sniegtu informāciju par iespējamajiem bērnu tiesību pārkāpumiem, tostarp fizisko un emocionālo vardarbību. 

Informācija par pārbaudē konstatēto atbilstoši kompetencei nodota tālākai izvērtēšanai Valsts policijai, Pārtikas un veterinārajam dienestam un Valsts darba inspekcijai (VDI).

Bruknas muiža ir plaši pazīstama kā vieta, kur kopš 2001. gada darbojas sabiedriska organizācija “Kalna svētību kopiena” – vieta, kur tiek atveseļoti dažādās atkarībās nonākuši cilvēki. Rehabilitācijai pamatā ir lūgšanas un darba terapija, un, pateicoties tai, jau daudzu gadu garumā rit muižas ansambļa atjaunošana, sakopšana un labiekārtošana. Kopienas dibinātājs un Kalna svētību kopienas garīgais vadītājs ir priesteris Andrejs Mediņš.  

Mediņš konstatētos pārkāpumus sauc par meliem

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt