«Aculiecinieks»: Dzīve Krimā divus gadus pēc aneksijas

Dzīve Krimā divus gadus pēc aneksijas. Ko īstenībā domā cilvēki, kurus Latvijā pieņemts uzskatīt par prokremliski noskaņotiem un kāda ir ikdienas realitāte aiz ziņu virsrakstiem?

Viesnīcās pieraksta un reģistrē katru iebraukušo ārzemnieku. Starptautiski neatzītā referenduma otrai gadadienai veltītas gājiens notiek metāla nožogojuma ielenkumā, iekšā tiek tikai ar īpašām caurlaidēm, rūpīgi atlasīti gan sveicēji (skolēnu un pilsētas darbinieki), gan žurnālisti – pārsvarā no Kremļa medijiem. Neatkarīgo mediju žurnālisti jau labu laiku ir pametuši pussalu un raida no Kijevas. Tāda ir jaunā, nu jau Krievijas realitāte Krimā.

Kaut Krievijas vadības iestādes jau sen nenoliedz, ka notikušais bija Krievijas spēka operācija, taču oficiālā propaganda uzsver vienu vārdu – izvēle. Tas neskaitāmas reizes atkārtots uz plakātiem Krievijas karoga krāsās un kļūst par tematu bērnu zīmējumu iestādēs. Cilvēki ar ieročiem pie vēlēšanu iecirkņiem un starptautiskās sabiedrības sašutums ir aizmirsti.

"Es balsoju par Krieviju, jo galvenais ir, lai nebūtu kara. Mums likās, ka atnāks no Ukrainas sliktās tantes un onkuļi un būs kā Donbasā," saka Feodosijas iedzīvotājs Pavels Švecs, taču atzīst, ka nekas nav mainījies, kopš Krima ir Krievijā. "Darba kā nav, tā nav, cenas augušas."

Savukārt Anaita Antonova ir pateicīga par izglābšanos no "brūnā mēra", bet uz jautājumu, kur tad ir tas "brūnais mēris", atbild: "It kā jūs nezinātu! Divi vilcieni plānoja te ierasties ar labējo sektoru! To pat filmā radīja. “Krimas pavasaris”."

Feodosijas iedzīvotāja Anna Visocka uzskata, ka "kopumā neviens nenožēlo", ka pirms diviem gadiem atbalstīja Krieviju, taču tajā pašā laikā zināma vilšanās esot gan, jo pensionāri gaidījušu vairāk.

"Es pagaidām nejūtos it kā mēs būtu Krievijā. Šķiet, esam ne šis, ne tas, kaut kāda atsevišķa valsts. Bet man jau no paša sākuma nebija svarīgi, kurai valstij piederēsim," atzīst Kristīna Fetisova.

"Mēs gribējām būt Krievijā, lai runātu krieviski, jo pēc Maidana valdība plānoja pieņemt jaunu valodas likumu – visiem dokumentiem būtu jābūt ukraiņu valodā, un mani vecāki pat nelasa ukraiņu valodā," stāsta Feodosijas iedzīvotājs Andrejs Bondarenko.

"Es nodzīvoju 23 gadus Ukrainā, bet karot Ukrainas pusē neietu. Krievijas pusē gan karotu," saka Viktors Šikorjaks.

Tomēr ir arī cita Krima, tā, kas teica ''nē'' aneksijai, balsoja “pret” referenduma laikā un turpina cīnīties ar Krievijas varas iestādēm – un arī maksāt par to augstu cenu.

Cik ilgi Muslima Alijeva sieva Nadžije Alijeva dzīvos uz kaimiņu un radu rēķinu un viena audzinās četru bērnus, viņa nezina. Pirms mēneša Krievijas drošības iestādes apcietināja viņas vīru – Muslimu Alijevu. Muslimu apsūdz terorismā un saistībās ar Krievijā aizliegto organizāciju "Hizb ut-Tahrir", kaut gan precīzā apsūdzības būtība Nadžijei nav zināma.

Kratīšanas un aresti Krimas tatāru kopienā ir pēdējo gadu realitāte Krimā. Vietējie cilvēktiesību aizstāvji pieļauj - krimināllietas pret Muslimu un citiem aizturētiem varētu būt arī varas atbilde Krimas tatāru līderiem, kas dzīvo emigrācijā un turpina iestāties pret Krievijas rīcību.

"Lietu pret Krimas tatāriem ir ļoti daudz, un tās ir koordinētas – ar mērķi iebiedēt un apspiest mūsu gribasspēku. Piemēram, viens no gadījumiem Jaltā – ar kratīšanu ieradās pie ģimenes, kur divi vecāki un trīs mazi bērni. Bruņoti ar automātiem, maskās, ielauzās pa logu, stiklu lauskas krita bērniem virsū, ievainoja. Tā ir pārmērīga spēka pielietošana, bet  acīmredzami tas darīts, lai iebiedētu pārējos," stāsta Abdurešits Džeparovs, kurš dibinājis kontaktgrupu cilvēktiesību jautājumis

Cilvēktiesību grupu Džeparovs dibināja 2014.gada rudenī, kad, pēc paša vārdiem, policijas darbinieki nolaupīja viņa dēlu. Kur ir 18 gadus vecais dēls un vai viņš ir dzīvs, Džeparovs nezina.

"Pagaidām mēs nejūtam nopietnu atbalstu no Ukrainas līderu puses. Ļoti ilgi nekādas valsts pozīcijas vispār nebija mūsu jautājumā. Tikai tagad Porošenko sāk kaut ko runāt," saka Džeparovs.

Krimas tatāri nav vienīgie, kas ar rūgtumu runā par Ukrainas politiķiem. Ukrainas patrioti, kas izvēlējās palikt Krimā, nostādīti neiespējamas izvēles priekšā. Jebkāda juridiskā darbība Krimā ir jauno Ukrainas likumu pārkāpums, bet mēģinājumi strādāt nelegāli draud ar represijām pašā Krimā.

Ukrainas pareizticīgās baznīcas Kijevas patriarhāta arhibīskaps Kliments pēc aneksijas nolēma, ka savu draudzi nepametīs un paliks pussalā. Taču jaunā vara nepagarina baznīcas reģistrēšanu. Kliments plāno turpināt centienus, kaut gan tas viņam varētu draudēt ar krimināllietu Ukrainā.

"Tagad mums nav nekādu dokumentu, kas ļautu atrasties šajā ēkā. Pēc būtības mēs te darbojamies ārpus likuma," saka Simferopoles un Krimas arhibīskaps Kliments. "Esmu gatavs jebkam. Var gadīties, ka atnāku, bet baznīcas durvīm nomainītas slēdzenes vai no baznīcas viss ir iznests laukā, vai apzīmogots."

"Bet vienlaikus Ukrainas valsts negarantē mums drošību un iespējas kaut ko te darīt. Ukraina vienkārši neparedz ukraiņu atrašanos Krimas teritorijā," turpina Kliments. "Un šādā situācijā mēs jūtamies nodoti. Tāpat kā jūtas visi, kas te ir palikuši.''

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt