“Šis ir tas īsākais posms no krasta, jo no ezera krasta līdz salai ir aptuveni 120 līdz 140 metri,” stāsta Viļakas novada muzeja vadītāja Rita Gruševa, kura ved uz Viļakas ezera salu.
Ejot laipa viegli šūpojas, šķiet, zem kājām var sajust ūdens viļņus. Taču sajūta ir droša. Pateicoties pontonu laipai, ir iespējams brīvi, kājām nokļūt līdz Viļakas ezera salai, kas ir vēsturiski nozīmīga vieta – ezers un sala ir pirmsākums tagadējai Viļakas pilsētai.
“Vēsturiski cilvēki vispirms ir apmetušies pie ezera ūdeņiem. Tā kā ezers ir vairākus tūkstošus gadus vecs, pirmās apmetnes jeb Viļakas tagadējās pilsētas teritorija sāka attīstīties no ezera krastiem un, protams, no salas, kas ir pašā ezerā. Un, vācu bruņiniekiem iebrūkot Latvijā, 13. gadsimtā uz ezera salas tika uzcelta Marienhauzenas pils jeb māja. Sākotnēji tā bija no koka, bet 16. gadsimtā nocietināja, un tad pēc tam vēlākos laikos tā tika nopostīta.
Palikušas ir tikai pilsdrupas, un ir arī nostāsti par to, ka tur, iespējams, ir bijusi sena apmetne,” stāsta Gruševa.
Tas gan nav pierādīts, jo uz salas nav veikti arheoloģiskie izrakumi, taču par to tiekot domāts, atzīst Gruševa. Uz salas, kas ir teju 2 hektārus plaša, šobrīd atrodas Marienhauzenas pilsdrupas. Ap salu izveidota koka pastaigu taka vairāk nekā 400 metru garumā.
“Pašlaik noris projekts pie pils maketa izveides. Tad varēs skaidri redzēt, ka, piemēram, tur tas stūris, ko mēs redzam, tur ir bijis četrstūrveida tornis. Tur ir bijuši apaļie tornīši, pavisam trīs, no kuriem bija visas apkārtnes novērošana. Un tad šeit netālu bija tādas piebūves, kur bija dzīvojamā telpa, un tur tālāk pēc nostāstiem ir bijusi pulvernoliktava.
Un kas ir interesanti – ka šeit kādreiz ar bruņiniekiem ir ieradušies cisterciešu mūki,” skaidro speciāliste.
Pie pastaigu takas izvietoti informatīvie stendi, iepazīstinot ar pils un salas nozīmīgiem un interesantiem vēstures faktiem.
“Par salu ir daudz dažādu mītu, kā tā ir izveidojusies, piemēram, ka Mākoņkalna muižniekam, pils valdniekam bijušas trīs meitas Rozālija – Rēzekne, Lūcija – Ludza, Marija – Marienhauzena, un tad katrai pa pilij uzdāvināja,” stāsta vēsturniece.
Uz salas savulaik varēja nokļūt pa koka tiltu, kas kopā ar pili tika nopostīts 18. gadsimta sākumā.
“Tilts atradās aptuveni turpat, kur ir šis tilts, jo tā ir īsākā vieta, precīzi to ir grūti pateikt. Tiltu nopostīja 18. gadsimta sākumā, bet cilvēki vēl 20. gadsimta sešdesmitajos gados atcerējās, ka zem zemes ir palikuši pāļi,” stāsta Gruševa.
Laikam ejot, pilsdrupas palikušas arvien mazākas. Kā stāsta muzeja vadītāja, 19. un 20. gadsimtā cilvēki, ceļot savas saimniecības ēkas, ņēma akmeņus no tām drupām, kas atradās uz salas.
Šodien, saglabājot to, kas ir palicis, cilvēkus aicina būt atbildīgiem pret kultūrvēsturisko mantojumu.
Drošāk staigāt pa izveidoto koka taku, jo saglabājušies pils fragmenti ir apauguši ar zemes virskārtu un uzreiz nav pamanāmi, taču, staigājot pa tiem, tiek bojāti. Kā uzsver muzeja vadītāja, pontona laipas atklāšana ir jauns pavērsiens kultūrvēsturiskā pieminekļa iepazīšanai, taču tai jānotiek prātīgi.
