Jauniešu seksuālā izglītība skolā notiek sadrumstaloti, jaunieši interesējošo jautājumu noskaidrošanā izmanto internetu, bet ne vienmēr atrod patiesu un noderīgu informāciju. Veselības ministrija pagājušajā nedēļā sāka kampaņu, domātu gan jauniešiem, gan viņu vecākiem un sabiedrībai kopumā ar akcentu, ka par šiem jautājumiem beidzot jāsāk runāt un runāt brīvi. Problēma tā ir liela, jo, kā liecina firmas SKDS pērn veiktā aptauja, izrādās, ka aptuveni 40% Latvijas iedzīvotāju ģimenēs par seksa tematiem nerunā vispār, kur nu vēl ar bērniem.
ĪSUMĀ:
- Seksuāli droši un brīvi cilvēki ir spēcīgākas personības arī citās dzīves jomās.
- Menstruācijas ir fizioloģisks process, kas liecina par meitenes fizisku nobriešanu; svarīga ir higiēnas ievērošana.
- Sevis apmierināšana ir sevis izzināšana, tas ir pilnīgi normāls un veselīgs process gan vīriešiem, gan sievietēm.
- Pirmais seksuālais kontakts prasa zināšanas par izsargāšanos, veselību, kontracepcijas līdzekļiem.
- Jauniešiem, kuri sākuši seksuālas attiecības, jāzina likumā noteiktās atbildības.
Apspriedīsim galvenos jautājumus, kas saistās ar seksuāli reproduktīvo veselību, – jautājumus, kas ir būtiski mūsu jaunajai paaudzei, bet uz kuriem līdz galam šobrīd neatbild pašreizējā Latvijas izglītības sistēma. Par tiem aizvien mulst arī daudzi pieaugušie, vecāki, kas auguši Padomju Savienībā.
Kāpēc sekss un seksualitāte ir tik būtiska veselībai?
"Seksuālā veiktspēja pēc būtības ļoti ir cieši saistīta ar mūsu pašapziņu un mūsu spēju pārstāvēt sevi pēc būtības. Ja mēs paskatāmies arī pēc pētījumiem, tad cilvēki, kuri jūtas seksuāli drošāki un seksuāli brīvi, kuri apzinās sevi, prot vadīt seksualitāti, būtībā ir spēcīgākas personības arī citās dzīves jomās, realizējas spēcīgāk un drošāk," skaidroja klīniskā psiholoģe, seksualitātes un partnerattiecību eksperte Kristīne Balode.
Un otrādi – ja ne, tad vājā vieta un kā Ahileja papēdis arī var būt uz visu dzīvi. TV un radio personība, pēc izglītības psihologs Valdis Melderis seksualitāti uztver "kā uguni":
"Tu vari tajā sasildīties, vari apdedzināties. Ja tās nav, tad var nosalt. Viss ir atkarīgs no tā, ko tu ar to iesāksi. Dzīvības spēks, dzīvotprieks."
"Seksualitāte ir tā, kas iedod dzīves garšu, kas iedod motīvu dzīvot. Viena no spēcīgākajām motivācijas sistēmām, lai cilvēks dzīvotu. Ja seksualitātes jomā viss ir kārtībā, cilvēks grib dzīvot," skaidroja ārsta un seksologa izglītību ieguvušais Arturs Šulcs.
Viņš norādīja: "Seksualitāte nodrošina, ka mēs esam sabiedrība, kura mīl. Cilvēks, ja tu mīli kādu, mīli arī sevi. Ja tu mīli, mīlējies ar kādu cilvēku, tu neiesi otram brukt virsū. Tad mēs redzam, ko dara liela kaimiņvalsts pret otru, teiksim, valsti. Es no sava viedokļa, pētniecības viedokļa, es raugos uz to arī kā uz seksuāli neatrisinātām situācijām, jo tā ir vardarbības kultūra."
Jo sabiedrība seksuāli apspiestāka, jo naidīgāka, un naidu vara varot virzīt, kā vēlas, šādu teoriju savulaik attīstīja Austrijas psihoanalītiķis Vilhelms Reihs, uzskatot, ka Vācijā tā tika būvēts fašisms un apspiest sabiedrībā seksualitāti var visvisādi.
Šulcs skaidro, ka senāk "pat medicīna, oficiālā medicīna iesaistījās ar stāstiem par to, ka tagad – ja tu masturbēsi, tev izžūs muguras smadzenes, redze kļūst sliktāka. Psihiskas slimības radīsies, sievietēm radīsies neauglība. Bija 20. gadsimta sākumā (tādas bildes skatījos), kur bērniem, lai viņi nemasturbētu, bija jāguļ ar rokām virs segas. Bija speciāli elektriskas ierīces, kur, teiksim, dzimumorgānu rajonā bija kaut kādi elektrodi. Ja tur bāza rokas tas bērns, teiksim, tad viņš dabūja strāvas triecienu. Seksualitātes atdalīšanā no ķermeņa, protams, bez neirozēm neiztikt."
Vēsturiski visas varas centušās seksualitātes un attiecību jautājumus turēt savās rokās un, no vienas puses – objektīvi, lai regulētu dzimstības jautājumus, no otras – lai realizētu savu vērtību varu. Liela loma te bijusi arī baznīcai un reliģijai.
"Vēl 20. gadsimta 20.–40. gados bija totāla sociāli izstumšana. Īpaši Latgalē – ja meitenei, neprecētai meitenei piedzima bērns, viņa tika izstumta no sabiedrības. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņa nevar dienas laikā ar savu bērnu iet ārā, ka viņai laukos dārzā tika ierādītas atsevišķas vagas, kur viņa var stādīt savus kartupeļus, bietes un tikai naktī iet tos aprūpēt," sacīja Šulcs.
Latvijas spilgtākā pieredze un daudzu pašreizējo gan pedagogu, gan vecāku un vecvecāku dzīves skola – Padomju Savienība, kas nāca līdz ar Latvijas okupāciju un šīs skolas galvenā formula – par seksu neviens nerunā ne skaļi, ne klusu.
Sākotnēji gan Padomju Savienība ar tās līderi Vladimiru Ļeņinu priekšgalā bija izvēlējusies citu ceļu, ko varētu saukt – seksuālā brīvība un komunisma cēlājiem priekšroka, bet tam sekoja seksuāli transmisīvo slimību uzliesmojumi, kā arī daudzi bērni, kas pildīja bērnunamus, un tad režīms savu pozīciju mainīja – bērnus vajadzēja, jo rūpnīcām vajadzēja strādniekus, bet tad laulība un ģimene, lai viss būtu kārtīgi.
Žurnālists, raidieraksta "Austrumu robeža" veidotājs Kristaps Andrejsons pauda, ka "mēs visi esam kautrīgi, jo kā īstam jaunajam padomju cilvēkam – viņam vairāk uz partiju jāskatās, uz Ļeņina bildi, nevis uz Anniņas krūtīm." Un šāda režīma pozīcija – par seksu skaļi nerunāt – bija arī kā pretstats kapitālismam, sliktajiem Rietumiem, izvirtušajai Amerikai, kurā pagājušā gadsimta 60. gados sākās seksa revolūcija, hipiji un kaila arī Holivudas zvaigzne Merilina Monro.
"Tas ir slikti un kapitālistiski, bet pie mums tā nevar. Nu tādā kaut kādā aspektā. Runas par to, ka PSRS nebija seksa vispār, – drusku pārspīlētas. Tieši otrādi – centās panākt maksimāli daudz bērnu. Ja tev ir pieci, tu esi varonis. Un stipras ģimenes; stipras ģimenes partijas ietvaros, protams," skaidroja Andrejsons.
Un, ja par seksu nerunā, – nav izglītības, nav zināšanu un ir visādi murgi, atceras Liesma, kurai šobrīd ir 69. "Man bija varbūt deviņi gadi, es gāju 5. klasē, manuprāt. Un vienu reizi bija tā, ka mēs, meitenes, kādas piecas sešas, palikām pēc stundām. Un viena no meitenēm saka, vai tu zini, kas ir menstruācijas? Es saku – nē, es nezinu. Mēs palūdzām, lai atnāk mūsu klases audzinātāja. Un mēs prasām skolotājai, kas ir menstruācijas? Es jums saku godīgi, viņa apstulba, viņa paskatījās un teica – tā ir sieviešu slimība. Un, ja kādreiz mammai paprasīju: "Mammu, kā rodas bērni?", tad atbilde bija – atnesis stārķis vai atrada kāpostos."
Interneta tolaik nebija, ne erotisku žurnālu, ne filmu, un tikai 80. gadu sākumā, režīmam kļūstot mazliet vaļīgākam, padomju cilvēki uzzināja publiski, kas ir kas. 1981. gadā ārstam Jānim Zālītim izdevās laist klajā grāmatu "Mīlestības vārdā" ar izskaidrojumiem un pat ar seksa pozu zīmējumiem. Tā bija sensācija. Un ne tikai grāmata, vēl arī lekcijas, kas bijušas pārpildītas, atceras ārsts seksologs Boriss Doņņikovs, kurš tās savulaik ar Jāni Zālīti vadīja kopā.
Medicīnas doktors, ārsts seksologs Boriss Doņņikovs uzskata, ka "Latvijai ļoti paveicās. Padomju laikos mūsu veselības ministrs ir bijis Vilhelms Kaņeps, viņš ir bijis politbiroja locekļa Arvīda Pelšes znots. Līdz ar to Latvijā bija atļauts veikt jaunus projektus, revolucionārus projektus. Un, kā saka, mēs esam pirmie, kas sāka veikt to seksuālo izglītību iedzīvotājiem".
Savukārt par otru sensāciju krietni vēlāk, jau Atmodas laikā, 1989. gadā kļuva bērnu žurnāls "Zīlīte", kas īpašā komiksā "atmaskoja" vienu no padomju laika lielākajām pasakām un skaidroja, ka bērnus nenes ne stārķi, ne tie meklējami kāpostos.
Putna – un konkrēti dzērves – tēls pirmo reizi auglības kontekstā ir atrodams grieķu mitoloģijā, savukārt stārķa tēlu, kurš nes bērnus, savā pasakā izmantoja dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersenss. Leģendai par kāpostiem savukārt tik skaidras izcelsmes nav, bet, piemēram, Skotijā ir bijusi tradīcija, ka bērni kāpostu lapas novietoja ārā pie mājas, lai feja atnes vai nu brālīti, vai māsiņu.
Menstruācija – sieviešu slimība
Mēnešreizes meitenēm, zēniem pirmā erekcija, kad viņa dzimumloceklis piebriest, un ne tikai – organisms mainās, nobriest, un visu svarīgi zināt, saprast. Anatomijas un bioloģijas jautājumi, un patiesībā nekā sarežģīta, ja par to ir stāstīts. Menstruācijas esot sieviešu slimība, tas ir viens no skaidrojumiem, ko pieaugušie bērniem pauda padomju laikā.
"Nu iedomājieties – lauku rajons, lauku cilvēks dzīvo, viņi dzīvo naturālās saimniecības ietvaros, tur kauj lopus, putnus. Ko bērns zina no bērnības – viņš zina, ka radījums, kuram iztek asinis, mirst. Ka asinis ir signāls, ka tas mirst, tas radījums mirst. Un viņai tagad sākās mēnešreizes, viņa tagad pirmoreiz saskaras ar šo parādību. Viņa tagad iet pie draudzenes atvadīties, ka mirst," piemēru min Šulcs.
Toties Skandināvijā "viņi nosvinēja pirmo mēnešreižu sākšanos. Sanāk kopā visa ģimene, dzimtu tantes, onkuļi. Viņi svin.
Kaut ko uzdāvina, kaut ko no sudraba, kaut kādu nopietnu rotaslietu. Viņas identitāte mainās, viņa nav vairs maza meitene, ir liela meitene. Kaut kāds svētums, ka viņi to uztver kā labu parādību. Ar tevi viss ir kārtībā, tev ir mēnešreizes!"
"Menstruālais cikls sākās ar mūsu hipofīzes darbību. Mūsu hipofīze sūta signālu olnīcām, ka tām ir jāizaudzē olšūna. Tas tiek darīts ar folikulus stimulējošā hormona palīdzību, kurš iedarbojas uz olnīcām. Un olnīcas sāk ražot estradiolu – sievišķo hormonu. Olnīcās aug šī olšūna, viņa sākumā ir maziņa. Un tad viņa aug lielāka, lielāka, lielāka… līdz viņa sasniedz savu optimālo izmēru, 20 milimetru olnīcās. Un tajā brīdī olnīca signalizē hipofīzei, ka olšūna ir gatava. Un hipofīze palaiž nākamo signālu – tā saucamo lutenizējošā hormona pīķi. Un ar šo lutonizējošo hormonu pīķi mūsu olnīcās folikuls plīst, un olšūna tiek izsviesta ārā, kur to uztver olvadu bārkstiņas. Un gaida tur spermatozoīdus. Tāpēc apaugļošanās notiek olvadā. Un tad jau apaugļotā zigota jeb šūna tiek virzīta atpakaļ uz dzemdi. Un 7. dienā tā nonāk dzemdē. Un tur ieligzdojas, un tā rodas grūtniecība," skaidroja ginekoloģe dzemdību speciāliste Rīgas Dzemdību namā Natālija Bērza.
Bet, ja olšūna spermatozoīdus nesagaida, tad tā tiek izvadīta no organisma ārā kopā ar asinīm, un tā katru mēnesi, un sākas tas viss katrai meitenei individuāli.
Jautājumi, kad un ko lietot, lai mēnešreižu asinis uzsūktu, un šobrīd izvēle plaša, – var lietot tamponus vai paketes, vai arī speciālas vairākkārtlietojamas piltuves, bet kādreiz lietoja vati. Kristaps Andrejsons atgādina – "der atcerēties, ka paketes vispār neražoja. Ko jūs gribat? Politbiroju vada ļoti veci vīrieši. Pie varas ir visādi čomi. Sievietēm tomēr ir nedaudz otršķirīga loma politikā. Kurš no vīriešiem zinās, cik pakešu vajag?"
Bet kas tagad labāks – paketes, tamponi vai piltuve? Mūsdienās, lūk, par to meitenes un sievietes var plaši diskutēt, un diskutē arī un jaunu meiteņu vidū no "TikTok" pat cirkulējot satraukums, ka tamponi varot ieaugt zarnās.
Natālija Bērza skaidroja, ka "ir mīts, ka tamponus nedrīkst lietot, ja cilvēks nav dzīvojis dzimumdzīvi, nedrīkst lietot menstruālo piltuvi, ja cilvēks nav dzīvojis dzimumdzīvi. Tas viss ir mīts. To drīkst. Ir jālieto tas, kas pacientei ir ērtāks."
Zēniem tādā ziņā vienkāršāk, bet higiēnas jautājumi tikpat būtiski un tikpat svarīgi jau tālāk – gan saprast, gan arī pieņemt savu ķermeni.
Sevis apmierināšana
Pieaugšanas procesā ir vēl viens temats, kas, kā liecina arī dažādi pētījumi, ļoti, ļoti interesē pusaudžus, kuriem vēl nav seksa, un patiesībā šis temats attiecas arī uz pieaugušajiem – un tā ir sevis apmierināšana. Sieviešu vidū plašāk to sauc par masturbēšanu, vīriešu – par onanēšanu, proti, pieskarties sev, lai gūtu seksuālu baudu.
Padomju Savienībā par to nerunāja, pret to savulaik vērsās arī baznīca, un tas ir atstājis sekas, bet masturbēt ir normāli, to uzsver visi aptaujātie speciālisti.
Seksualitātes un partnerattiecību eksperte Kristīne Balode par masturbēšanu saka, –
"pirmkārt, ir jāsaprot, ka tā ir sevis izzināšana. Reproduktīvā sistēma, dzimumorgāni ir liela orgānu sistēma. Es varu par viņiem kaut ko uzzināt vai nekad par viņiem neko neuzzināt.
Es taču neprasu sev, kāpēc man vajadzētu lietot roku? Otrkārt, tā ir seksuālās baudas pirmā izziņa."
Šulcs pauž, ka masturbēšana ir "pilnīgi veselīgs, normāls process. Sagatavošanās dzimumdzīvei ar otru cilvēku. Puikām ir svarīgi, ka masturbācijas procesā viņi izstiepj priekšādiņu, sēklas saitīti, lai tad, kad dzimumloceklis dzimumakta laikā ieiet makstī, galviņa un loceklis palielinās ļoti daudz, – līdz ar to lai saitīte neplīst. Tas ir būtiski. Meitenēm tāpat. Kā izjust orgasmu? Viņa spēj, viņa zina, kā viņai patīk kairinājums. Viņa var pateikt – man patīk šitā, dari man tā."
Un normāli tas ir arī pieaugušā vecumā. "Tai vajadzētu būt aktuālākai praksei tieši tā iemesla dēļ, lai mēs citus cilvēkus neiesaistām situācijās, kad mēs pilnīgi mierīgi varam paši izdarīt visu nepieciešamo, lai sagādātu sev to labsajūtu. Ja domāju par sevi, ka man ir vajadzīgs partneris, lai es būtu seksuāli aktīva, man nekas cits neatliks, kā veidot randiņu seksuālas pieredzes, jo es pati sev nedrīkst skarties klāt," pauda Balode.
Bet orgasms – gan vienatnē, gan kopā ar partneri – ir ne tikai bauda un seksuālās enerģijas izlāde, bet arī veselība. "Asinsrites plūsmas trenēšana. Orgasms ir milzīgs asiņu vilnis, kas iziet cauri. Līdz ar to regulāri orgasmi, tai skaitā arī vecumā, cilvēkiem trenē galvas smadzenes – visu mūžu, līdz pēdējai stundai jābūt ar svaigām smadzenēm," akcentēja Šulcs.
Un tad pienāk pirmā reize...
Kad un kādos apstākļos ir jābūt pirmajai tai reizei? Nekāda superpadoma nav, ja nu vienīgi – šādam lēmumam būtu jābūt apzinātam un tad, kad cilvēks gatavs uzņemties sekas, kas var būt grūtniecība vai saslimšana. Kā arī tam nevajadzētu notikt grupas ietekmē.
Un tālāk jau viena stāsta sadaļa par kontracepciju, ja pāris bērnus nevēlas, bet otra – par slimībām, kas seksuālu kontaktu veidā var ceļot no viena partnera pie otra, sākot no vieglākām infekcijām, līdz smagākām - kā, piemēram, gonoreja, sifiliss un HIV.
Bet pavisam nesmieklīga bija cita ar vieglu roku pielietota padomju kontracepcijas prakse – aborts. Abortu jautājums – par vai pret – vienmēr ir bijis emociju pilns. Baznīca allaž bijusi pret, jo tādā veidā tiekot nogalināts bērns, un ir valstis, kur tas ir aizliegts, savukārt medicīnas izpratnē tas vēl ir tikai auglis. Latvijā aborti ir atļauti, bet valsts veselības politika tomēr cenšas samazināt to skaitu, galveno akcentu liekot uz kontracepciju, un piedāvājums ir plašs – hormonālās tabletes, plāksteri, spirāles, rokas implants.
Kalendārā metode – kad pāris izmanto brīdi, kad olšūna vēl nav gatava uzņemt spermotozoīdus, un vēl ir pārtrauktais dzimumakts, kad vīrietis sēklu novada nevis sievietē, bet ārpusē, bet neviena no šīm metodēm nerisina slimību jautājumu, ne arī ir droša. Ginekoloģe Natālija Bērza uzsver, ka "pārtrauktā dzimumakta un kalendārās metodes domātas cilvēkiem ar stabilām attiecībām, kuriem, ja nu gadījumā iestāsies grūtniecība, viņi to paturēs. Jo tā var iestāties ļoti lielā procentā skaitu. Ne kalendārā metode, ne pārtrauktais dzimumakts nav uzticamas kontracepcijas metodes."
Likumdošana un jauniešu seksuālā pieredze
Runājot par jauniešu pirmajām seksuālajām pieredzēm, vēl kāds ļoti būtisks aspekts – likums, kas nosaka vecuma cenzus, kas ar ko var stāties seksuālajās attiecībās, un tās ietver ne tikai dzimumaktu, bet arī orālu seksu un citus.
Pirmkārt, ja persona ir pilngadīga jeb sasniegusi 18 gadu vecumu, tad tās partnerim ir jābūt sasniegušam vismaz 16 gadu vecumu. Ja ir 15, tad – nedrīkst, pat ja viņš vai viņa to vēlas.
Otrkārt, personas, kas ir sasniegušas vismaz 14 gadu vecumu, stājoties dzimumattiecības ar kādu, kuram ir 13 vai mazāk gadu, arī var tikt sauktas pie kriminālatbildības, jo šajā vecumā var nebūt pietiekamas izpratnes par seksuālām attiecībām, lai sniegtu apzinātu piekrišanu. Ja abiem 14 un ir savstarpēja piekrišana, tad... drīkst...
Juridiskā psiholoģe un tiesu psiholoģijas eksperte Inga Lubāne uzsver, ka
"pirms seksa būtu jānoskaidro, cik kuram ir gadu. Un nevis tā pēc izskata, jo pusaudžu vecumam pēc izskata ir diezgan grūti pateikt, bet ir jāpajautā – cik tev ir gadu?
Es ļoti neieteiktu nodarboties ar seksu dzērumā. Jo tā ir tāda tipiska situācija, ko mēs redzam, tie speciālisti, kas veic izmeklēšanas – ir ballīte, ir alkohols, reizēm kaut kas no narkotikām. Tad: kāds ar kādu bučojas, kaut kad iet gulēt un kāds ar kādu pārguļ. Un tad no rīta visi pamostas, un meitene saka, bet es to negribēju. Un puisis saka – bet tas bija labprātīgi. Mēs tusējāmies, mēs bučojāmies, un tas beidzās ar seksu. Meitene saka, bet es tam nepiekritu. Sekss nav lavīna, kuru palaiž un nevar apturēt. Un, ja ir pateikts – nē, es to negribu, tam ir jāapstājas. Un es arī neieteiktu, ja otrs saka nē, es neieteiktu mēģināt pierunāt vai lūgt, vai draudēt, vai kaut kā savādāk ietekmēt, jo patiesībā to var vērtēt kā tādu piespiešanu nodarboties ar seksu tad, kad tas cilvēks negribēja."
Un "nē" drīkst teikt gan meitene, gan arī puisis. "Nē" ir vārds, kas arī ir jāiemācās jau pusaudžu gados.
Un pie reizes vēl viens brīdinājums no policijas – par kailfoto vai seksa video pārsūtīšanu telefonos – jeb pusaudžu valodā par nūdiem.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1. biroja 3. nodaļas priekšniece Marija Soldatova skaidro: "Ja jūs sūtat šos kailfoto, tad pilnīgi noteikti nevajadzētu saglabāt savā telefonā. Un pilnīgi noteikti viņus nedrīkst pārsūtīt citiem cilvēkiem vai ievietot kaut kur sociālajos tīklos."
Var sodīt pēc krimināllikuma panta par bērnu pornogrāfijas izplatīšanu.
