ĪSUMĀ:
- Onkoloģijas paciente vērtē - visos viņas ārstēšanas līmeņos Latvijā bijuši trūkumi.
- Veselības aprūpē trūkst darbinieku, tādēļ rindas ir lielas un esošie speciālisti izdeg.
- Eksperti vērtē, ka palielinās iespējas ārstēties onkoloģijas pacientiem. Daļa gan paliek bešā.
- Onkologs vērtē - "zaļajam koridoram" vajadzētu būt atvērtam arī atkārtotai izmeklēšanai.
Vēss rudenīgs rīts pie Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas. Attālāk slimnīcas teritorijā notiek būvdarbi. No ceļa puses kādam palīgā steidzas „ātrie.” No klīnikas kāds vīrs iziet uzsmēķēt. Gar slimnīcas korpusiem pa celiņu garām pabrauc reta mašīna. Redzami nesteidzīgi cilvēki, kas meklē sev vajadzīgos slimnīcas korpusus. Visaptverošo mieru pārtrauc kāda velosipēdiste, kas traucas Onkoloģijas klīnikas virzienā. Īsiem matiem un modernu frizūru, ar mugursomu, kedās un sarkanā žaketē; viņa piesprādzē velosipēdu pie staba blakus klīnikai.
„Es nesaku, ka viss ir slikti. Bet atsevišķos gadījumos mana pieredze bija negatīva. Diemžēl,” saka Ivita. Pirms tikšanās slimnīcā, uz kurieni Ivita atbrauca pēc nosūtījuma pie ķirurga, garākai sarunai Latvijas Radio ar Ivitu tikās Botāniskajā dārzā.
Savu diagnozi Ivita uzzināja 2012.gadā, kad viņai bija 36 gadi. „Es gāju pie savas ginekoloģes, mēs ar vīru vēlējāmies plānot vēl vienu bērniņu. Es gāju uz profilaktisko apskati vienkārši. Un man daktere, veicot ultrasonogrāfiju, atklāja izmaiņas,” atceras Ivita.
Pirms tam ar dažādām sūdzībām viņa bijusi pie cita speciālista, kas gan problēmas neatklāja.
„Es esmu ļoti pateicīga tai dakterei pēdējai, kas mani izmeklēja un teica, ka fiksi jādodas ir uz Onkoloģijas centru, jo viņai ir aizdomas par onkoloģisku saslimšanu,” stāsta sieviete.
Kad pirms sešiem gadiem Ivitai atklāja vēzi, kā pati smaida, dzīves uzstādījumi mainījušies: „Vairākas man tās emocijas tur mijās. Gan bailes, gan šoks, gan dusmas, arī kaut kādā līmenī uz sevi. Par to, kā es esmu šitik tālu nonākusi, sevi novedusi, kaut ko nepareizi domāju, dzīvoju, ēdu. Visādas domas bija galvā. Iespējams, pārstrādājos. Man bija salīdzinoši veselīgs dzīvesveids, arī pirms es saslimu. Es regulāri vingroju, braucu ar riteni, man patika peldēt.”
Pirmais jautājums bijis: „Kur es esmu pielaidusi kļūdu?”
Pēc slimības atklāšanas sākusies ilgstoša ārstēšanās.
„Man tika veikta operācija, un pēc tam bija ķīmijterapija pusgada garumā. Ārstēšana bija neveiksmīga. Pēc neilga brīža man atkal bija recidīvs, kur vēlreiz bija operācija un atkal ķīmijterapija pusgada garumā. Ārstēšanās atkal bija neveiksmīga Latvijā. Pēc neilga brīža atkal bija recidīvs un atkal bija operācija un ķīmijterapija. Ārstēšana atkal bija neveiksmīga. Un es aizbraucu uz Vāciju,” stāsta Ivita.
Uz Vāciju par saziedotu naudu devusies pagājušajā gadā. Tur atkal bija operācija un tika nozīmēta arī medikamentoza terapija, kādas Latvijā nebija .
Vācijā Ivita ārstējusies valsts slimnīcā un tagad uztur kontaktus ar Vācijas ārstiem. Viņi smalki iepazinušies ar iepriekšējo ārstēšanu.
„Galvenokārt šī ārstēšana ir nevis kļūdaina tādā ziņā, ka absolūti nepareizi ārsti visu dara, bet tā ārstēšana nav veikta optimāli. Optimāla, maksimāli efektīva tā nav. Kaut kur visu laiku kaut kādi trūkumi. (..)
Visi trīs līmeņi: ķirurģija, medikamentozā terapija, diagnostika, visur ir mīnusi.
Atkal saku - ne visiem. Es tagad stāstu tikai par savu pieredzi. Man ir draugu lokā tādi, kuriem ir laba pieredze šajā sakarā,” vērtē Ivita.
Viņa vairākkārt salīdzina savu situāciju ar loteriju.
„Es absolūti nevainoju, goda vārds, ne ārstus, ne ķirurgus, ne māsas, ne sanitārus. Vienkārši, es domāju, kaut kāda kopējā sistēma ir tāda destruktīva.”
Nonākot Vācijā, Ivitai radās iespēja salīdzināt.
„Latvijā, kā man vīrs teica, viņam likās, ka es no sāpēm pēc katras operācijas brīžiem iekrītu bezsamaņā. Es Vācijā pēc septiņu stundu operācijas nākamajā dienā varēju piecelties kājās. Aprūpe bija pilnīgi atšķirīga, atsāpināšanas metodika atšķirīga, attieksme atšķirīga,” stāsta Ivita.
Darbinieku trūkums veselības jomā Latvijā ir saasināts
Tieši cilvēkresursu trūkumu kā pirmo risināmo problēmu nosauc arī Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs Jānis Eglītis:
„Lai būtu šis vidējais medicīnas personāls, lai būtu ārsti, lai viņi būtu pietiekami kompetenti un lai mēs beidzot sāktu runāt arī par ārstēšanas un izmeklēšanas kvalitāti. Pēc būtības, lai būtu tas noteicošais - kvalitāte. Un tad jau principā, kur tos pacientus ārstē, kā ārstē, tas jau ir sekundāri. Primāri vajadzētu būt definētai kvalitātes paketei, un, kurš var to izpildīt, tas arī pacientu ārstē.”
Labi šo problēmu jūt arī pacienti, kas gaida garās rindās, lai arī savlaicīgu diagnostiku allaž uzsver jo īpaši onkoloģijā.
Ivita dalās savā pieredzē: „Mana personīgā pieredze, un ne tikai mana, ir parādījusi, ka ir tā rinda uz tiem izmeklējumiem. Nu tā ir. Manā klātbūtnē daktere zvanīja Onkoloģijas centrā uz Radioloģijas nodaļu prasīt, ka pacientei ir izmaiņas asins analīzēs, ka viņa vēlas, lai paciente saņemtu pēc iespējas ātrāk magnētiskās rezonanses izmeklējumu.”
Otrā klausules galā palīdzēt ātri nevarēja, sakot, ka tas iespējams tikai pēc vairākiem mēnešiem.
Ārste nolēma pierakstīt Ivitu uz vēl citu ātrāk pieejamu izmeklējumu - kompjūtertomogrāfiju, kurā neko neredzēja. Kad pienāca Ivitas rinda uz magnētisko rezonansi, jau parādījās ielaista slimības stadija.
Sekas ieilgušajam darbinieku trūkumam ir tajā skaitā speciālistu izdegšana. Ar to arī nākas sastapties pacientiem.
„Es pati pieredzēju to, ka mediķi var būt smaidīgi, labi izskatīties, atpūtušies, māsiņas nosvērtas un mierīgas. Man bija tāds brīnišķīgs atgadījums, viens no ļoti daudziem Vācijā, kad es sēdēju gultā, raudāju. Man viss apnicis. Man bija sajūta, ka es esmu nelaimīgākais cilvēks uz visas pasaules. Vienīgais visnelaimīgākais, protams,” stāsta Ivita.
To ieraudzījusi māsiņa un apsēdusies uz gultas malas. Teikusi, ka vēlas izdarīt Ivitai ko labu. Viņa piedāvājusi atvērt logu, uzklāt tīru veļu, palīdzēt nomazgāties
„Es puņķojos, saku: „Atnesiet man, lūdzu, kafiju.” Un viņa vēl man prasa: „Ar pieniņu?” Es saku: „Jā, ar pieniņu.” Man ļāva tā sievišķīgi paniķoties,” priecājas Ivita.
Palielinās ārstēšanas iespējas onkoloģijas pacientiem
Arī Latvijā Ivita saskārusies ar pozitīvu attieksmi. Taču vienlaikus atmiņā palikusi arī rūgta pieredze. Tomēr viņa mana arī pozitīvas pārmaiņas Latvijā. Pieejams kļuvis plašāks kompensējamo medikamentu klāsts. Tiesa, Ivitas diagnozi tas neskar.
Medikamentu klāsta palielināšanos redz arī Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe: „Onkoloģijā tomēr joprojām - varbūt ne tik ātri kā gribētos -, bet tomēr tiek papildināts kompensējamo medikamentu klāsts un nāk jauni medikamenti jaunām diagnožu grupām, kas arī ir pozitīvi.”
Tikmēr onkologs Eglītis stāsta, ka šogad beidzot sākusies staru aparātu nomaiņa. Tāpat šī gada otrajā pusē cilvēkiem ar noteiktām diagnozēm radusies iespēja par valsts līdzekļiem veikt vēl kādu svarīgu izmeklējumu. Tomēr arī šajā gadījumā Ivitai tas gājis secen.
„Dažām diagnozēm, kas atkal ir interesanti, atkal loterijas princips, apmaksā pozitronu emisijas izmeklējumu Latvijā. Ja iet pacients ar diagnozi, kas atbilst valsts apmaksātajām, viņam acīmredzami tikai jāmaksā pacienta iemaksa un cilvēkiem ar 1. grupas invaliditāti laikam nekas.
Savukārt pacientiem, kas neuzvar loterijā kā es, es maksāšu nākamnedēļ apmēram pusotru tūkstoti eiro, kaut gan mana invaliditātes pensija ir 100 eiro mēnesī,” situāciju raksturo Ivita.
Kārtība, lai saņemtu pozitronu emisijas tomogrāfiju, ir pilnveidojama, uzskata onkologs Eglītis:
„Principā es domāju, ka pamata pielikšanas punkts šim izmeklējumam būtu tiešām tie gadījumi, kur ir aizdomas par slimības progresiju vai recidīvu, kuru neredz kompjūtertomogrāfijā vai magnētiskajā rezonansē, ja ir kaut kādas norādes biomarķieros, tad tomēr būtu jāveic pozitronu emisijas tomogrāfija. Pašreiz, man liekas, šie nosacījumi vēl līdz galam nav izstrādāti un tur ir lietas, ko varētu uzlabot.”
„Zaļā koridora” durvis ir slēgtas slimības atgriešanās gadījumā
Par „zaļo koridoru” jeb iespēju pacientus ar aizdomām par vēzi ātrāk nosūtīt uz izmeklējumiem un uzsākt ārstēšanu atsaucas kā par nozīmīgāko sasniegumu. Kad Ivitai atklāja vēzi, šādas iespējas vēl nebija. „Zaļo koridoru” novērtē gan pacientu organizācijas, gan speciālisti. Iespēja gan paredzēta tikai pirmreizējiem pacientiem. Proti, slimības atgriešanās gadījumā „zaļā koridora” durvis ir slēgtas. Par to bažīgs Onkologu asociācijas vadītājs Eglītis.
„Ja runā par tiem zaļajiem koridoriem, man liekas, tas ir vēl būtiskāk to pacientu gadījumā, kuriem varētu būt slimības atgriešanās vai progresija.
Diemžēl šie pacienti gan netrāpa „zaļajā koridorā”, lai viņu izmeklēšana būtu prioritāra. Tur uzsākt to terapiju pēc iespējas ātrāk ir ļoti, ļoti būtiski. Tas varbūt pat atsevišķos gadījumos ir nozīmīgāk nekā uzsākt varbūt ārstēt nelielu primāru audzēju,” skaidro onkologs.
Ja slimība atkārtojas, tad ārsti arī bez „zaļā koridora” iespēju robežās cenšas pēc iespējas ātrāk pacientiem palīdzēt. To atzīst arī Eglītis:
„Mums sanāk, ka drusciņ tā sistēma ir kliba.
Protams, tajā esot iekšā un strādājot, mēs kaut kādā mērā varam manipulēt ar laikiem, ar visu pārējo, bet tā nav radīta kā sistēma. Mēs varam to izdarīt atsevišķa pacienta kaut kādā vajadzību gadījumā, it sevišķi, ja tas ir bijis pašu pacients jau ilgstoši vai vēl kā. Bet te ir jābūt sistēmai. Respektīvi, jebkuram, kuram pastāv šīs aizdomas, viņš tomēr tiek prioritārā kārtā izmeklēts un pierādīt vai atsaukt šīs aizdomas, un viss.”
Jau vēlāk, kad Ivita saņēma dārgā izmeklējuma rezultātus, bija skaidrs, ka atklātas aizdomas par veselības stāvokļa pasliktināšanos. Viņa sazinājās ar ārstiem un steidzīgi devās uz Onkoloģijas klīniku, kur Latvijas Radio Ivitu satika vēlreiz.
Pie ķirurga vajadzīgs norīkojums, lai saņemtu valsts apmaksātu operāciju. Kāds laiks gaitenī jāuzgaida. Kamēr gaida dakteri, Ivita satiek arī kādu draudzeni, ar kuru kopā apmeklējusi psihosociālās rehabilitācijas nometni.
Pēc kāda laika iznāk speciālists. Iedod Ivitai norīkojumu, ātri izskaidro tālāko rīcību. Ivita uzzina, ka jāmeklē nauda izmeklējumam, kas palīdzēs noteikt efektīvāko ārstēšanas metodi. Tam atkal nepieciešami 3000 eiro.
Ivita uzsver, ka ļoti grūti ir nepārtraukti tik sarežģītā situācijā domāt par to, kur rast naudu izmeklēšanai un ārstēšanai.
Kopumā secināms, ka, lai arī veselības aprūpē ir notikuši uzlabojumi, palikusi virkne neatrisinātu problēmu. Un to risinājums nebūs nedz ātrs, nedz arī vienkāršs. Jomā, kurā bijis ilgstošs naudas trūkums, beidzot sāka ieguldīt. To atzīst arī biedrības „Veselības projekti Latvijai” vadītāja Vita Dumpe:
„Beidzot var just, ka veselības aprūpes sistēma tiek izkustināta no tāda ilgstoša stagnācijas līmeņa un tiek veiktas mērķtiecīgas darbības, lai kaut ko labotu.”
Mēģināts palielināt mediķu algas, mazināt rindas. Ir pieņemts veselības aprūpes finansēšanas likums, kas tajā skaitā paredz ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Ekspertu vidū tas gan vērtēts ļoti pretrunīgi.
Šajos gados Latvijas Radio arī īpaši pētīja farmācijas jomu - industrijas maksājumus ārstiem un profesionālajām asociācijām, aptieku minimonopolus Latvijas pilsētās un zāļu cenas. Šajā jomā gan jāsecina - izdarīts ir maz.
Tikmēr Ivita turpina cīņu un gatavojas jaunai operācijai.
„Es esmu iemācījusies pa maziem solīšiem dzīvot. Es vairs lielus plānus nekaļu uz priekšu,” saka Ivita.
