Brīvprātīga atteikšanās no kodolieročiem: Kazahstānas piemērs atbildīgai nākotnei

Pēc Otrā pasaules kara kodolieroči kļuva par nepārprotamu militārās varas un kara tehnoloģiju attīstības rādītāju, un plašsaziņas līdzekļi ik pa laikam atgādina par kodolieroču izplatīšanas problēmbērnu Irānu. Daudz retāk iespējams dzirdēt par piemēriem, kad valstis ir brīvprātīgi atteikušās no dalības šajā ekskluzīvajā klubā, iemainot varas simbolu pret mieru un atbildīgu nākotni nākamajām paaudzēm. Kā viens no šādu valstu piemēriem ir Kazahstāna, kura jau uzreiz pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukuma uzsāka mērķtiecīgu atbruņošanos un kļuva par vienu aktīvākajiem kodolieroču aizlieguma atbalstītājiem.

Atminoties Hirosimas un Nagasaki 1945.gada humanitāro katastrofu, “Status Quo” rubrikā par kodolieročiem un to lomu mūsdienu pasaulē. Četru rakstu sērijā vēlamies atgādināt par tādiem sasniegumiem ceļā uz kodolieroču skaita ierobežošanu kā Kazahstānas atteikšanos no kodolieročiem un Centrālāzijas kodolieroču brīvo zonu. Kā arī vērst uzmanību uz šo sasniegumu aizēnojošo Izraēlas kodolieroču programmu, un tās ietekmi uz Tuvo Austrumu kodolieroču brīvās zonas izveidi, noslēdzot sēriju ar skatījumu uz drošību un atomterorisma draudiem.

ĪSUMĀ:

  • Kazahstānas pieredze kā vienai no galvenajām PSRS kodolieroču izmēģinājuma vietām un ar to saistītais mantojums pēc PSRS sabrukuma padarīja to par ceturto lielāko kodolieroču un ballistisko raķešu īpašnieci pasaulē.
  • 1992.gadā Kazahstāna lēma par pilnīgu atbrīvošanos no kodolieročiem un PSRS laikā uzstādīto sistēmu demontēšanu, atzīstot, ka ilggadējā kodolieroču izmēģināšana Kazahstānas teritorijā radīja graujošu iespaidu arī uz iedzīvotāju veselību.
  • Kodolizmēģinājumu radītā humanitārā katastrofa pastāv arī šobrīd, diendienā ietekmējot vairāk nekā 100 tūkstošus iedzīvotāju, kuri joprojām dzīvo kodolizmēģinājuma poligona apkaimē. Traģiskās kodolizmēģinājumu sekas iemūžinātas arī dokumentālajā filmā un vairākos fotoprojektos.
  • Mūsdienās Kazahstāna atbalsta vadošos kodolieroču izplatību un pielietošanu ierobežojošos starptautiskos režīmus un aicina tās lēmumam atteikties no kodolieročiem sekot arī citas pasaules valstis.

Kodolieroču mantojums Kazahstānā

Pirmo desmitgadi pēc izstāšanās no PSRS sastāva Kazahstāna veltīja ne tikai iekšpolitisko un ekonomisko izaicinājumu pārvarēšanai, bet arī kā vienu no prioritātēm izvirzot lēmumu uz visiem laikiem atteikties no kodolieročiem valsts militārajā arsenālā un ar to saistītajām tālākajām darbībām. Šāds lēmums varēja radīt jautājumus, ja ņem vērā Kazahstānas bagāto kodolieroču mantojumu.

PSRS laikā Kazahstānas teritorijā tika izvietotas vairāk nekā 1400 stratēģiskās kodolgalviņas un nezināms skaits taktisko kodolieroču.

Turklāt tieši Kazahstānā atradās viena no divām galvenajām PSRS atomieroču izmēģinājuma vietām - Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons. Minētais poligons darbojās no 1949.gada, kad tajā notika pirmie PSRS kodolieroču izmēģinājumi, līdz pat 1989.gadam. Kopumā poligona darbības laikā tika veikti 456 izmēģinājumi - 340 pazemes izmēģinājumi un 116 pārbaudes atmosfērā, kas ir aptuveni ceturtā daļa no visiem pasaulē jebkad veiktajiem kodolizmēģinājumiem.

Šokējošu perspektīvu uz Semipalatinskā veiktajiem kodolizmēģinājumiem paver arī tas,  ka poligona darbības laikā izmēģināto atomieroču sprādzienu jaudu iespējams pielīdzināt 2500 “Mazajiem zēniem” (Little boy) – atombumbām, kuras 1945.gada augustā Amerikas Savienotās Valstis (ASV) nometa un uzspridzināja virs Hirosimas.

Pēc PSRS sabrukuma Kazahstānas teritorijā atradās tik daudz kodolieroču un to uzturēšanai nepieciešamās infrastruktūras, ka tas ļautu tai kļūt par ceturto lielāko kodolieroču valsti.

Jāatzīmē arī Kazahstānas ģeogrāfiskais izvietojums, kā ietekmē tās teritorijā atrodas vienas no lielākajām bagātinātā urāna rezervēm, no kurām arī šobrīd, saskaņā ar 2017.gada datiem, tiek iegūti 39% no kopējā bagātinātā urāna piedāvājuma pasaulē.

No minētā izriet jautājums, kāpēc valsts ar tik vērā ņemamu kodolieroču mantojumu, piemērotu infrastruktūru un dabiskajām rezervēm atteicās no varas un ekskluzīvās lomas, ko kodolieroči sniedz attiecībās ar citām valstīm.

Kodolizmēģinājumu rētas Kazahstānas sabiedrībā

Kodolizmēģinājumi Kazahstānā kļuva par vienu no mācībstundām un atgādinājumu tam, ka kodolieroči ir ne tikai militārās varas, bet arī humanitāro katastrofu nesēji. Pieņemot lēmumu par pilnīgu atbrīvošanos no kodolieročiem un PSRS laikā uzstādīto sistēmu demontēšanu un daļēju iznīcināšanu, Kazahstānas valdība vienlaikus atklāti atzina to, kas iepriekš tika rūpīgi slēpts –

ilggadējā kodolieroču izmēģināšana Kazahstānas teritorijā radīja graujošu iespaidu ne tikai uz ainavu un apkārtējo vidi, bet arī iedzīvotāju veselības stāvokli.

Un šī kaitējuma sekas nekur nav zudušas arī mūsdienās, lai gan kodolizmēģinājumu poligons beidza savu darbību pirms nu jau gandrīz 30 gadiem.

Semipalatinska, 2007.gadā pārdēvēta par Semeju, līdz 90.gadu sākumam bija viena no daudzajām slēgtajām PSRS pilsētām, kuras atrašanās vieta nebija atspoguļota kartēs un ceļazīmēs. Noslēpumos tīta bija ne tikai Semipalatinskas atrašanās vieta – ja vairumā gadījumu šādas PSRS laika pilsētas vēlāk tika atklātas kā kādreizējie stratēģiskie militārie punkti, tad šī Kazahstānas pilsēta atklāja citu iepriekš rūpīgi noklusinātu noslēpumu – netālu esošā kodolizmēģinājumu poligona pastāvēšanu un tā radīto ietekmi uz Kazahstānas iedzīvotāju veselību.

Lai gan Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligons tika ierīkots stepē, tā apkaimē atradās virkne apdzīvoto vietu, tādējādi radot nepieciešamību evakuēt iedzīvotājus pirms kodolizmēģinājumu veikšanas. Vēsture liecina - lai gan kaut kāda daļa iedzīvotāju tika izvesta no kodolizmēģinājumu zonas, lielākā daļa, tas ir,

aptuveni 200 tūkstoši Semipalatinskas pilsētas un tās apkaimes iedzīvotāju palika savās mājās bez tiesībām pamest slēgto zonu un nesaņemot brīdinājumu par to, kas patiesībā notiek militārajā poligonā.

Jau drīz pēc pirmajiem kodolizmēģinājumiem Kazahstānas iedzīvotāji sāka izjust tādu radiācijas radīto iespaidu uz veselību kā anormāli strauji pieaugušo vēža slimnieku skaitu un ārkārtīgi augstu jaundzimušo bērnu skaitu, kuriem konstatēti ģenētiskie defekti. Kopumā, ņemot vērā veikto kodolizmēģinājumu skaitu 40 gadu garumā, vairāk nekā pusmiljons Kazahstānas iedzīvotāju (aptuveni desmitā daļa no visa valsts iedzīvotāju skaita) saskārās ar dažādu smaguma pakāpju veselības problēmām, kuru cēlonis saistīts ar kodolizmēģinājumu radiācijas starojumu un radioaktīvo izmešu tālāku izplatīšanos vidē un augsnē ar nokrišņu palīdzību.

Kodolizmēģinājumu rētas nezūd arī mūsdienās, un to radītā humanitārā katastrofa turpinās vēl šobrīd, jo Semipalatinskas apkaimē joprojām dzīvo vairāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju, kuri finansiālu vai citu iemeslu dēļ izvēlējās neizbraukt no radiācijai pakļautā perimetra, lai gan tur joprojām saglabājas anormāli augsts vēža saslimšanas gadījumu un ģenētisko anomāliju skaits.

Kazahstānas kodolizmēģinājumu traģiskās sekas mūsdienās iemūžinātas tai skaitā 2010. gada dokumentālajā filmā “Pēc apokalipses” (“After the Apocalypse”) un starptautiskās nevalstiskās organizācijas “Nacionālā ģeogrāfijas biedrība” (National Geographic) 2017.gada projektā,

atspoguļojot skarbo patiesību par to, kā cilvēku dzīves ietekmēja lielvaru apbruņošanās un izpratne par kodolieročiem kā vienu no galvenajām varas valūtām.

Atteikšanās no kodolieročiem – ieklausīšanās iedzīvotāju lūgšanās

1989.gads kļuva par nozīmīgu pavērsiena punktu Kazahstānas kodolieroču vēsturē, atstājot ievērojamas pēdas arī globālajā cīņa pret kodolieročiem un apbruņošanos. Minētajā gadā tobrīd vēl PSRS teritorijā radās pirmā starptautiskā pret kodolieročiem vērstā nevalstiskā organizācija “Nevada – Semipalatinsk”, kuras galvenais darbības mērķis bija pasargāt cilvēci no kodolieroču radītā apdraudējuma un negatīvajām sekām, iznīcinot visus Kazahstānas teritorijā pastāvošos izmēģinājumu poligonus, ieviešot publisko kontroli pār industriālajiem atkritumiem un izveidojot kodolizmēģinājumu apkaimes ekoloģisko karti.

Nevalstiskās organizācijas darbība guva plašu sabiedrības atbalstu un sniedza nepārprotamu ieguldījumu tajā, ka jau neilgi pirms izstāšanās no PSRS sastāva Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs slēdza Semipalatinskas kodolieroču izmēģinājumu poligonu un vēlāk atcēla Semipalatinskas pilsētas slēgto statusu. Jau 1992.gadā Kazahstāna oficiāli atteicās no kodolieročiem un uzsāka kodolieroču arsenāla demontāžu, lai gan tās īpašumā tobrīd atradās ceturtais lielākais kodolieroču un ballistisko raķešu arsenāls pasaulē uzreiz aiz Krievijas, ASV un Ukrainas.

Ne vienu reizi vien prezidents Nursultans Nazarbajevs publiski uzvēris to, ka

tieši Kazahstānas traģiskā pieredze ar kodolizmēģinājumiem un sabiedrībā atstātās rētas, nevis valsts finansiālā, cilvēkresursu vai tehnoloģiskā nespēja uzturēt kodolieroču arsenālu kļuva par galveno iemeslu tam, ka Kazahstāna nolēma atteikties no savas vietas kodolieroču valstu klubā

un ar to saistīto lomu starptautiskajā drošībā, tādā veidā paužot pārliecību, ka drošības garantijām, pretēji valdošajai pārliecībai, būtu jāsakņojas ilgtspējīgā socioekonomiskajā attīstībā.

Mūsdienās Kazahstāna atbalsta vadošos kodolieroču pielietošanu un izplatīšanu ierobežojošos starptautiskos režīmus un aicina tās lēmumam atteikties no kodolieročiem sekot arī citas pasaules valstis, kam kā piemēru iespējams minēt Nursultana Nazarbajeva aicinājumu Irānai aizgūt vērtīgas atziņas par Kazahstānas pieredzi ceļā no kodolieroču lielvalsts uz valsti, kura pieņēma lēmumu veidot tādu nākotni, kurā kodolieroču apdraudējums kļūs par vēstures relikviju.

Par "Status Quo"

Laura Jesaulkova ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autore. Rubrikā tiek analizētas  starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Kazahstānas ambīcijas par pasauli bez kodolieročiem var šķist naivas, taču nenoliedzami ir tas, ka vēsturiskais piemērs ir izplatījies arī ārpus Kazahstānas robežām, veicinot to, ka arī pārējās Centrālāzijas reģiona valstis – Uzbekistāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Turkmenistāna – kopā ar Kazahstānu parakstīja līgumu par Centrālāzijas kodolieroču brīvās zonas izveidi (nuclear-weapons free zone), tādējādi atspoguļojot arī citu pasaules valstu gatavību permanenti atteikties no kodolieroču ambīcijām.

Lai gan uz kopējā globālās drošības fona, kurā joprojām valda militārais spēks, kodolieroču arsenāls un tehnoloģiskā kapacitāte, Kazahstāna šķiet kā izņēmums no ierastā, tieši šādi piemēri atgādina to, ka traģiskā kodolieroču pielietošanas atmiņa joprojām dzīvo starptautiskajā sabiedrībā un attur pulksteņa rādītāju pietuvošanos pusnaktij.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti