Viļņas televīzijas tornis atrodas omulīgā vietā – pāri ielai ir bērnudārzs un daudzdzīvokļu mājas. Tagad te viss ir piesnidzis, bērni slidinās ar ragavām un gumijas pūšļiem, bet torņa darbinieki strādā, stāvvietā blīvi salikuši mašīnas. Taču pirms 25 gadiem 13.janvārī šis pats mājīgais rajons pārvērtās karalaukā.
- 25 gadus izmeklēta lieta
- Šāva, indēja un nogalināja
- 13. janvārī patīk palikt vienai
- Sēru diena kļuvusi par Brīvības aizstāvju dienu
- Ieroču cīņā zaudētu; vajadzēja pretī likt sirdi
- Tiesas process būs par politiku, nevis taisnīgumu
- Kur tu biji 13. janvārī?
25 gadus izmeklēta lieta
Šis stāsts medijos pārstāstīts bieži - mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas tolaik pirms deviņiem mēnešiem paziņoja par neatkarības atjaunošanu, īpašās padomju karaspēka vienības ar spēku – tankiem un ieročiem - ieņēma Viļņas televīzijas torni. Bojā gāja 14 neapbruņoti cilvēki un daudzus simtus ievainoja. Taču šajā stāstā drīz būs jauns cēliens.
"Patiešām varu apliecināt faktu, ka pērnā gada augusta beigās tiesai tika nodota krimināllieta, kurā apsūdzēti 66 cilvēki par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem. Tie ir noziegumi, kuriem nav noilguma," stāsta Lietuvas Ģenerālprokuratūras pārstāve Elena Martinoniene.
Šo 25 gadus izmeklēto 13.janvāra krimināllietu tiesa plāno sākt skatīt janvāra beigās. Klātienē Viļņas apgabala tiesā gan tiks tiesāti tikai divi no apsūdzētajiem, jo pārējie nav Lietuvas tiesībsargājošajām iestādēm pieejami – apsūdzētie atrodas Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā.
Šāva, indēja un nogalināja
Droši var teikt, ka šai lietai līdzīgas nav, cietušo vien ir tuvu četriem tūkstošiem. "13.janvāris katru gadu man nozīmē psiholoģisku traumu," saka Jūra, kura pirms 25 gadiem 13.janvārī atradās pie Viļņas televīzijas torņa. Tobrīd viņa bija aptuveni 40 gadu veca un strādāja zinātniski pētnieciskā institūtā. Lai arī tagad pensijā, viņa arī šobrīd ir aktīviste, kā pati aktīvi žestikulējot smejas - "Piedodiet manu itāļu temperamentu!".
"Šī ir vēsturiska - svēta vieta, jo te varēja piebraukt ātrās palīdzības mašīnas, te nesa bojāgājušos un ievainotos," atceras Jūra. Torņa sargāšana sākās jau vismaz dažas dienas pirms 13.janvāra – jo bija ļauni priekšvēstneši - bija ieņemts Preses nams un arī šī apkārtne tikusi novērota.
"Cilvēki te brauca no visas Lietuvas, diennaktīm ilgi te dežurēja, arī naktīs. Bija ugunskuri, dziedāja, tēju dzēra, dejoja. Bija taču ziema. Tornis nekad nebija viens, visu laiku apkārt bija cilvēki," atminas Jūra. Barikāžu gan nav bijis. Uz ielas bija saliktas vieglās mašīnas un ceļu aizšķērsoja smagā smilšu kaisīšanas mašīna. Tāpēc Latvijā ir barikāžu laiks, bet Lietuvā šo dienu visbiežāk sauc vienkārši par "13.janvāri".
"Mājās atnācām ap kādiem pusdivpadsmitiem vakarā. Tikko kā bijām novilkuši mēteļus un apsēdušies tēju iedzert, izdzirdējām, ka pa prospektu brauc tanki. Apģērbāmies un skrējām atpakaļ," 13.janvāra vakaru atminas Jūra.
Viņa atceras, ka tanki ielu noslēguši no abām pusēm. Tanks virzījies uz priekšu un šāvis. "Uz cilvēkiem meta kaut kādas paketes. Laikam jau kaut kāda ķīmija tur bija. Mums pēc tam kaklā izveidojās nedzīstošas brūces, kas bija jāpiededzina. Mans kaķis, kas staigāja ārā, atgriezās mājās pēc divām dienām, un viņam no purniņa visas ūsas, pilnīgi visas, bija nogājušas," stāsta Jurate.
Tanks visu laiku šāva, un pēc katra šāviena cilvēki gāzās zemē. "Ne jau no bailēm, jo tādā situācijā tu vispār neko nejūti, nedomā, ka ar tevi tas tiešām notiek, bet no skaņas viļņa. Tāpēc 70% cilvēku guva akustiskās traumas," viņa stāsta.
Daudziem cilvēkiem, kas šīs traumas guva, asinis tecēja no ausīm. Smago smilšu kaisīšanas mašīnu tanks sastampājis un virzījies tālāk uz vieglajām automašīnām. Jūra teica, ka cilvēki saķēdējās kopā ar rokām, taču viņi nespēja iedomāties, ka tanki varētu braukt viņiem virsū.
"Tanks nebrauca strauji, bet tā - tuk – tuk – tuk virzījās. Mēs ar vīru atlecām trotuāra pusē. Bet mūsu kaimiņam nepaveicās – vai nu viņš paslīdēja, vai viņu aizķēra… tas bija viens mirklis, kad es paskatījos, un viņš jau bija zem kāpurķēdes. Visi sāka kliegt: "Apakšā ir vīrietis!" Centās grūst [tanku], un tad tanks pats apstājās. Kaimiņu izdevās izvilkt, bet viņš jau bija miris. Tad sākās viss kopā – vienlaikus šaušana, tornī stikli plīsa, visur bija karavīri... palika tikai tie, kas tur bija pie torņa. Mēs un pārējie bijām nošķirti," saka Jūra.
13. janvārī patīk palikt vienai
1991.gada 13.janvārī bojā gāja 14 cilvēki. Kā tagad vēsta Ģenerālprokuratūra, dažādus ievainojumus guva ap 700 cilvēku. Arī pati Jūra bija cietušo vidū, visu dzīvi viņai problēmas sagādā akustiskā trauma - auss nerva iekaisums, kas ietekmēja dzirdi.
Todien nedaudz vēlāk tika ieņemta arī cita ēka - toreizējā Televīzijas un radio komiteja. Lietuvas Radio joprojām strādā diktore Bernadeta Lukošiūtė, kura kopā ar kolēģi lasīja ziņas. Viņi toreiz bija studijā, tankus ieraudzīja pa logu.
"Skatāmies, ka ir tanki, cilvēki ir atvirzīti, un cilvēku vairs nav pie ēkas. Noskanēja šāviens, izlidoja logi, un mēs turpinājām ēterā runāt to, ko zinājām – ka tanki jau ir pie ēkas, ka šauj," stāsta Lukošiūtė. "Bija liels satraukums, jo mēs nezinājām, kas notiek. Drīz jau dzirdējām šāvienus pie mums koridorā. Es turpinu stāstīt. Man operatore saka: "Vari vairs necensties, tevi nedzird, jo mūs jau atslēdza..."
Bernadeta Lukošiūtė kopā ar kolēģi bija ieslēgušies studijā, tomēr nācās iziet ārā. Viņus sagaidīja vīrieši ar automātiem, pēc tam viņus pārmeklēja, nostādīja ar sejām pret sienu. Karavīri esot demolējuši ēkas iekšieni, tomēr pēc laika radio darbiniekiem izdevās sveikiem un veseliem ēku pamest.
"Savādi ir tas, ka man patīk būt šajā dienā vienai. Mani katru gadu aicina uz pasākumiem kaut ko pastāstīt par šo dienu, bet man labāk patīk šo dienu pavadīt mierīgi. Jo uzplaiksnī atmiņas. Un jo vairāk gadu paiet, jo vairāk atceros kādas detaļas, kas sākumā aizmirsušās," analizē Lukošiūtė.
Sēru diena kļuvusi par Brīvības aizstāvju dienu
Viens no 13.janvārī bojāgājušajiem ir Roberta Povilaiša tēvs – viņu nošāva pie televīzijas torņa. Kad tas notika, Roberts bija 14 gadu vecs, un šī diena spēcīgi ietekmēja Roberta dzīvi. Tagad viņš vada uzticības tālruni bērniem. Roberts saka – viņa ģimene aktīvi iesaistījās neatkarības kustībā. Roberts saka – tagad redzot, ka 21. gadsimtā tepat Eiropā ir valsts, kas vēršas pret citām valstīm, daudz lietuviešu apzinās, cik liela vērtība ir iegūtā neatkarība. Robertu Povilaiti nemulsina ilgais krimināllietas izmeklēšanas laiks – viņš šos noziegumus sauc par ārkārtējiem.
"Ja mēs skatāmies no šodienas redzespunkta, kā mūsu valsts ir mainījusies un kā mūsu sabiedrība attīstījusies, un paskatāmies, kas notiek Krievijā, es domāju – šobrīd mēs esam ļoti tālu viens no otra. Ir skumji redzēt mūsu kaimiņus, Krieviju, tik briesmīgā stāvoklī, kā tā joprojām turpina agresiju pret citām valstīm.
Atceroties to, kā tolaik Padomju Savienība centās mūs atturēt no represīvās sistēmas pamešanas, mēs tagad tik labi varam saprast Ukrainu un just ukraiņiem līdzi," domā Povilaitis.
Ziņu portāla "faktai.lt" redaktors un politikas komentētājs Arturs Račs teic, ka šo 25 gadu laikā 13.janvāra akcenti mainījušies. Sākotnēji tā bija skumja sēru diena, kad pieminēja upurus.
Taču pēc 12 vai 15 gadiem šī diena ieguva jaunu nozīmi – to vairs sauca ne tikai par 13.janvāri, bet tā kļuva par Brīvības aizstāvju dienu - par uzvaras dienu, kas jāsvin, protams, pieminot arī bojāgājušos.
Račs uzsver - lai arī, piemēram, televīzijas torni militārie spēki ieņēma, cilvēki nebūt nejutās zaudējuši. Notikušais uzreiz tika plaši atspoguļots daudzviet pasaulē. Un galvenais - nesekoja uzbrukums parlamentam, kuru tūkstošiem parlamenta sargātāju gaidīja vairākas dienas.
"13.janvāris bija patiešām uzvara, neraugoties uz upuriem.
Es personīgi nezinu daudz valstu, kas atguvušas neatkarību ar 14 upuriem.
Mēs uzvarējām karu pret vienu no pasaules superspēkiem ar ļoti, ļoti maziem upuriem. Ja kāds prasa, vai varētu būt citādi – jā, ja cilvēki nedotos uz televīzijas torni, uz parlamentu, varbūt nebūtu neatkarības," norāda Račs.
Ieroču cīņā zaudētu; vajadzēja pretī likt sirdi
Arī Jūra, kura 13.janvāra vakarā pirms 25 gadiem bija pie televīzijas torņa, saka – ja tagad kāds nav apmierināts ar dzīvi Lietuvā, viņa atbildētu – "Protams, valsts ir jauna, vienmēr ir kas labojams, bet tā tagad ir mūsu iekšējā lieta un no mums pašiem viss atkarīgs. Toreiz, kad pretī bija padomju armijas vienības, visi stāvējuši un sapratuši, ka var nomirt, bet neviens nebēga prom. Ja toreiz nebūtu šo neaizsargāto, neapbruņoto cilvēku, nebūtu arī uzvaras," saka Jūra.
"Viņi bija Lietuvas neapbruņotie ieroči. Jo tāda agresora priekšā Lietuva nevarētu stāties pretī ar īstiem ieročiem, būtu ļoti daudz bojāgājušo. Mēs ar ieročiem neuzvarētu. Šie neapbruņotie cilvēki stājās pretī ar savām sirdīm, ar savu ideju par brīvību," saka 13. janvāra notikumus pieredzējusī sieviete.
Lai atkoptos pēc 13.janvāra, daudziem cilvēkiem vajadzēja daudzus gadus, saka Jūra. Viņai esot zināmā mērā paveicies, viņa ir nevalstiskās organizācijas aktīviste, kura aktīvi darbojas, lai iedzīvinātu 13. janvāra piemiņu, dodas uz skolām, rīko jauniešu konkursus, veido izstādes.
Tomēr daļa cietušo cilvēku tā arī neesot atguvušies. 90. gados jau arī tādu postraumatiskā stresa sindromu neesot atpazinuši.
Tāpat kā daudzi citi, Jūra devusi liecības tiesā un viņa saka – tam arī vajadzēja tolaik drosmi, jo nevarēja jau zināt, kā viss beigsies. Tagad, kad tiesā nonākusi 13. janvāra krimināllieta, arī esot cilvēki, kas šodienas ģeopolitiskajā situācijā baiļojoties.
Tiesas process būs par politiku, nevis taisnīgumu
Ģenerālprokuratūras pārstāve Elena Martinoniene teic – šāda lieta Lietuvas vēsturē ir vienīgā, bezprecedenta process, kas bija ļoti laikietilpīgs, un vairākums apsūdzēto atrodas ārpus Lietuvas, un sadarbojoties bija jāievēro visas starptautiskās normas.
"Tā patiesi ir ļoti īpaša krimināllieta un ļoti īpaša pirmstiesas izmeklēšana, ņemot vērā dažādus kritērijus. Vispirms jau paši vēsturiskie traģiskie notikumi, kas notika Lietuvas Republikā. 14 cilvēku tika nogalināti, vairāk nekā 700 cilvēku ieguva dažādus ievainojumus, un vairāk nekā 3000 cilvēku cieta citādā veidā. Nav otras tādas lietas cietušo ziņā. Otrkārt, tā ir pati lielākā pēc apjoma, tā sastāv no 702 sējumiem," saka Martinoniene.
Apsūdzēto vārdus prokuratūra neizpauž.
Kā iepriekš vēstīja LETA, apsūdzības šajā lietā izvirzītas personām, kuras savulaik ieņēmušas vadošus amatus Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā, PSRS Aizsardzības un Iekšlietu ministrijās, PSRS Valsts drošības komitejā un to militarizētajās vienībās. Lietuvā šobrīd atrodas tikai divi aizdomās turētie. Viens no viņiem ir Kaļiņingradas apgabala iedzīvotājs, atvaļināts Krievijas armijas leitnants, kuru pērn martā aizturēja atceļā no iepirkšanās brauciena Lietuvā un kurš joprojām atrodas apcietinājumā. Saskaņā ar prokuroru apsūdzībām liktenīgajā 13. janvāra vakarā viņš atradies tankā pie Viļņas televīzijas torņa.
Otrs apsūdzētais, kas tiks tiesāts klātienē, ir Viļņā dzīvojošs Krievijas pilsonis, kam noteikts vieglāks drošības līdzeklis, tādēļ viņš pašlaik atrodas brīvībā. Janvāra notikumu laikā viņš bija PSRS Aizsardzības ministrijas motorizēto strēlnieku divīzijas raķešu un artilērijas dienesta komandieris.
13. janvāra skartos cilvēkus – Robertu un Jūru - nemulsina ilgā 13. janvāra krimināllietas izmeklēšana. Taču Roberts uzskata - izmeklēšana nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem.
"Piemēram, augstākā līmeņa PSRS līderu loma, jo īpaši prezidenta Mihaila Gorbačova loma. Mēs redzam, ka galvenajam militāro spēku komandierim Mihailam Gorbačovam nav nekādas lomas šajos notikumos, jo pret viņu nav izvirzītas nekādas apsūdzības, viņš nav ticis izjautāts," saka Roberts Povilaitis. "Man nav īsti saprotams, kā tas ir iespējams. Kā var būt, ka militārie spēki pārvietojas pa valsti, tās prezidentam nezinot. Turklāt tas nenotika pēkšņi, jau pirms 13.janvāra bija virkne notikumu - vairāki civilie objekti bija jau okupēti. Ja kāds saka, ka Gorbačovs gulēja, tā ir kaut kāda pasaka, tas ir vairāk nekā smieklīgi," norāda Povilaitis.
Tomēr Račs teic – diezgan grūti iedomāties, ka Nobela Miera prēmijas ieguvējs Gorbačovs varētu stāties tiesas priekšā par noziegumiem Lietuvā. Tas ir tieši tik vienkārši – politika ne vienmēr ir saistīta ar taisnīgumu.
"Šī lieta ir daļa vēstures, kas vēl joprojām turpinās. Šī lieta nebeidzas, jo nav notiesāto. Ne tāpēc, ka Lietuva to nevēlētos. Te ir ļoti daudz aspektu. Vispirms jau visi apsūdzētie nav šeit, izņemot divus. Apsūdzēto vidū ir augsta ranga politiķi, un viņus sargā Krievija. Ņemot vērā Baltkrieviju, ņemot vērā attiecības starp Lietuvu un Krieviju, ir saprotams, ka Krievija nekad neļaus Lietuvai tiesāt šos cilvēkus tiesā," saka Račs.
"Viss šis process īstenībā ir nevis par taisnīgumu, bet par politiku. Jā, bija noziegumi, jā, cilvēki tika nogalināti, taču patiesībā tā ir politiska tiesas prāva, jo tikai politiķi var padarīt to par izdevušos. Un nevis politiķi Lietuvā, bet citu valstu politiķi," viņš uzsver.
Par lietas ilgo izmeklēšanas laiku savukārt politikas komentētājs saka – bet kā var savākt pierādījumus, ja ar tevi nesadarbojas? Taču, iespējams, arī izmeklēšana ne visos laikos bija izmeklēšana.
"Pēc 1991.gada attiecības ar Krieviju bija ļoti saspringtas un bija valsts jābūvē. Iespējams, ka tajā laikā kaut ko varēja izdarīt labāk un būtu bijis vieglāk, ja rīkotos uzreiz. Bet varbūt tad tā nebija prioritāte. Turklāt Krievijas armija Lietuvu pameta tikai 1993.gadā. Aktīvs process sākās tikai pēc 2000.gada vai pat pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Jā, ja atskatāmies, varam teikt, ka kāds neizdarīja to, kas bija jāizdara. Bet tāpēc, ka procesā tik daudz politikas iesaistīts. Bijušais Valsts prezidents, manuprāt, nebija tāds cilvēks, kas virzītu šo lietu, jo viņš allaž vēlējās labas attiecības ar Krieviju, bet [Daļa] Grībauskaite, kura visu laiku konfrontē Krieviju, iespējams, pielika kādas pūles, lai viss notiktu ātrāk," saka Račs.
Kur tu biji 13. janvārī?
Politikas komentētājs arī norāda, ka lietuvieši cenšas 13. janvāri padarīt par neaizmirstamu notikumu. Piemēram, pēdējos pāris gados populārs kļuvis neaizmirstulītes simbols – to ne tikai izmanto sociālajā tīklā "Facebook", bet arī kā piespraudīti. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite tādu nēsāja nesen preses konferencē, kurā vēstīja par pērn paveikto. Tāda pati bija arī vairākiem žurnālistiem.
Ja 13.janvāra vakarā paziņu lokā uzplaiksnī diskusijas, tad seko jautājums – kur tu biji 13.janvārī, saka politikas komentētājs Arturs Račs. "Ja agrāk uzdeva jautājumu, piemēram, vai tu esi bijis Komunistiskajā partijā, tad tagad šāds jautājums izzūd. Cilvēki pieaug un kopš Komunistiskās partijas pagājis daudz laika.
Taču tagad, lai parādītu, ka esi īsts pilsonis, patriots un tāds vienmēr esi bijis, uz jautājumu – "Kur tu biji 13.janvārī?", būtu jāatbild, ka tu biji pie televīzijas torņa, pie parlamenta. Tas ir kā lūzuma punkts tavā karjerā. Ja esi tur bijis, tad esi īsts lietuvietis, patriots. Ja neesi, tad tas ir slikti. Tas, protams, ir mazliet sarakstiski, bet tam ir šī nozīme," atzīst Račs.
Tiesa, lai 13.janvāris vienmēr būtu atmiņā Lietuvas iedzīvotājiem, nevalstiskās organizācijas cenšas darīt daudz. Lietuvā gan nav barikāžu muzeja, kur visas liecības apkopotas vienkopus – dažādās vietās ir ekspozīcijas, un atsevišķi lietuvieši teic, ka apskauž latviešus. Taču apjomīgais tiesas process, iespējams, sniegs atbildes uz jautājumiem, ko 13.janvārī darīja cilvēki, kas par to paši nav gribējuši izteikties.
