Aculiecinieks

Aculiecinieks. Pāršķeltie Gruzijas ciemi. Dienvidosetijas pierobeža.

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Arheoloģijas stunda skolotājiem

Aculiecinieks. Ardievu, Britānija!?

«Aculiecinieks»: Ardievu, Britānija!?

Ar „Brexit” Lielbritānija spērusi soli nezināmā virzienā. Kā briti nonāca līdz šim vēsturiskajam lēmumam? Kā tas var mainīt britu sabiedrību un tās attieksmi pret viesstrādniekiem? Kādas būs tālākās attiecības ar Eiropas Savienību (ES)? Vai Apvienotajai Karalistei nedraud izjukšana? Latvijas Televīzija atbildes devas meklēt Anglijā, Skotijā un Ziemeļīrijā.

Lielbritānijas balsojums bija politiska zemestrīce. Tās izraisītie seismiskie viļņi atklājuši dažādas plaisas britu sabiedrībā. Lielās pilsētas ar Londonu priekšgalā nobalsoja par palikšanu, reģioni – pret. Palikt ES vēlējās gan skotu, gan ziemeļīru, gan Velsas nabadzīgākās daļas vairākums, bet angļi, kuru ir krietni vairāk par visiem kopā, bija pret. Pēc apmeklētības rādītājiem lielākā daļa jauniešu bija politiski apātiski, taču aktīvie – pārliecinoši atbalstījapalikšanu. Pensionāri gluži pretēji - ļoti aktīvi un ļoti pret Eiropas Savienību. Visu šo plaisu pamatā gan bija kāda cita, vēsturiska un politiska plaisa. To centās aizlāpīt nu jau bijušais premjerministrs Deivids Kamerons, taču, to darot, pats tajā iekrita.

Vēsturiska un politiska plaisa pastāvējusi jau sen

„Konservatīvie spēki jautājumā par Eiropas Savienību bijuši absolūti sašķelti kopš deviņdesmitajiem gadiem, ja ne agrāk. Kamerona sākotnējais risinājums tam visam bija teikt saviem deputātiem bija vienkārši nerunāt par Eiropu. Viņš teica – paklusējiet, es zinu, ka jums tas ir svarīgi, taču mūsu vēlētājiem - nē. Taču par nelaimi Kameronam - sekoja eirozonas krīze, bet Lielbritānijas iekšienē pacēlās Naidžela Farāža Lielbritānijas Neatkarības partija. Farāžs ir tas diezgan parupjais kungs, kurš ilgstoši apsaukājis un izsvilpis citus Eiropas parlamenta deputātus Strasbūrā un Briselē. Liela daļa konservatīvo sabijās no tā, ka Neatkarības partija kļuva arvien populārāka, un viņus iedrošināja eirozonas krīze. Tāpēc viņus prasība nerunāt par Eiropu neapmierināja, un Kamerons šīs krīzes mazināšanai lēma izmantot referendumu,” klāsta Karaliskās Holovejas universitātes profesors Nikolass Alens.

Jautājums – vai palikt, vai iet - Lielbritānijā netika uzdots pirmo reizi. Pagājušā gadsimta 70. gados - tikai dažus gadus pēc pievienošanās Eiropas vienotajam tirgum - briti jau pirmo reizi sāka apšaubīt, vai tas bija pareizais solis.

Centrā izvirzījās bažas par sociālajām sekām, arī, piemēram, par to, ka Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas dēļ veidojās augstas cenas tai pašai pārtikai, kas sadraudzības britu valstu tirgos jeb faktiski kādreizējā Lielbritānijas impērijas iekšējā tirgū, bija krietni lētāka. Toreiz briti vēl gan nobalsoja par palikšanu.

Britu politiskās elites vēsturiskais eiroskepticisms citu Eiropas valstu politiķiem un diplomātiem ir labi pazīstama lieta. Kā skaidro ilggadējais Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Andris Teikmanis – Lielbritānijā daļēju politisko pilnvaru nodošana Briselei vēsturiski izjusta visnegatīvāk, ekonomiskās bažas saistībā ar eirozonas krīzi bija lielas un, ja ar to vēl bija par maz, kā centrālais temats izvirzījās migrācijas jautājums.

Latvijai un citām valstīm referenduma rezultāts rada bažas par pieaugošo neiecietības vilni pret Lielbritānijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem, jo nepatīkamākā referenduma rezultāta izpausme bijusi fakts, ka ļoti neliels, bet gana skaļš cilvēku skaits ar to maldīgi sapratis, ka viņi ir uzvarējuši un nu visiem ārvalstniekiem būs jābrauc mājās.

Zīmīgi, ka tikšanās ar Latvijas vēstnieku notiek laikā, kad pie vēstniecības karogā nolaists pusmastā saistībā ar kārtējo teroraktu Parīzē. Lai gan konkrētajam gadījumam ir ļoti attāla saistība ar Eiropas Savienību, Lielbritānijas bulvārprese ļoti ilgstoši uzkurinājusi emocijas visos jautājumos par migrāciju. Bet paši briti aizdomājušies, ko gan mūsdienās nozīmē būt britam.

Kaislības uzjundīja migrācijas jautājums

Pret Eiropu vērstais noskaņojums nav nesena parādība un arī ir daļa no šīs īpašās britu identitātes, stāsta Londonas Universitātes profesore Filipa Figueira:

„Briti vienmēr sevi saskatījuši nošķirti, kā salu ar izteikti neatkarīgu identitāti, kas nav tikai eiropeiska, bet, piemēram, cieši saistīta arī ar Ameriku.  Kultūrvēsturiski viņiem nepatīk būt daļai no kluba un pieņemt kopīgus lēmumus.

- Kādreiz jau viņiem bija pašiem savs klubs – Lielbritānijas Impērija! - Tieši tā. Daļa cilvēku teiktu, ka ir zināmas paģiras no šī lielvaras laika, citi, protams, saka, ka tā ir pagātne. Taču ir skaidrs, ka tādi jautājumi kā sadraudzības valstis ir izvirzījušās priekšplānā šajās debatēs un līdz ar to cilvēki ļoti emocionāli uztvēra pašu jautājumu, ko nozīmē būt britam. Migrācijas problēmjautājums pats par sevi pavisam nesen parādījās kā grēkāzis, kuru vainot. Es nedomāju, ka migrācija no Austrumeiropas vai citurienes īpaši uzkurināja noskaņojumu pret Eiropu šeit, Apvienotajā Karalistē. Šis noskaņojums šeit bijis jau ilgstoši un bijis ļoti redzams presē. It īpaši tabloīdos, kas vienmēr bijuši ļoti noskaņoti pret Eiropas Svaienību. Migrācija tiem bija vēl viens papildu attaisnojums šai pozīcijai.”

Šī kopējā atmosfēra veicinājusi arī plašas demonstrācijas par atbalstu Eiropas Savienībai un tās kopējām vērtībām, kā arī mazāka mēroga regulārus mītiņus, kuros uzsvērta vēršanās pret dažādām neiecietības formām. Kaislības uzjundījušas ne tikai starp kopienām, bet pat ģimeņu iekšienē. Referendums pat bijis pietiekami spēcīgs iemesls, lai izjuktu ģimenes. Taču kā uzskata mūziķe un žurnāliste Ilze Kalve, kuras pašas vīrs nobalsojis pret Eiropas Savienību, kaislības tomēr jau sākušās rimties. Daudziem britiem emociju pamatā bijuši dažādi ikdienišķi apsvērumi, piemēram, problēmas komunicēt ar viesstrādniekiem vai arī fakts, ka, piemēram, lai nokļūtu pie ārsta Lielbritānijas valsts apmaksātajā veselības apdrošināšanas sistēmā vai iegūtu sociālo dzīvokli pēdējā laikā bijis jāgaida ilgāk. Šo britu nostāju neizprot latviete Inese, kas vaino pārāk dāsno sociālo sistēmu.

Taču ko saka skaitļi? Londonas profesors ekonomists Kristians Dastmens tāpat kā daudzi citi pētnieki ir noskaidrojis, ka demogrāfiskās situācijas dēļ, kas ir problēma visā Rietumeiropā, migrācija patiesībā veicinājusi Lielbritānijas uzplaukšanu, tomēr ekonomiskā krīze ir atstājusi savas pēdas, kas iztulkotas kā migrācijas ēnas puse:

„Galvenais jautājums ir – vai imigranti maksā savu godīgo daļu nodokļos. Un Lielbritānijas gadījumā pēdējos desmit piecpadsmit gados ir skaidrs, ka viņi maksā. To rāda mūsu un daudzi citi pētījumi. Viņi maksā nodokļos krietni vairāk, nekā saņem pabalstos un sūta prom uz mājām. Protams, gadījumā, kad ir šādas demogrāfiskas pārmaiņas, tas rada spriedzi uz sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, slimnīcām vai skolām. Tomēr atkal – jautājums ir, vai tie, kuri pievienojas sabiedrībai, apmaksā šos pakalpojumus un Lielbritānijā noteikti tā ir. Līdz ar to tas ir valdības uzdevums nodrošināt, lai pietiekami sabiedriskie pakalpojumi, kas ņem vērā augošo cilvēku skaitu, tiek nodrošināti. Pēdējos gados Lielbritānijā mēs esam redzējuši ļoti stingrus taupības pasākumus, kas tos ir samazinājuši.”

Profesors arī izceļ, ka pirmsreferenduma kampaņā maldīgi radīts iespaids, ka migrācija ir Eiropas Savienības izraisīta, lai gan puse no migrantiem Lielbritānijā nāk ārpus Eiropas Savienības, tāpat daudzi briti nobalsoja par izstāšanos, noticot ekonomiskiem solījumiem, kuru patiesumu var apšaubīt:

„Daudzus skaitļus šajās debatēs nenosauksi nekā savādāk kā par tīru fantāziju. Ir skaidrs, ka Lielbritānija nesūta uz Briseli 350 miljonus nedēļā, kā apgalvoja izstāšanās atbalstītāji, un šo naudu jebkurā gadījumā nevar vienkārši novirzīt veselības aprūpei, kas bija centrāls viņu kampaņas sauklis. Dzirdējām arī ļoti daudz citu brīžiem tendenciozu puspatiesību par to, cik izmaksā dalība Eiropas Savienībā un kādi no tās ir ekonomiskie ieguvumi.”

To pēc balsojuma diezgan atklāti atzina arīpaši „Brexit” kampaņas līderi, tomēr - kas izdarīts, ir izdarīts, un tagad jautājums ir – kā dzīvot tālāk? Londonai stāv priekšā garas sarunas par izstāšanos un jauno attiecību modeli ar Eiropas Savienību, taču tās vēl nav sākušās. Amatpersonas visas kā viena solījušas realizēt referendumā pausto tautas gribu, taču tagad sākusies vilcināšanās. Kā izrādās – tāpēc, ka balsojums pret Eiropas Savienību parādīja visai Apvienotajai Karalistes nākotnei būtiskas šķelšanās līnijas pa ģeogrāfiskām robežām ar ļoti atšķirīgiem nacionālās identitātes aspektiem, kas nekādā veidā nav saistīti ar globalizācijas procesiem un mūsdienu migrāciju un kam ir dziļas vēsturiskas saknes. Ne velti pirmās jaunās premjerministres Terēzas Mejas vizītes bija uz Lielbritānijas ziemeļiem.

Skotija

Uz referenduma rezultātu kartes Skotijas balsojums pilnībā sakrita ar ģeogrāfiskajām Skotijas un Anglijas robežām. Ir iespējams, ka tik skaidra viedokļu atšķirība tik fundamentālā jautājumā var nospēlēt izšķirīgu lomu vēsturiskajā jautājumā - vai par spīti tik ļoti daudz kam kopīgam pašlaik nav pienācis laiks tik tiešām arī Skotijai iet savu atsevišķo ceļu.

Šeit jau atkal parādās identitātes jautājums, skoti ļoti izteikti jūt atšķirības no angļiem, bet reizē jūtas vairāk eiropieši un tas ir visas Eiropas fenomens.

„Reģioni ne tikai Lielbritānijā izturas pozitīvāk pret Eiropas Savienību. It īpaši tie reģioni, kuri jūtas zināmā mērā neatkarīgi no savas valsts, piemēram, reģioni Spānijā. Līdz ar to ir normāli, ka arī Skotijā un Velsā ir lielāks atbalsts Eiropas Savienībai. Šiem cilvēkiem jau tagad ir duāla identitāte. Viņi jau tagad sevi redz kā, piemēram, skotus un britus vienlaikus. Viņiem pielikt trešo identitāti – es arī esmu eiropietis - ir daudz vieglāk. Līdz ar to šis identitātes jautājums, kas angļiem liek sajusties pret Eiropu noskaņotiem, uz skotiem un velsiešiem spēlē pretēji, jo viņiem patīk ideja būt daļai no Eiropas reģioniem,” skaidro Figueira.

Kādreiz teica, ka Skotijas neatkarība bija vajadzīga tikai skotu svārkos jeb kiltos ģērbtiem, nacionālistiski noskaņotiem kalniešiem, taču Skotijā sen vairs tā nav. Šis referendums politiskā līmenī vēl vairāk stiprinājis valdošo Skotijas Nacionālo partiju. Tā tikai pēdējās desmitgades laikā no marginālas partijas kļuvusi par dominējošo politisko spēku Skotijā, un tā vien šķiet, ka pašlaik vienīgi nožēlo, ka nedaudz pasteidzās ar neatkarības referendumu 2014. gadā, jo tagad sabiedrības viedoklis vēl vairāk mainās par labu partijas pozīcijai par neatkarības pasludināšanu.

Stāsta Skotijas Nacionālās partijas deputāte Eša Danhema: „Ir precedents, piemēram, Grenlandes gadījumā, kad daļai no valsts ir atšķirīgas attiecības ar Eiropas Savienību. Mēs noteikti to izskatām kā variantu. Otram variantam, kuram, mūsuprāt, ir jābūt uz galda, ir otrs neatkarības referendums. Tādā gadījumā, kā uzsver eksperti, ja mēs nobalsotu par neatkarību, jau divu gadu laikā pirms Lielbritānijas izstāšanās pabeigšanas mēs varētu juridiski pārņemt Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā un tādējādi izstāties no Apvienotās Karalistes. Es personīgi esmu devusies uz Briseli un runājusi ar ārlietu komiteju par to un, protams, mūsu premjerministre ir tikusies ar vadošajiem Eiropas institūciju politiķiem un mēs jūtam, ka mums jūt līdzi saistībā ar šo grūto situāciju.

Taču mūsu galvenais vēstījums ir – mēs pieņemam Eiropas Savienības pilsoņus, kas šeit dzīvo, mēs domājam, ka viņi sniedz nozīmīgu artavu mūsu ekonomikai un sabiedrībai un, ja tas ir atkarīgs no mums, mēs gribam, lai viņi paliek. Es zinu, ka ir neskaidri laiki, taču mēs esam apņēmības pilni saglabāt dalību Eiropas Savienībā.”

Tomēr iespējams, ka emocijām mazinoties, gan Londona, gan Edinburga atradīs kopējus risinājumus tuvākajai nākotnei. Vienlaikus nevar arī izslēgt, ka referenduma dēļ nemaz ne Anglijas un Skotijas robeža ir pašlaik apdraudētākā Apvienotajā Karalistē.

Ziemeļīrija

Degoši ugunskuri, kuros tradicionāli dedzināti arī Īrijas, Eiropas Savienības un Vatikāna karogi. Šādas ainas vien dažas nedēļas pēc referenduma bija redzamas Ziemeļīrijas galvaspilsētā Belfāstā. Tur ikgadējā, ļoti pretrunīgi vērtētā maršā vietējie lojālisti svinēja protestantisma nostiprinātāja karaļa Viljama Trešā uzvaru pār katoļu spēkiem tālajā 17. gadsimtā. Tas ir viens no daudzajiem atgādinājumiem saspīlētajai situācijai Ziemeļīrijā, kur vēl pavisam nesenā pagātnē nogranda sprādzieni, atskanēja šāvieni un mira tūkstoši cilvēku, Īrijas republikāņu armijai cenšoties šo smaragda salas daļu pievienot Īrijas Republikai, bet lojālistu paramilitārajām organizācijām un britu spēkiem – saglabāt to Apvienotās Karalistes sastāvā ar protestantu valdību.

Londona pagaidām noliedz jebkādas iespējas mainīt pašreizējo situāciju, taču Īrijas nacionālistu partija “Šinn Feinn” jau paziņojusi, ka vēlas redzēt balsojumu par Ziemeļīrijas apvienošanu ar Īrijas Republiku.

Partijas biroju Belfāstā rotā piemiņas gleznojums īru republikāņu armijas karavīram, kurš vadīja politieslodzīto grupu, kuri protestējot pret viņa statusa pielīdzināšanu parastiem noziedzniekiem, pieteica badastreiku un gāja bojā. Šī un daudzas citas piemiņas vietas trauksmainajiem notikumiem no abu kopienu pusēm ir apliecinājums tam, cik bīstami šeit var izrādīties nepareizi sperti politiski soļi.

Līza Džonstone, Belfāstas radio žurnāliste: „Lai gan lielākā valdošā partija, kas ir britu lojālisti, bija daļa no „Brexit” kampaņas, lielākā daļa cilvēku tagad jūt, ka viņi tiek izvesti no Eiropas Savienības pret savu gribu. Līdz ar to vai nu ar to ir jāsamierinās un jāpieņem kopējais Lielbritānijas balsojums, vai arī jāsper soļi uz Īrijas apvienošanu, taču pašreizējais politiskais klimats par šādu iespēju, manuprāt, neliecina.”

Situācija Ziemeļīrijā gan var mainīties, un jau tagad ir skaidrs, ka daudzi tās iedzīvotāji steidz iegūt brīvi pieejamās Īrijas Republikas pases, arī demogrāfija liecina, ka nākotnē jautājums par Īrijas apvienošanu varētu kļūt vēl aktuālāks, it īpaši, ja Skotija tiešām vēlreiz balso un nobalso par izstāšanos no Eiropas Savienības.

„Šogad joku dienā 1. aprīlī laikraksts „The Guardian” bija publicējis rakstu par to, kā Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas pirmie ministri vienojušies par jaunas Ķeltu Savienības izveidi un pat tiltu un tuneļu celšanu starp Skotiju un Velsu caur Menas salu. Tas protams, bija joks. Taču pat ja Ķeltu Savienības nekad nebūs, ir skaidrs, ka pašlaik ir milzīgs spiediens pret Apvienoto Karalisti. Ir pavisam iespējams, ka kaut kad nākotnē Anglija un Velsa ir dažādas valstis, Ziemeļīrija kļūst par daļu no Lielās Īrijas un, protams, Skotija ir atsevišķa valsts. Šis Lielbritānijā ir ļoti aizraujošs laiks. Jā, arī satraucošs, bet noteikti ļoti interesants,” savu viedokli pauž Nikolass Alens.

No kosmopolītiskās Londonas līdz Skotijas augstienēm un Belfāstas dzeloņdrāšu žogiem referendums daudziem britiem licis atkal no jauna uzdot jautājumu – kas ir Eiropas Savienība, kas - Apvienotā Karaliste, un kas ir viņi paši. Īsu atbilžu nav, jo šis vēsturiskais process ir tikai sācies.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti