#BlackLivesMatter - ne tikai sauklis, bet arī kustība ar 30 atzariem. Kāpēc tā radīta un ko grib panākt?

“Black Lives Matter” — frāze, kas saistībā ar afroamerikāņa Džordža Floida nāvi pēdējā laikā piepildījusi sociālo mediju lentes, ziņas, protestus, video. Tomēr tā nav tikai frāze, tā ir kustība un organizācija, kura radās ar mērķi cīnīties pret rasu nevienlīdzību, lai uzlabotu melnādaino cilvēku dzīves kvalitāti un apliecinātu viņu dzīves vērtību. Kā tā ir veidojusies, attīstījusies un kā atšķiras no iepriekšējām melnādaino tiesību kustībām?

ĪSUMĀ:

  • “Black Lives Matter” sākās ar “Facebook” ierakstu 2013. gadā ar mērķi iestāties par melnādaino kopienas ASV tiesībām un dzīvības vērtību.
  • Sauklis guva popularitāti 2014. gadā, kad policijas rīcības rezultātā Fērgusonā, ASV,  gāja bojā pusaudzis Maikls Brauns, bet Ņujorkā gāja bojā Ēriks Gārners.
  • Pašreizējie protesti notiek visur ASV, un policija pret protestētājiem ir izmantojusi vardarbību, asaru gāzi un gumijas lodes.
  • Sauklis kalpo kā pamats sociālai kustībai, taču “Black Lives Matter” ir arī organizācija, kurai ir 30 atzari.
  • Organizācijas mērķis ir cīnīties pret policijas brutalitāti, izglītot cilvēkus par rasismu, atbalstīt melnādaino kopienu un panākt izmaiņas rīcībpolitikā.
  • Organizācijai nav viena līdera, ar to tā atšķiras no citām vēsturiskām pilsonisko tiesību kustībām.

“Black Lives Matter” aizsākumi

2012. gada 12. februāris, Florida, Amerikas Savienotās Valstis. Džordžs Cimmermans nošāva Treivonu Mārtinu, neapbruņotu septiņpadsmit gadus vecu pusaudzi, kurš bija ieradies apciemot savu tēvu. Cimmermans bija brīvprātīgais savā “apkaimes patruļā”. Šis gadījums izpelnījās mediju uzmanību un gada laikā tika plaši apskatīts un analizēts ASV medijos. Pirmā tiesas sēde notika 2013. gada jūnijā. Tiesas uzdevums bija noskaidrot to, vai Cimmermans bija rīkojies pašaizsardzības nolūkos.  

Jūlijā pēc sešpadsmit stundu diskusijas zvērinātie lēma, ka Džordžs Cimmermans nav vainīgs otrās pakāpes slepkavībā. Lai gan viņu attaisnoja, tomēr diskusijas par rasu nevienlīdzību ASV un to, kāda ir attieksme valstī pret melnādainajiem iedzīvotājiem, ieguva jaunu sparu.

Melnādaino kopienas acīs tiesas prāva kļuva par simbolu rasu nevienlīdzībai valstī un melnādainās kopienas diskriminācijai.

Sākotnēji “Black Lives Matter” (tulkojumā “Melnādaino cilvēku dzīvēm ir nozīme”)  bija sociālo mediju mirkļbirka, kuru aizsāka trīs sievietes: Alīsija Garza, Opāla Tometi un Patrīsa Kulora. Intervijā Garza norādīja, ka pēc Cimmermana tiesas prāvas sprieduma sajūta bija it kā "kāds būtu iesitis mums pa vēderu". Pēc tiesas sprieduma Garza novēroja, ka cilvēki mēģināja attaisnot Treivona nāvi, izmantojot informāciju par viņa dzīvi, ģimeni un uzvedību. Nošauts neapbruņots melnādains pusaudzis, bet tiek apspriests, vai viņa dzīvei ir vērtība. Šādu diskusiju pastāvēšana liek domāt, ka melnādaina cilvēka dzīvei sabiedrības acīs vērtības nav, kā arī kalpo kā atgādinājums par to, cik bezcerīga var būt pieredze ASV tiesu sistēmā, ja esi melnādains.

Saskaņā ar pētniecības centra “The Sentencing Project” datiem, pastāv sešas reizes lielāka iespēja, ka afroamerikāņu izcelsmes vīrieši tiks ielikti cietumā, salīdzinot ar baltādainiem vīriešiem. Turklāt pēc apcietināšanas pastāv lielāka iespēja, ka viņi tiks sodīti un par vienādiem noziegumiem viņiem būs jāizcieš lielāks sods kā nebaltādainiem vīriešiem. Melnādainie sabiedrības locekļi bieži dzīvo tajās pilsētas daļās, kurās ir augsts nabadzības līmenis, kas savukārt saistīts ar noziedzības līmeni. Vairāk nekā 20% no afroamerikāņiem dzīvo nabadzībā, ziņo organizācija “Poverty USA”. Lai ASV melnādainie iedzīvotāji varētu sasniegt tādu pašu bagātības līmeni, kāds ir baltādainajiem iedzīvotājiem šodien, paies 228 gadi, uzsver domnīca “The Institute for Policy Studies”.

raksta Metjū Makknaits, “[..] empātijas trūkums pret melnādainiem vīriešiem no mūsu politiskās sistēmas, likumsargiem un tiesu sistēmas ir kas neaptverams". 

Runa nav par vienu gadījumu, bet gan to, ka melnādainie cilvēki ir piedzīvojuši sistemātisku diskrimināciju un regulāri tiek padarīti par „necilvēkiem”;

viņu dzīvēm likuma priekšā nav šķietami nekādas vērtības.

Neapbruņota pusaudža nāve, diskusijas par Treivona Mārtina dzīves vērtību, Cimmermana attaisnošana radīja vēlmi sākt ko jaunu, ko tādu, kas apliecinātu, ka melnādaino ASV iedzīvotāju dzīvēm ir vērtība. Viena no “Black Lives Matter” aizsācējām Kulora sociālajā tīklā "Facebook" ierakstīja:

“Alīsija Garza, es un, cerams, vairāk melnādainu cilvēku, nekā mēs varam iedomāties, sākam jaunu projektu. Mēs to nosaucam par #BLACKLIVESMATTER. #Blacklivesmatter ir kustība, kuras mērķis ir parādīt to, ko nozīmē būt melnādainam šajā valstī. Sniegt atbalstu un iedvesmot kolektīvai rīcībai, lai uzbūvētu vienotu spēku un sasniegtu kolektīvas pārmaiņas. Balstīta sērās un dusmās, bet vērsta uz vīziju un sapņiem.”

Policistu privilēģijas un tiesības lietot ieročus

2013. un 2014. gads bija svarīgi kustības attīstībā. Sākotnēji #blacklivesmatter tika izmantots, lai veidotu sadarbības tīklus. Taču tas kļuva par svarīgāko saukli 2014. gada vasarā, kad baltādains policijas virsnieks Darens Vilsons izšāva 12 lodes pret neapbruņotu melnādainu pusaudzi Maiklu Braunu. Tas noveda pie plašiem protestiem Fērgusonā, kuros protestētāji izmantoja “Black Lives Matter” saucienu.  2014. gada novembrī policijas virsnieks tika atzīts par nevainīgu. Sauklis tika pielietots arī tad, kad policijas aizturēšanas laikā bojā gāja Ēriks Gārners. Policijas virsnieks, kura veiktās aizturēšanas laikā nomira Gārners, netika apcietināts. 

Policijai ASV, salīdzinājumā ar citām valstīm, tiek dota diezgan liela brīvība pielietot spēku. Turklāt tas, ka ASV policijas virsnieki lieto ieročus, noved pie tā, ka viņu rīcības rezultātā cilvēki iet bojā.

Katru gadu ASV policija nogalina aptuveni 1000 cilvēkus.   

Policijas darbiniekiem ir īpašas privilēģijas likuma priekšā un, kā norādīja jurisprudences pasniedzējs Sets Stoutons, policistu apmācības ir orientētas uz aktīvu rīcību, ne situācijas deeskalāciju.

Mācībās ASV policija pavada astoņas stundas, apgūstot deeskalācijas metodes, un 129 stundas, apgūstot to, kā cīnīties un lietot ieročus. Tas noved pie tā, ka policija reaģē saasināti vai neproporcionāli pielieto spēku, kā dēļ cilvēki iet bojā. Turklāt, ja cilvēks policista rīcības rezultātā cieš vai gūst ievainojumus, tad gandrīz neiespējami iesūdzēt viņu tiesā. Policistiem ASV ietvaros tiek dotas privilēģijas, kuras nav pieejamas citiem pilsoņiem. Tas noved pie tā, ka pat situācijās, kur policists tiek nofilmēts, izmantojot ieroci vai pārmērīgu spēku, viņam nav par to jāatbild likuma priekšā. “Black Lives Matter” protestētāji un atbalstītāji mēģina mainīt šo situāciju.

Ērika Gārnera pēdējie vārdi bija: “Es nevaru paelpot.” Tie bija arī Džordža Floida pēdējie vārdi. Pēc Maikla Brauna nāves sekoja Fērgusonas protesti, pēc Ērika Gārnera nāves sekoja protesti un gājieni dažādās ASV pilsētās. Taču pašreizējie protesti notiek visos ASV štatos, un valsts prezidents Donalds Tramps ir aicinājis tos ierobežot ar spēku un izmantot vardarbību, rakstot portālā "Twitter" : „[..] Kad sākas zagšana, tad sāksies šaušana.” Lai gan vairums protestētāju ir bijuši mierīgi, ASV policija ir lietojusi gumijas lodes, asaru gāzi, izmantojusi vardarbību pret protestētājiem. 

Ko vēlas “Black Lives Matter”?

“Black Lives Matter” nenozīmē, ka tikai melnādaino cilvēku dzīvēm ir nozīme, bet gan to, ka arī viņu dzīves ir nozīmīgas. Sauklis kalpo kā atgādinājums cilvēkiem, kuri ir melnādaini, ka viņu dzīvei ir vērtība, ka viņiem ir tiesības uz pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi gluži kā citiem sabiedrības locekļiem. Tas ir atgādinājums tam, ka cilvēks nav viens, bet daļa no plašākas kopienas. 

Sauklis ir vērsts uz to, lai norādītu uz sistemātisko nevienlīdzību, no kuras cieš melnādainie cilvēki globāli. “Black Lives Matter” uztver pasaules melnādainos cilvēkus kā vienas kopienas pārstāvjus – cilvēku grupu, kura vēsturisku procesu rezultātā ir cietusi no diskriminācijas, verdzības, koloniālisma un likumos ierakstītas segregācijas.

Arī Lielbritānijā notika plaši protesti, jo ir pilsētas, kurās vēl joprojām ir atrodamas vergturu statujas; melnādainās kopienas Lielbritānijā biežāk dzīvo nabadzībā, tās piedzīvo diskrimināciju no policijas puses. Lai gan ASV protesti ir notikumu centrā, tomēr tie bija arī citās pasaules valstīs. Tas norāda uz to, ka diskriminācija pret melnādaino kopienu nav tikai ASV problēma. 

2016. gada rakstā "The New Yorker" žurnālists Dželānijs Kobs norādīja uz to, ka “Black Lives Matter” iemieso divus elementus. Tā ir sociāla kustība, par kuru raksta mediji, taču tā ir arī pilsonisko tiesību organizācija, kurai ir 30 atzari, kā arī konkrēti mērķi un uzdevumi. Organizācijas misija ir veicināt melnādaino tiesības, cīnīties pret brutalitāti no policijas puses, veicināt izmaiņas rīcībpolitikā, kā arī izglītot cilvēkus par jautājumiem, kuri ir svarīgi melnādaino kopienai. Tās decentralizētā struktūra ļauj meklēt problēmu risinājumus vietējā līmenī, un tās pārstāvji spēj rīkoties situācijās, kad melnādaini cilvēki cieš no vardarbības un diskriminācijas. 

“Black Lives Matter” mērķis ir pasaule, kurā katram melnādainajam cilvēkam ir sociālas, ekonomiskas un politiskas iespējas plaukt un zelt. Ka norādīts organizācijas vēstures dokumentā :

“[..] tā ir apliecinājums melnādaino cilvēku cilvēcībai, mūsu pienesumam sabiedrībai un mūsu izturībai nāvīgas apspiešanas priekšā.”

Ar ko atšķiras no citām kustībām?

“Black Lives Matter” iemieso citu skatījumu uz vēsturi. Pilsonisko tiesību vēsturi ir veidojušas cilvēku grupas, mazākas organizācijas, vietējie pārstāvji, ne tikai līderi. Progresu nepanāk līderi, bet gan cilvēku vēlme strādāt kopā un panākt izmaiņas. Kulora par to izteicās šādi: “Sekas fokusam uz līderi nozīmē to, ka izveidojas nepieciešamība šim līderim būt tam, kurš runā kustības vārdā, organizē kustību, norāda masām, kur doties, nevis ļauj masām saprast, ka tās var aizsākt kustību savā kopienā.” “Black Lives Matter” kā organizācija cenšas piekopt horizontālu strukturālo modeli un veicināt demokrātisku iesaisti, kurā cilvēkiem ir tiesības izteikties. Tas parāda to, kā melnādaino kustību aktīvisms ir mainījies kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem.

Vēsturiski melnādaino tiesību grupas ir vadījuši heteroseksuāli vīrieši, un tās nav bijušas sevišķi iekļaujošas, it īpaši pret sievietēm un LGBT+ kopienas pārstāvjiem. “Black Lives Matter” cenšas to mainīt. Kustības pamatprincipi ir iekļaujoši, koncentrēti uz dažādības veicināšanu, globāli orientēti un balstīti empātijā.

Organizācija gatavo dažādus izglītojošus materiālus, sniedz informāciju par to, kur cilvēki var saņemt palīdzību, atbalsta politiskos kandidātus, un tās atzari risina politiskas problēmas vietējā līmenī.

“Black Lives Matter” piekopj “dziedinoša taisnīguma” principus. Tas nozīmē atbalstīt citus kopienas biedrus, veicināt sapratni, dalīties ar savu pieredzi un veidot pasauli, kurā melnādainas kopienas var veidot jaunas un vērtīgas attiecības, kuras balstītas savstarpējā sapratnē un rūpēs vienam par otru. 

Tā ir ne tikai organizācija un kustība, bet arī sauklis, kuru lieto cilvēki, kuri neiesaistās protestos vai aktīvā organizācijas atbalstā, bet gan vēlas paust solidaritāti ar melnādainiem cilvēkiem. Šīs nianses ir grūti notvert mūsdienu mainīgajā mediju vidē. Kā raksta "Columbia Journalism Review": “Protestētāji, kuri pauž saukli "black lives matter", var nebūt organizācijas aktīvisti.”

“Black Lives Matter” ir kļuvis par saukli, ar kuru cilvēki dažādās valstīs var paust savu solidaritāti tam, kas pašlaik norisinās ASV, tomēr tas nepadara visus šos cilvēkus par organizācijas vai pat kustības dalībniekiem.

“Black Lives Matter” moto plašā izplatība ir novedusi pie tā, ka kustība, organizācija un sauklis tiek uztverti kā viens un tas pats. Taču cilvēkiem, kuri pielieto saukli vai tikai lasa par notiekošo medijos, var pat nebūt nojausma par kustības formālo pusi, kas nozīmē to, ka tas, kas notiek ielās, var tikt sajaukts ar to, ko cenšas paveikt organizācija. 

Citreiz šīs abas puses var viena otru atbalstīt, bet citreiz tas, kas notiek uz ielas, var negatīvi ietekmēt to, ko cenšas panākt organizācija. Piemēram, jo vairāk cilvēku iziet ielās un protestē, izmantojot šo saukli, jo lielāka iespēja, ka protesti novedīs pie izmaiņām politiskajā sistēmā. Tomēr, ja kāds izmanto šo saukli, lai aicinātu cilvēkus rīkoties vardarbīgi, tad pastāv iespēja, ka būs sabiedrības daļa, kuras sāks uztvert “Black Lives Matter” kā uz vardarbību orientētu organizāciju, lai gan tās pamatnostādnēs un praksē netiek veikta vai sludināta vardarbība.

Pašlaik ASV notiekošie protesti nav iedomājami bez #blacklivesmatter – gan kā kustības, gan kā mirkļbirkas, gan organizācijas. Ir grūti paredzēt, kādas izmaiņas sagaidāmas ASV politiskajā vidē, kādos apstākļos norisināsies ASV vēlēšanas novembrī un kāda būs kustības nākotne. Tomēr ir skaidrs, ka problēmas, par kurām “Black Lives Matter” runā un cenšas risināt, nepazudīs tad, kad protesti būs beigušies. Tie ir sāpīgi vēsturiski un sociāli jautājumi, kuru risināšanā ir jāiesaistās sabiedrībai kopumā, tās nevalstiskajām organizācijām, rīcībpolitikas veidotājiem, politiķiem un arī pārējiem pilsoņiem. Vēsturiskais konteksts mums norāda, ka cilvēku cīņa par pilsoniskajām tiesībām nebeidzas – tā iegūst jaunas formas un pielāgojas laikam.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti