Bērziņa četrgade: Zolitūdes traģēdija, valsts valodas referendums un neveiklie izteikumi

Andris Bērziņš ir pirmais Valsts prezidents pēc neatkarības atjaunošanas, kurš nolēma nekandidēt uz otro pilnvaru termiņu. Pirms četriem gadiem viņu konkurencē ar „Rīkojumu Nr.2” nupat izdevušo Valdi Zatleru ievēlēja jau praktiski atlaistā 10.Saeima. Par savām prioritātēm Bērziņš nosauca ekonomiskās labklājības stimulēšanu, izglītību, sabiedrības saliedēšanu. Tomēr biežāk sabiedrība pamanīja viņa neveiklos vai nepārdomātos izteikumus. Tiesa gan, pēc Zolitūdes traģēdijas Bērziņš tika saukts par vienīgo amatpersonu, kas spējusi emocionāli uzrunāt tautu. 

Bērziņš par Valsts prezidentu tika ievēlēts ļoti nokaitētā atmosfērā. Tieši pirms četriem gadiem pie Saeimas nama sapulcējušies cilvēki skandēja „Oligarhiem nē!”, tā paužot sašutumu par Valda Zatlera nepārvēlēšanu. Arī parlamenta tribīnē virmoja emocijas – debatēs piedalīties gribēja gandrīz puse no visiem deputātiem.

Tas, ka pirmajā balsošanas kārtā sabojātu biļetenu dēļ neviens kandidāts neieguva 51 balsi, spriedzi pastiprināja vēl vairāk. Tomēr puspiecos vakarā balsis beidzot bija saskaitītas. Bērziņš saņēma 53 balsis „par” un tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Satraukums par šo iznākumu lika pārteikties gan viņam pašam, gan Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

Solīja - nebūt atkarīgs no oligarhiem

Savā pirmajā preses konferencē pēc ievēlēšanas Bērziņš uzsvēra, ka nebūšot atkarīgs no oligarhiem, un solīja stiprināt tiesiskumu: „Ja kāds iedomājas, ka es sekošu kādam pavadā, kādam oligarham vai kaut kam tam, to jūs no manis nesagaidīsiet. To, ka es centīšos darīt vairāk kā ierakstīts tieši Satversmē, tas ir iespējams. Bet es nedarīšu neko tādu, kas būs pretrunā ar likumu un Latvijas valsts interesēm. Mēs jau varam runāt par tiesiskumu, stādīt dažādus plānus, bet tur ir reāli jārīkojas, lai tas tiesiskums uzlabotos. Un tur tie aspekti ir tiešām daudzi, ne tikai viens, ka mēs cīnīsimies pret kādiem trijiem vai pieciem, vai desmit. Tur tomēr jāsakārto visa mūsu likumdošanas bāze, jāsakārto visa tiesu sistēma," toreiz sacīja Bērziņš.

Pirmajos darbības mēnešos par Bērziņu neko sliktu nevarēja teikt pat lielākie skeptiķi.

Pēc 10.Saeimas atlaišanas prezidentam bija jāsasauc parlamenta plenārsēdes un jānosaka to darba kārtība. Vairākus strīdīgus likumprojektus Bērziņš Saeimai priekšā likt atteicās - piemēram, Pensiju likuma grozījumus, kas paredzēja saglabāt priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas. "Saskaņas centra" un Zaļo un zemnieku savienības frakcijas mazāk nekā mēnesi līdz ārkārtas vēlēšanām aicināja Bērziņu sasaukt ārkārtas sēdi.

Tomēr Bērziņš piekrita Finanšu ministrijai, ka šis jautājums būtu skatāms tikai 2012.gada budžeta kontekstā.

Mainītā nostāja, draudi operatoram un neskaidras atbildes

Drīz pēc tam kāds Bērziņa solis izraisīja lielas sabiedrības daļas neizpratni. Prezidents 2011.gada decembrī paziņoja, ka ignorēs biedrības “Dzimtā valoda” iniciēto referendumu par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu Latvijā. Bērziņš skaidroja, ka nesaskatot jēgu piedalīties šajā referendumā, „jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu". Tikmēr pildīt pilsoņa pienākumu piedalīties gaidāmajā referendumā un balsot „pret” sabiedrību aicināja visi trīs eksprezidenti.

2012.gada janvāra beigās Latvijas Televīzijas „Panorāmas” ēterā arī Bērziņš paziņoja, ka nu esot pārdomājis:

„Uzskatu, ka tomēr referendums ir sekas esošai politiskajai un ekonomiskai nestabilitātei. Un tikai sekas. Tajā laikā es tomēr uzskatīju, ka tas ir absurds pasākums. Es savu uzskatu kā pilsonis neesmu mainījis, bet kā Valsts prezidents, skatoties šo situācijas attīstību, es esmu spiests tomēr savas domas mainīt un referendumā piedalīties, lai aizstāvētu valsts valodu. Un aicinu arī visus Latvijas pilsoņu to darīt. Jo nākotne mums tomēr ir viena un kopīga," teica Bērziņš.

Pēc valodas referenduma Bērziņš spēra vairākus soļus, mēģinot veicināt sabiedrības saliedētību. Viņš ierosināja tā dēvēto Labās gribas manifestu un nāca klajā ar publisku aicinājumu visiem Latvijas kara veterāniem no abām karojošajām pusēm pieminēt nacisma un komunisma upurus vienā dienā un vietā - 8.maijā Brāļu kapos. Arī pats prezidents 8.maijā regulāri devās uz Brāļu kapiem, pēc piemiņas pasākumiem allaž aprunādamies ar veterāniem.

Tomēr Bērziņš spēja būt arī draudīgs. 2012.gada mācību gada sākumā pie prezidenta dēla-pirmklasnieka skolas TV3 operatora fiksētā frāze ir spārnotākais Bērziņa teiciens: „Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!” Bērziņš saniknojies, ieraugot kameras pirms svinīgā pasākuma sakarā ar dēla skolas gaitu sākumu, lai gan informācija par dalību tajā bija lasāma viņa oficiālajā dienaskārtībā. Vēlāk prezidents atvainojās, skaidrodams, ka bijis spiests aizstāvēt sava bērna tiesības.

Viena no Bērziņa prezidentūras iezīmēm bija prezidenta biežā došanās vizītēs uz Vidusāzijas valstīm. 2013.gada maijā „Krustpunktā” ēterā prezidents stāstīja par braucienu uz Turkmenistānu. Bērziņa atbilde uz norādi, ka tur ir autoritārs režīms, arī ierakstāma starp biežāk citētajiem prezidenta teicieniem: „Tur uz šo brīdi, skatoties uz oficiāliem skaitļiem, bezdarbs ir 60%. Vai to var uzskatīt par bezdarbu? Tas ir cits jautājums. Kad cilvēki ir brīvi, pārvietojās starp kalniem un Kaspijas jūru dažādos laikos, piekopjot vēl to veco dzīvesveidu,” pauda Bērziņš.

Uzruna pēc Zolitūdes traģēdijas un saruna ar Dombrovski

Pilnīgs pretmets bija Bērziņa skaidrais paziņojums pēc Zolitūdes traģēdijas pusgadu vēlāk, kad pēc lielveikala „Maxima” sagrūšanas dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Divas dienas pēc traģēdijas Bērziņš Latvijas Televīzijas ēterā pauda, ka lieta būtu jāizmeklē ātri un būtu vēlams, lai atbildīgās amatpersonas nokļūst izmeklēšanas izolatorā: „Es aicinātu visus tomēr pārdomāt – katru, ko viņš ir darījis, kā rīkojies. Lai mēs varētu pēc šīm sērām sākt praktiski rīkoties. Jo šis ir gadījums, kad jāsauc skaidri, ka tā tomēr ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība. Tā attiecīgi arī būtu jārīkojas.”

Līdz galam skaidra nav Bērziņa loma kādā ar Zolitūdes traģēdiju saistītā notikumā. Pēc iknedēļas tikšanās ar prezidentu premjers Valdis Dombrovskis („Vienotība”), kurš vēl pirms dažām dienām klāstīja, ka valdības politiskā atbildība ir darīt visu iespējamo, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, paziņoja par savu demisiju. Vēlāk Dombrovskis žurnālistiem apgalvoja, ka šo lēmumu pieņēmis sarunas laikā ar prezidentu, taču noliedza, ka ticis uz to mudināts.

Arī pats Bērziņš pēc tam vienmēr noliedzis versiju, ka būtu piespiedis Dombrovski atkāpties, lai varētu jau ilgstoši nestabilo koalīciju paplašināt ar Zaļo un Zemnieku savienību.

Bērziņa reitings, kas bija pieaudzis pēc Zolitūdes paziņojuma, atkal sāka rukt 2014.gada sākumā pēc tam, kad viņš bija noraidījis „Vienotības” piedāvāto premjera amata kandidātu, toreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Konkrētus iemeslus šādam lēmumam Bērziņš spītīgi neatklāja. Lūk, piemērs LTV intervijā „Viens pret vienu”: „Tā ir mana atbildība un mans lēmums. Nav nekur teikts, ka man kā skolēnam jāatskaitās, kāpēc uzrakstīju tā vai kāpēc domāju tā vai šādi. Tā ir visa darbība un rīcība kopumā,” atzīmēja Bērziņš.

Sočiem - jā, 9.maija svinībām - nē

Vairākas reizes prezidentam nācās izlemt par braukšanu vai nebraukšanu uz kādiem pasākumiem Krievijā. Šogad Bērziņš tikai pēc vairāku nedēļu pārdomām paziņoja, ka nebrauks uz Maskavā gaidāmajām uzvaras Otrajā pasaules karā 70. gadadienas svinībām. Taču gadu iepriekš viņš kā vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem apmeklēja ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Sočos.

Nepatiku par šī jautājuma cilāšanu prezidents demonstrēja „Krustpunktā” ēterā: „Mani šis jautājums visvairāk pārsteidz. Lai gāztu man uz galvas mēslus, atrod visko. Šī senā olimpiskā devīze, ka pat karus pārtrauc. Mēs ejam atpakaļ akmens laikmetā vai labākajā gadījumā Aukstā kara laikmetā,” sirdījās Bērziņš.

2014.gada pavasarī Bērziņam tika pārmesta neskaidrā pozīcija par Krievijas īstenoto Krimas aneksiju, tāpēc vairāk kā 400 cilvēku parakstīja atklātu vēstuli ar aicinājumu atkāpties. Prezidents uz to atbildēja, ka no amata neatkāpsies - viņš vēloties uzlabot Latvijas cilvēku dzīvi ilgtermiņā, nevis gūt ātru un lētu popularitāti īstermiņā.

Netīk oficiālās runas

2015.gada sākumā kļuva aktuāls jautājums, vai Bērziņš grasās pretendēt uz otro termiņu prezidenta amatā. Savu lēmumu par kandidēšanu viņš solīja atklāt tikai aprīlī – trīs mēnešus līdz pilnvaru beigām. 10.aprīlī, piektdienā, pašās darbdienas beigās Valsts Prezidenta kanceleja izplatīja video, kurā Bērziņš beidzot paziņoja savu lēmumu: „Es daru zināmu, ka nebūšu viens no kandidātiem nākamajam Valsts prezidenta termiņam. Pateicos visiem par sadarbību, atbalstu, konstruktīvu kritiku un godaprātu visā, ko šajos četros gados esam kopīgi paveikuši Latvijas labā. Paldies!”

Oficiālās runas tomēr nebija Bērziņa iecienītākais formāts. Daudz ērtāk viņš juties reģionālajās vizītēs, kur ar vietējiem iedzīvotājiem mēģināja aprunāties neformālā gaisotnē. Vēl kāda prezidentam Bērziņam raksturīga īpašība bija tas, ka viņš bija viegli aizkustināms un, piemēram, pasākumos lauku skoliņās nekautrējās apraudāties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti