Brazīlijas paradokss. Progresīvi likumi nespēj atrisināt augsto sabiedrības nevienlīdzības līmeni

Brazīlija ir viena no liberālākajām Latīņamerikas valstīm, bet teju katrs valsts iedzīvotājs vēl joprojām cieš no dažāda veida nevienlīdzības. Masveida melnādaino un jaukto rašu pārstāvju diskriminācija darba vietās, dzimumu nevienlīdzība, vardarbība pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBTQ+). Kāpēc šādas problēmas norisinās valstī, kas ir pieņēmusi progresīvus likumus, lai uzlabotu dzīves apstākļus apspiestajai un maznodrošinātajai sabiedrības daļai?

ĪSUMĀ:

  • Brazīlijā pēdējo gadu laikā ir pieaugusi sabiedrības agresivitāte un diskriminācija pret minoritātēm
  • Melnādainie un jaukto rašu bērni saņem zema līmeņa izglītību
  • Rasu nevienlīdzība pēc ekonomiskās recesijas sit augstu vilni
  • Politiskās aktīvistes Marielles Franko slepkavība
  • Vardarbība pret sievietēm
  • Progresīvi likumi LGBTQ+ tiesību veicināšanā
  • Augsts vardarbības līmenis pret LGBTQ+ krasi atšķirīgu sabiedrības uzskatu rezultātā

 

Kā veidojas rasu nevienlīdzība no izglītības līdz darba vietām?

Melnādaino un jaukto rasu pārstāvji sastāda 54% no valsts iedzīvotājiem, bet tikai 35% no universitātes absolventiem. Šāds rezultāts ir veidojies, jo baltādainie brazīlieši saņem augstākas kvalitātes izglītību gan pamatskolas, gan vidusskolas līmenī. Brazīlijā valsts finansētās pamatskolās un vidusskolās izglītības līmenis ir ievērojami zemāks nekā privātajās skolās, tāpēc lielākā daļa jauniešu mācās privātās izglītības iestādēs.

Tas nozīmē, ka valsts skolās mācās bērni, kuru ģimenes nespēj atļauties privāto skolu izmaksas. Melnādainie un jaukto rasu bērni parasti dzīvo sliktākos ekonomiskos apstākļos nekā baltādainie bērni. Rezultātā melnādainie bērni saņem ievērojami sliktāku izglītību. Universitātes savukārt Brazīlijā ir valsts finansētas, bet, lai tajās iekļūtu, ir jānokārto vispārējo zināšanu tests, kuru daudzi melnādainie jaunieši, kas mācījušies valsts finansētajās skolās, nokārto ar zemu rezultātu vai nenokārto vispār.

Lai risinātu šo problēmu, Brazīlijas valsts universitātes ir pieņēmušas melnādaino studentu skaitu kvotas, kas nedaudz atvieglo iekļūšanu universitātē.

Tomēr daļa no šiem studentiem nav ieguvuši nepieciešamo pamatizglītības un zināšanu līmeni, lai veiksmīgi pabeigtu universitāti.

Brazīlija ir lielākā valsts ekonomika Latīņamerikā, tomēr tā tikai gadu atpakaļ izkļuva no ekonomiskas recesijas. Ekonomiskās krīzes augstākajā punktā vairāk nekā 12 miljoni iedzīvotāju tika atstāti bez darba, visvairāk cieta melnādainie. Melnādainajiem un jauktās rases strādniekiem ir zemākas algas, kā arī viena ceturtdaļa no strādājošajiem ir neformāli ielu tirgotāji, kas nav saņēmuši pietiekami augsta līmeņa izglītību. Bieži vien uzņēmumi, kas pieņem darbā melnādainās sievietes, izsniedz kuponu, kurš paredz matu taisnošanu, lai sievietes darba vietā izskatītos “profesionālākas”. Brazīlija ir pieņēmusi striktas regulas un likumus, lai cīnītos ar rasismu, bet ekonomiskā stāvokļa dēļ netiek veiktas pietiekami stingras pārbaudes, kā arī valdība novēršas no problēmu risināšanas uzņēmumos, kas veicina valsts eksportu un iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu.

Rezultātā pieņemtie likumi netiek veiksmīgi izpildīti un ievēroti. Ja lūkojas uz Top 500 Brazīlijas kompānijām, melnādainie darbinieki ir 50% no mācekļiem. Seši procenti veido vidējā līmeņa vadību, un tikai 4,7% kļūst par vadītājiem, kas liecina par strukturālo rasismu. Šie dati liecina par to, ka, lai arī melnādainie un jaukto rasu pārstāvji veido pusi no Brazīlijas iedzīvotājiem, valstī dominē baltādainās rases pārstāvji.

Vairāk nekā 75% no Brazīlijas Kongresa sastāda baltādainie, rezultātā lielākā sabiedrības daļa nemaz netiek reprezentēta valdībā, kas liecina, ka Brazīlijas iedzīvotāji vēl joprojām cieš no kultūrvēsturiskajām sekām.

Proti, Brazīlijas melnādainās rases pārstāvji tiek vērtēti zemāk, jo kolonizācijas laikā viņi tika ievesti kā vergi. Šāda sabiedrības nostāja stagnē gan sociālo, gan ekonomisko attīstību, jo, uzlabojot izglītību un dzīves apstākļus, Brazīlijai būtu augstāk kvalificēts un spējīgāks darbaspēks.

 

Cīņa par sieviešu tiesībām

Sieviešu lomu Brazīlijas sabiedrībā lielā mērā ir ietekmējusi Ibērijas kultūras patriarhālā tradīcija, kurā sievietes tiek pakļautas vīriešiem ģimenes un kopienas attiecībās. Sievietes konstanti cieš no vardarbības. Piemēram, Marielle Franko, Brazīlijas politiķe un galvenā sieviešu tiesību aizstāvētāja un aktīviste, tika nogalināta 2018. gada 14. martā. Franko tika sašauta četras reizes no blakus braucošas mašīnas, kad devās mājās no apaļā galda diskusijas par melnādaino sieviešu spēka tradīcijām sabiedrībā  (“Young Black Women Moving [Power] Structures"). Franko savas karjeras laikā ļoti aktīvi cīnījās par sieviešu reproduktīvajām tiesībām, LGBTQ+ vienlīdzību un pret dzimumu vardarbību. Policijas izmeklēšanas laikā nav atrasti slepkavībā vainīgie, tāpēc nav pilnīgas pārliecības par konkrētu slepkavības motīvu.

Tomēr ir domājams, ka slepkavība ir cieši saistīta ar Marielles Franko politisko darbību, jo 2016. gada Riodežaneiro pašvaldības vēlēšanās no 1500 kandidātiem tika ievēlēta ar piekto augstāko balsu skaitu. Turpinot savu karjeru, Franko ieguva arvien lielāku politisko ietekmi valsts līmenī, pieprasot progresīvākus likumus un vienlīdzību starp visām sabiedrības grupām, kas varēja izraisīt šādu pretreakciju no radikāliem opozīcijas pārstāvjiem.

Kamēr Ziemeļameriku un Eiropu ir satricinājusi #metoo kustība, kurā sievietes atklāti pauž savus stāstus par uzmākšanos darba vietās, seksuālu izmantošanu un vardarbību mājās, Brazīlijā šāda kustība zem nosaukuma #myfirstharassment aktīvi darbojas kopš 2016. gada. Gandrīz trešā daļa no brazīliešu meitenēm un sievietēm 2017. gadā valsts mēroga aptaujas laikā minēja, ka iepriekšējā gada laikā ir cietušas no vardarbības, sākot no draudiem un fiziska spēka pielietošanas līdz pat slepkavības mēģinājumiem.

Vairāk nekā puse no uzbrucējiem bija pašreizējie vai bijušie laulātie, vai partneri. Aptauja atklāja, ka tikai ceturtā daļa no Brazīlijas sievietēm, kuras cieta no vardarbības, ziņoja par to.

Daudzos gadījumos policija neveic izmeklēšanas pasākumus, kad sievietes ziņo par vardarbību. Viņi pieņem paziņojumu, izlaižot daļu no sievietes sniegtās informācijas, un sievietei netiek veikta medicīniskā pārbaude. Policijas iecirkņos, kuros darbinieces ir sievietes, trūkst privātu telpu upuru paziņojumu uzņemšanai.

Tātad pat tad, kad policija ir gatava pieņemt paziņojumu, sievietes ir spiestas atklāt traumējošus un pazemojošus stāstus publiski, potenciāli nododot informāciju par palīdzības meklēšanu savam ļaundarim.

Skatoties no tiesiskās puses, sievietēm ir daudz grūtāk uzsākt krimināllietu vai apsūdzību, ja nav nekādu pierādījumu par notikušo. Šāda veida nolaidība no likumdošanas un policijas puses noved pie sistemātiskas sieviešu apspiešanas ģimenē, kas rezultējas nākamās paaudzes uzskatos par sieviešu lomu sabiedrībā un ģimenes dzīvē kā maznozīmīgu un nevērtīgu.

Vardarbība pret LGBTQ+

Skatoties no ārpuses, Brazīlija ir ļoti atvērta valsts, kas atbalsta LGBTQ+. Cilvēki, kas identificējas kā daļa no LGBTQ+, ir tiesīgi brīvi izpaust savu dzimuma identitāti un doties gājienos, kas svin šo kultūru. Viena dzimuma laulība, kā arī bērnu adopcija, ir legāla. Vēl nesen valdībā tika iesniegts federāls likums par diskriminācijas novēršanu pret LGBTQ+, kas šobrīd gaida Brazīlijas Senāta apstiprinājumu.

Brazīlijas progresīvajiem likumiem vajadzētu pasargāt šo sabiedrības minoritāti, bet diemžēl sabiedrības daļa ar homofobiskiem uzskatiem ļoti izteikti pauž savu neapmierinātību, kas daudzos gadījumos beidzas letāli. 2017. gadā 445 LGBTQ+ piederošie tika nogalināti homofobisku noziegumu rezultātā, kas ir augstākais reģistrēto LGBTQ+ slepkavību skaits Latīņamerikā, bet tajā pašā laikā Sanpaulu norisinās lielākā praida parāde pasaulē, kas ataino sabiedrībā esošo skatījumu kontrastu.  

Skatoties uz sabiedrības sadalījumu, reliģiju un vēsturi, ir divi svarīgi faktori, kas veicina augsto vardarbības līmeni pret LGBTQ+ piederošajiem:

  1. Patriarhālā sistēma, kurā vīrietis tiek uzskatīts par pārāku, jo viņam piemīt lielāks fiziskais spēks, ir nosliece uz vardarbību un trūkst iejūtības. Homoseksuāli un transseksuāli vīrieši un sievietes stājas tiešā pretrunā ar šādu pieņēmumu, kas sagrauj sabiedrības normas un līdzsvaru, rezultātā izraisot pretreakciju.
  2. Reliģiskais fundamentālisms no evaņģēlisko kristiešu puses, kas izpaužas naida runā. Evaņģēlisti sastāda apmēram 23% no Brazīlijas iedzīvotājiem, tomēr reliģiskie līderi ar televīzijas un radiostaciju palīdzību sasniedz miljoniem cilvēku. Viņi izmanto šos līdzekļus, lai izplatītu diskriminējošus uzskatus un veicinātu vardarbību pret LGBTQ+. Arvien vairāk evaņģēlistu ir daļa no Kongresa un spēj balsot pret jauniem likumprojektiem, kas piešķirtu vairāk tiesību šai minoritātei, un mēģina atcelt jau spēkā esošus likumus.

Brazīlija ir valsts ar krasi atšķirīgu sabiedrības uzskatu sadalījumu gan sociālajā, gan politiskajā sfērā. Progresīvie likumi, kuriem būtu jāsniedz augstāka tiesiskā aizsardzība melnādainās rases pārstāvjiem un sievietēm, kā arī vienlīdzīgas tiesības LGBTQ+ pārstāvjiem, nepiepilda savu mērķi, galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, ekonomiskā stāvokļa dēļ netiek veiktas pietiekami striktas pārbaudes un tiek ignorēti likuma pārkāpumi pret minoritātēm uzņēmumos, kas veicina eksporta un IKP pieaugumu. Otrkārt, policijas nolaidība un vienaldzība atstāj sievietes sava uzbrucēja varā bez iespējas aizstāvēt sevi tiesas priekšā. Treškārt, Brazīlijas politikā vairāk iesaistās reliģiskie pārstāvji, kuriem piemīt vara balsot pret lielāku tiesību piešķiršanu LGBTQ+ pārstāvjiem vai pat atcelt jau spēkā esošus likumus.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt