Panorāma

E. Levits: Novadu reforma ir nepieciešama

Panorāma

Panorāma

Vardarbība ģimenē: kāpēc to nedrīkst ignorēt?

Vardarbība ģimenē – kāpēc to nedrīkst ignorēt

Nogriezta auss vai nogalināts dzīvesbiedrs ir jau galējas vardarbības izpausmes. Taču bieža kliegšana vecāku starpā, bērnu raušana aiz auss un nemitīga noniecināšana lielai daļai sabiedrības šķiet pašsaprotama lieta, uz kuru nav vērts reaģēt vai iejaukties, ja tas notiek, piemēram, kaimiņos. Taču tieši šādi aug nākamā agresoru paaudze – vērojot ģimenē notiekošo un piedzīvojot vecāku vardarbību.  

Mēs turpināsim dzēst ugunsgrēku tik ilgi, kamēr kā sabiedrība sapratīsim, ka ikdienas vardarbība audzina jaunu agresoru un jaunu cietēju paaudzi - tā saka speciālisti, kas strādā ar vardarbības sekām.

Šajā vardarbības veidu aprakstā līdztekus seksuālai un fiziskai vardarbībai ir arī emocionālā, kas ietver gan kliegšanu, apsaukāšanu, vārdisku pazemošanu, draudēšanu un nerunāšanu, un tāpat vardarbība ir arī nerūpēšanās par bērnu.

  • Fiziska vardarbība - pēršana ar siksnu, uzšaušana ar roku, raušana aiz matiem, iepļaukāšana
  • Emocionāla vardarbība - kliegšana, apsaukāšana un vārdiska pazemošana, draudēšana nodarīt sāpes, nerunāšana
  • Nerūpēšanās par bērnu - nav pārtikas, neapmeklē skolu, jo nav nepieciešamo mācību līdzekļu
  • Seksuāla vardarbība.

Piemēram, pētījums, kas tapis pēc centra “Dardedze” pasūtījuma, parāda, ka lielākā daļa vecāku, audzinot bērnus, dažreiz paceļ balsi, bet gandrīz ceturtā daļa vecāku to dara bieži. 43% dažreiz draud bērniem.

Savukārt attiecībā uz fizisku vardarbību – desmitā daļa vecāku dažreiz rauj aiz matiem vai ausīm, aptuveni tikpat sit ar siksnu. Gandrīz piektā daļa dažreiz iepļaukā un vēl krietni vairāk – 60% vecāku - bērnu dažreiz noper.

Bērniem nav niķu, viņiem ir emocijas. Un vecāku pienākums ir spēt tās viņam skaidrot un iemācīt cēloņu un seku sakarību. 

Kā to darīt un kāpēc daudziem cilvēkiem vecāka loma izrādās pārāk liels izaicinājums, plašāk video skaidroja klīniskā psiholoģe Inese Putniece. 

Mēs  [vardarbību] novērojam visur, nesit smagi, bet pagrūsta, apvaino vai ignorē, provocē, kliedz, bojā īpašumu. Fiziski pāri nedara, bet grauj emocionāli. Tā ir ikdiena veikalā, parkā, uz ielas, saka psihoterapeits Artūrs Miksons.

Un to apstiprina arī aptaujas un plašāki pētījumi.  Piemēram, centra “Dardedze” pasūtītā aptaujā tikai puse aptaujāto apzinās, ka par bērnu miesas sodiem piemērojama kriminālatbildība. Bet 40% uzskata, ka miesas sodiem nevajadzētu būt juridiski aizliegtiem. Tiesībsarga pētījums uzrāda, ka 14% par audzinošu uzskata kliegšanu.

“Tas dīvainākais bija, kad tieši tā pati vecāku kopa, tā bija 90- 95%, kas atpazina precīzi, kas ir emocionāla, fiziska, seksuāla vardarbība. Pa punktiem ideāli, un no šiem visiem tāpat 20 - 25% ik pa laikam savu bērnu iekausta. Tātad tu zini, ka tā ir vardarbība, bet tu tāpat viņam uzsit pliķi, pagrūsti, vēl kaut ko, jo tas ir mācību nolūkos.

Tajā brīdī vienkārši bērnam uzkliegt, sarāt, aizsūtīt kaut kur nosēdināt kaktā, nopērt - mēs tādā veidā tos agresorus audzinām un arī cietējus,” skaidroja Miksons.

Vienā dienā nekļūst ne par sievas, ne vīra sitēju, ne arī cietēju, kas laulībā samierinās ar upura lomu.

Miksons uzsver – ja nebūtu piedzīvota vardarbība bērnībā, arī vēlāk nākotnē cilvēks nenonāktu ilgstoši vardarbīgās attiecībās. Ja savstarpēji vardarbīgi ir vecāki, bērns cieš no emocionālas vardarbības. Tas pat ierakstīts likumā. Un šīs ciešanas nepaliek bez sekām.

“Protams, bērnam, dzīvojot vardarbīgās attiecībās, nav skaidrības par to, kā lietas dzīvē notiek un kā viņām būtu jānotiek. Viņš iegūst absolūtu greizu attiecību risināšanas modeli, un, protams, viņš šo modeli aiznes uz tām sociālajām vidēm, kurās viņš tālāk nonāk savā dzīvē, pirmsskolas izglītības iestādē, skolā, pēc tam veidojot attiecības, veidojot jaunu ģimeni, un tā tālāk,” skaidroja Miksons.

“Kas ir pats drausmīgākais - ka viņi pieņem to kā normu, jo tas kļūst par ikdienu, un, ja bērns aug tādā vidē, to izvēlēsies arī kā pieaudzis, jo citā vidē neprot izdzīvot,” norādīja Miksons.

Mēs nevaram radikāli izmainīt citus – norāda speciālisti. Kādreiz varam aizrādīt, ieteikt. Neignorēt lūgumu pēc palīdzības.  Taču galvenais, ko varam darīt, – katrs izvērtēt arī savu rīcību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti