Izveidota pirms 125 gadiem
Uz ķieģeļu sienas ēnu met sirms ozols, kas varētu būt pieredzējis visu, kas ar kalti Mežmuižā noticis. “Šāda veida čiekuru kalte ir saglabājusies vienīgā pasaulē. Vairs nekur tādas nav. Sākot ar iekārtu, ar visiem čiekuru ruļļiem, krāsni, ceļamo ratu - lielākā daļa ir oriģināla. 125 gadu vēsture. Tas, kas šeit ir nomainīts – jumts bija jāpalabo, durvis jaunas. Bet kopumā var teikt, ka šeit 90 un vairāk procentu ir 125 gadu vēsture,” stāsta “Latvijas Valsts mežu” Rietumvidzemes reģiona plānošanas vadītājs Vilmārs Katkovskis.
“Ēka celta tālajā 1895.gadā. Cēluši vācu baroni. Uzcēla tamdēļ, kad Vidzemes pusē bija plosījušies lieli mežu ugunsgrēki un mežs bija izdedzis. Bija nepieciešamība atjaunot mežu, un vajadzēja sēklas, ar ko mežu atjaunot. Līdz tam mēģināja čiekurus žāvēt, sēklas iegūt mājas apstākļos. Uz plītīm žāvēt, arī graudu kaltēs, rijās. Bet tas nenodrošināja vajadzīgo vairumu un arī nebija efektīvi. Tamdēļ nolēma, ka jāuzceļ šī čiekuru kalte,” zina stāstīt “Latvijas Valsts mežu” Vijciema čiekuru kaltes pārzinis Ivars Palejs.
Kalte – gan sēklu iegūšanai, gan barikādēm
1905. gadā Vijciema čiekuru kaltē bija iebarikādējušies vietējie muižkungi. Ar smilšu maisiem bija aizkrauti logi, lai no ārpuses neredzētu.
“Dzimtenes Balss”, 14.01.1982, nr. 3
“1905. gada rudenī, kad muižnieku stāvoklis kļuvis bīstams, vietējie kungi esot aizbarikādējušies Mežmuižas čiekuru žāvētavā, jo biezās sienas pasargājušas no revolucionāru lodēm. Mežsargiem pavēlēts kungus apsargāt. To viņi nelabprāt darījuši, tādēļ mežsargiem noņemti ieroči. Drīz kungi aizbraukuši pavisam. Kādu nakti revolucionāri nodedzināja Mežmuižas dzīvojamo ēku un medību pili. Bet čiekuru kalte palika neskarta.”
Kā liecina avīžu raksti, Vijciema kalte ar sēklām nodrošinājusi visu Vidzemes guberņu. Tās izveda arī uz ārzemēm. Vēlāk pēc Otrā pasaules kara kaltē iegūts daudz vērtīga meža sējmateriāla.
“Padomju Druva” (Cēsis), 19.01.1963, nr. 8
“Mežrūpniecības saimniecība aicina skolas un vietējos iedzīvotājus nākt talkā priedes čiekuru vākšanā. [..] Lai veicinātu čiekuru vākšanas ieinteresētību, mežrūpniecības saimniecība ieteic samaksu par kilogramu čiekuru, kas iegūti no augošiem kokiem, noteikt 0,19 rubļu apmērā. [..] Čiekurus ieteicams nosūtīt sēklu iegūšanai uz MRS kalti Vijciemā.”
Apklusa, bet vēlāk atdzima
Kalte apklusa, kad Latvijā sāka celt ar elektrību darbināmas kaltes. No 1969. līdz 1992. gadam te nekas nenotika. “Padomju laikā bija ideja, ka šeit varētu ierīkot dzīvojamo māju. Izmest visu ārā, kas te ir, un ierīkot cilvēkiem dzīvojamo māju. Jāsaka paldies šim Zīles mežzinim, kurš noturējās un neļāva šo māju pārveidot par kaut ko citu,” stāsta Vilmārs Katkovskis.
1992. gadā gan Strenču virsmežzinis Mārtiņš Gaigals, gan tajā laikā mežkopju biedrības prezidente Aija Zviedre ierosināja atjaunot ēku. “Atslēga glabājas visu šos 20 gadus, kamēr kalte nestrādāja, pie Zīles mežziņa Miķeļa Pētersona. Tā mēs 1992. gada pavasara pusē visi četri sanācām kopā. Miķelis iedeva atslēgu. Mēs visi kopa ienācām kaltes ēkā ar domu, ka vajadzētu atjaunot tās darbu,” stāsta Katkovskis.
Lielākā bēda esot bijusi ar krāsni. Tā bija 25 gadus stāvējusi bez darba un aprūsējusi. “Ķieģeļi bija iekšā sadrupuši. Čuguna caurules, pa kurām siltums iet, bija diezgan bēdīgā stāvoklī. Kad pirmo reizi iekurinājām, krāsns dikti dūmoja. Nevarējām saprast,” stāsta Katkovskis. Izrādās – skursteņa galā bija stārķa ligzda.
“Un varējām sākt strādāt. Lielākais izaicinājums bija saprast, kā to darīt. Tāpēc bija svarīgi, ka Aija Zviedre mūs pamācīja, kā darīt šo lietu. Mums īsti nebija saprašanas,” atklāj Katkovskis.
Sezona – pāris mēnešus
Vijciema pagasta Mežmuižā senajā čiekuru kaltē sezona ilgst pāris mēnešus. Žāvēšana ir laikietilpīga. Čiekuri sabērti 24 cilindros, sildās nedēļu. Tie vismaz četras reizes dienā ir kārtīgi jāizgroza, lai sīkās priežu sēkliņas var izlidot.
“Tā ir aptuveni trešā diena, kad čiekuri sāk vērties vaļā. Varētu teikt – kā putniņi čivina. Sprakšķēšana notiek, kad tie veras vaļā un tās sēkliņas atdod. Kad cilindrus groza, var sadzirdēt arī, kā sākumā sēklas gana daudz birst laukā, ar šņākoņu sēklas birst. Pēc tam jāiet iekšā, kur sēklas no tām sliedēm jānoslauka. Cilindra grozīšana pirmajās dienās ir smagāka, kamēr čiekuri ir mitri. Kad mitrums izžuvis, jau paliek vieglāk. Pēdējās dienās jau ir pavisam viegli. Žāvēšanas cikls ir nedēļa. Pēdējās dienas jau ir vieglāk arī tāpēc, ka arī sēklu vairs nav čiekurā. Jā, tas prasa fizisku spēku,” stāsta Ivars Palejs.
Šogad eglēm un priedēm ir viena no lielākajām ražām pēdējās desmitgadēs. Jau decembrī speciālās valsts mežu audzēs sāka vākt čiekurus, lai papildinātu sēklu krājumus turpmākajiem gadiem.
“Tie, ko žāvējam, tie ir no mūsu pašu plantācijām. Šeit netālu no Smiltenes puses, no “Silvas”. Bet tie, kas bija priekštelpā izbērti uz grīdas un gaidīja savu kārtu, tie ir no Kurzemes, no “Dravas” plantācijas. Šogad ir arī tā, ka ir jāizpalīdz kolēģiem Rendas čiekurkaltē. Viņiem ir egļu raža diezgan laba. Lai nebūtu lielas pārslodzes Rendas čiekuru kaltē un šeit apmeklētājiem būtu ilgāks laiks, ko apmeklēt un redzēt žāvēšanas procesu, tie čiekuri tiek vesti no turienes,” stāsta Palejs.
Vajadzīgs 100% rezultāts
No vienas čiekuru porcijas iegūst 12 kilogramus sēklu. Bet vienā kilogramā ir aptuveni no 120 līdz pat 165 tūkstošiem dīkstspējīgu sēklu, no kurām iespējams apstādīt 41 hektāru ar priedi un 55 hektārus ar egli.
“Mūsdienās mums vajag iegūt daudz vairāk sēklu, nekā ir šīs čiekuru kaltes jauda.
Visā Latvijā kopā iegūstam daudz sēklu. Tolaik, kad mēs sākām 1992. gadā, izmantojām tādu meža atjaunošanas veidu kā sēšanu ar sēklām. Tad pilnīgi pietika, ka gatavo sēklu dīdzība bija 96 – 97%. Trīs sēkliņas no 100 neizdīga. Ņemot vērā to, ka šobrīd visa stādu audzēšana notiek lielās siltumnīcās, mēs nevaram atļauties, ka arī šīs trīs sēkliņas no 100 neuzdīgst. Tāpēc šobrīd te vairs nenotiek [tā sauktā] atspārnošana. Sēklas tiek aizvestas uz Kalsnavu, kur tiek jau daudz smalkāk apstrādātas, atdalītas tukšās sēklas, kalibrētas pēc lielumiem. Sēkliņas, kas tiek sētas kokaudzētavās, ir ar 100% rezultātu,” stāsta Palejs.
Ap Vijciemu ir daudz jaunaudžu, kuras atjaunotas no kaltē iegūtajām sēklām. Kalte savu funkciju pilda.
2002. gadā Vijciema čiekuru kalti iekļāva Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Tā atzīta arī par vērtīgu industriālo mantojumu. Un šogad Kultūras mantojuma pārvalde kaltei piešķīra arī valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. Vijciema kalte vienlaikus ir arī muzejs. Gadā to apmeklē vairāk nekā tūkstoš ekskursantu.
