Panorāma

Panorāma

Panorāma

Darbu sākušas pirmās specializētās audžuģimenes

Piemin komunistiskā genocīda upurus

Vairāki simti cilvēku Rīgā piedalās Komunistiskā genocīda upuru piemiņas gājienā

Vairāki simti cilvēku pirmdien, 25. martā, Rīgā piedalījās Komunistiskā genocīda upuru piemiņas gājienā, novēroja LTV. Kā uzsvēra Valsts prezidents Raimonds Vējoni, šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. 

Gājiens sākās pie Okupācijas muzeja un noslēdzās pie Brīvības pieminekļa. Tajā piedalījās arī valsts amatpersonas, tostarp Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) un aizsardzības ministrs Artis Pabriks ("Attīstībai/Par!").

Kā atceras represētie, 1949. gada 25. marts bija pirmā siltā pavasara diena, taču tā izvērtās par vienu no traģiskākajām dienām Latvijas vēsturē. Arī šorīt saule simboliski iespīdēja restotā vagona logā, kas izcirsts piemineklī deportāciju upuru piemiņai Šķirotavas stacijā.

Ceļu uz Sibīriju lopu vagonā mēroja arī Andrejs Ermuiža. Todien viņš bija saņēmis liecību, un, nākot no skolas, redzēja, kā pie mājas piebrauc zirgu pajūgs ar bruņotiem karavīriem.

“Es domāju iet uz māju vai neiet.. Ja māti paņems... un māte vēl strīdējās, ko ņemt, tēvam bija aizsarga šineļa drēbe, māte gribēja to ņemt. Tie gribēja nepieļaut. Māte tomēr panāca savu. Es paņēmu savu skolas somu, iebāzu karti un kompasu, kas man vēlāk noderēja Sibīrijā,” atcerējās Ermuiža.

1949. gada 25. martā padomju režīms izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotājus. Lielākā daļa bija latvieši. Ceturtā daļa bija bērni. No 25. martā deportētajiem Sibīrijā mira vairāk nekā 5 tūkstoši.  Tā bija otra un plašākā izsūtīšana.

Daudzus izsūtīja atkārtoti. Tas draudēja arī Ārijai Upmalei ar māti.

“Izpildkomitejas priekšsēdētājs bija cilvēcīgs un mūs paglāba, bet izveda manus klasesbiedrus. Stāvēja smagās mašīnas tautas nama pagalmā, un es tās mašīnas apstaigāju, [..] Viens mans klasesbiedrs sēž automašīnā,” atcerējās Upmale.

Ritu Mazzālīti, kura todien bija skolā, no Sibīrijas paglāba kāds igauņu puisis.

“Dienēja armijā, bet bija nolikts čekista vietā, jo īsto čekistu acīmredzot pietrūka, un bija jāved tā grupa. Un viņš pačukstēja mammai - nevajag, lai paliek.  Un tā man pakaļ neatbrauca, un mammu aizveda. Tēvs pēc tam arī no Gulaga tika mājās,” stāstīja Mazzālīte. 

Pirms tam  1941. gada 14. jūnijā jau deportēja 15 400 Latvijas iedzīvotāju.

Represētie un tuvinieki, valsts augstākas amatpersonas, reliģiski konfesiju pārstāvji un ārvalstu diplomāti deportāciju upuru piemiņu godināja, arī noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa. Kā uzsvēra Valsts prezidents, deportācijas veica ne tikai speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Līdzcilvēkus nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki. Tik plaši represijas nevarētu īstenot bez iedzīvotājiem, kuri sadarbojās ar okupācijas režīmu.

“Viņus atklāt ir taisnīguma jautājums pret visiem tiem, kuri cieta no padomju režīma nežēlības. Bet vēl svarīgāk ir izvilkt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt, tie cilvēki, kuri riskējot ar visu, naktī steidzas brīdināt izsūtamo sarakstos iekļautos vai kaimiņus, lai tie nekristu par upuri padomju teroram. Tie ir varoņi, kuriem esam parādā piemiņu,” sacīja prezidents.

Vējonis arī norādīja - jauniešu nepilnīgās zināšanas var apdraudēt deportāciju piemiņu. Tāpēc valstiski ir svarīgi nodrošināt, ka attieksme pret komunisma noziegumiem sabiedrībā tiek uztverta kā universāla morāles mēraukla.

Ar vairākiem koncertiem un piemiņas pasākumiem gan Rīgā, gan reģionos tiek pieminētas 1949. gada 25. marta deportācijas un komunistiskā genocīda upuri. Pie Brīvības pieminekļa pirmdien paredzēts atceres pasākums, svinīgā godasardzes maiņa un ziedu nolikšanas ceremonija. Pirmdienas rītā galvaspilsētā piemiņas pasākums notika arī pie Šķirotavas stacijas. Arī tur amatpersonas un iedzīvotāji nolika ziedus, pieminot 1949. gada 25. marta traģiskos notikumus.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti