„Uz Ukrainu šobrīd ir bail atgriezties, jo nav ne jausmas, kas notiks tālāk, kā notikumi attīstīsies. Ja tur būtu miers, mēs, protams, turp dotos. Mēs taču nevarējām iedomāties, ka Maidanā sāks šaut, tas bija briesmīgi. Un tā asiņu un šaušanas enerģija tur Kijevā nekur nav pazudusi,” – saka Katerina Ščerbina, kura ar ģimeni no Kijevas aizbrauca spontāni maijā, jo uzturēties dzimtenē ir nedroši. Arī pēc notikumiem Maidanā pat piepilsētā uz ielām nereti bijis bail laist bērnus vienus un arī noziedzība pilsētā krietni pieaugusi.
Sadursmes Ukrainā šo cilvēku prātus nodarbina nemitīgi, par to liecina arī tas, ka jau tikšanās sākumā māte Katja sociālajos tīklos vēlējās parādīt tuvinieku un draugu fotogrāfijas no konflikta teritorijas. Savukārt 11 gadīgā meita Kristīna vēlāk otrā istabā atrādīja mūziku, kuru viņa šobrīd klausoties, pirmo liek dziesmu ar nosaukumu – „Mana valsts nenokritīs uz ceļiem”.
Nu jau Ščerbinu ģimene vairākus mēnešus uzturas Latvijā, Jelgavā. Tēvam šeit ir tuvinieki divi dēli no pirmās laulības. Ģimene dzīvo atsevišķi, labiekārtotā divistabu dzīvoklī, taču iedzīvoties nebūt nav viegli. No mājām ģimene aizdevās prom pēkšņi, līdzi paņemtas tikai vasaras drēbes un atsevišķas mēbeles. Iekrātā nauda jau ir iztērēta iztikai. Vīrs esot automehāniķis un jau nomainījis vairākas darba vietas, bet galu galā pagaidām saņemot ap 300 eiro mēnesī.
„Ikmēneša izdevumi par īri un komunālajiem un tamlīdzīgiem tēriņiem ir 400 eiro, bet paralēli taču vēl kaut kā ģimene jāpabaro, mazajam jāpērk pamperi. Sākumā pašvaldības sociālais dienests palīdzēja – deva autiņus, bet nu vairs nedod. Mums ar Kristīnu šeit nav personas kodu un līdz ar to nevaram būt šādas palīdzības uzskaitē. Vīrs vienlaicīgi arī meklē vietas, kur piestrādāt - kādam sataisa mašīnu, lai varam kādu laiciņu dzīvot. Nupat mums radi mazliet atsūtīja naudu no Ukrainas, lai varam samaksāt par dzīvokli,” stāsta Katja.
Tēvam Valentīnam un viengadīgajam dēlam ir uzturēšanās atļaujas, bet mātei un meitai ģimene trīs mēnešus centās nokārtot arī pastāvīgo uzturēšanās atļauju, kuru atteica. Tādēļ viņas ir patvēruma meklētājas, kas arvien gaida bēgļu statusu – atbilde varētu būt februārī.
Māte atzīst, ka mājup doties visvairāk lūdz meita Kristīna, jo vēlas satikt vecmāmiņu. Jāpiebilst, ka meitene preses uzmanības centrā nupat nonāca pēc kautiņa ar citas Jelgavas skolas meitenēm. Ģimene tādēļ jūt mazāk atbalstošu attieksmi no pašvaldības un vairs runāt par konfliktu ar medijiem īsti nevēlas. Iejusties Latvijā ukraiņiem nav vienkārši taču netrūkst arī atsaucīgu latviešu, kas grūtajā brīdī palīdzējuši.
„Kāds jauns latvietis pēc negadījuma ar Kristīnu atbrauca pie mums, atveda produktus, bērnam pamperus, bērnu mantas un dažādas ziemas drēbes, tāpat Tatjana no Ukraiņu kopienas mums palīdzēja ar rudens drēbēm, vēl kāda sieviete, kurai ir kāds veikals šeit, savāca veselu maisu ar tādām mazlietotām drēbēm. Nu jau pats nepieciešamākais mums ir, tādēļ es gribu pateikties šiem cilvēkiem,” saka Katja.
Kristīna skolā papildus mācās latviešu valodu un palēnām valodu sāk apgūt, mātei savukārt integrēties nedz valodas, nedz sociālā līmenī pagaidām nav iespējas.
Arī Latvijas Ukraiņu kongress norāda uz Ukrainas krīzes apstākļu dēļ iebraukušo ģimeņu grūtībām adaptēties, īpaši patvēruma meklētājiem, kas vēl ir bēgļu statusa gaidīšanas posmā.
„Latvijā ir konkrēti likumi, kas nosaka bēgļu statusa iegūšanas procedūras, kuras jāiziet visiem, un mēs neko nevaram padarīt. Bet, manuprāt, šajā starptautiskajā situācijā šos likumus varētu kaut kā grozīt, jo šie īpašie gadījumi ir jārisina šobrīd. Zinām, ka statusa iegūšanas procedūras aizņem vairākus mēnešus, un cilvēkam dzīvot starp debesīm un zemi, bez nekāda statusa ir grūti. Cilvēki ir ieradušies pēkšņi citā valstī, nezina vidi, nezina likumus, nezina, kurp jāvēršas pēc kādas palīdzības, un mēs cenšamies to viņiem skaidrot, bet bieži ukraiņu bēgļus nemaz nesasniedzam, lai palīdzētu adaptēties, kamēr viss ir svešs. Cilvēki patiesībā nemaz pārāk neafišē, ka viņi ir bēgļi, baidoties no citu nacionalitāšu pārstāvju attieksmes,” skaidro organizācijas priekšsēdētājs Mikola Pavļuks.
Ukraiņu organizācija plāno arī rakstīt vēstuli Ministru kabinetam, lai valdība izskatītu iespējas piešķirt kādu ārkārtas pagaidu bēgļu statusu patvēruma meklētājiem. ANO dati liecina, ka kopumā bēgļu gaitās devušies aptuveni pusmiljons ukraiņu uz dažādām bijušās Padomju Savienības valstīm. Organizācijā pagaidām vērsušās ap 15 ģimenes, kas Latvijā iebraukušas konflikta dēļ no Krimas, Doņeckas, Luhanskas vai Dņepropetrovskas. Pagaidām prognozēt, cik vēl ukraiņu ieradīsies valstī, ir grūti, bet ziemas laikā arī Latvijā to skaits varētu pieaugt, saka Pavļuks:
„Bēgļi ierodas Latvijā tagad un, manā ieskatā, arī turpinās iebraukt, jo arī kopējais ukraiņu bēgļu skaits palielinās. Ukraina vienkārši nespēj visus šajā situācijā nodrošināt. Cilvēkiem ir nepieciešami kaut minimālie sadzīves apstākļi, jo deguna galā ir ziema, patiesībā, tā jau ir sākusies un dzīvot kaut kur teltīs nav iespējams. Situācija tur ir kritiska un domāju, ja tas, nedod Dievs, notiktu kādā citā Eiropas valstī, visticamāk, būtu tās pašas problēmas ar bēgļiem, jo cietusī valsts nespētu viena nodrošināt savus bēgļus ar dzīves vietu un iztiku.”
Bēgļu bērni ir vairāk ietekmēti - pārcietuši spridzināšanas, redzējuši līķus un kara darbību, viņi ir noslēgti un pārdzīvo. Ukraiņi secina, ka bērniem palīdzība Latvijā ir vairāk organizēta – ir nodrošināti arī psihologi gan skolās gan papildus, piešķirtas brīvpusdienas, kā arī Rīgā apmaksājot transportu. Rīgas Ukraiņu vidusskolā novembra nogalē ieradies ukraiņu patvēruma meklētāju skolēns, tāpat šajā septembrī 11 ģimenes, kuras jau nopirkušas uzturēšanās atļaujas, sūtīja savas atvases skolā. Ir arī tādi bērni, kas vieni atsūtīti pie vecvecākiem Ukrainā nedrošo apstākļu dēļ, stāsta skolas sociālais pedagogs Egīls Vilkaušs:
„Mums ir ļoti cilvēcīgi un draudzīgi bērni, viņi palīdz šiem ukraiņu bērniem orientēties Rīgā. Un diezgan ātri tie bērni, kas ieradās septembrī, adaptējās vismaz šajā vidē, kas arī ir ļoti svarīgi. Mūsu skolā nav bijuši bēgļi iepriekš, tā ir pirmā ģimene un, ja viņi šeit būs tikai sešus mēnešus, nezinājām, pēc kādām programmām jāmāca. Sākumā bija runa par to, ka viņiem it kā būs brīvais apmeklējums - tikai tās stundas, ko viņi saprot, un pārējo laiku pavada bibliotēkā vai ar mani. Nākotnē, ja būs vairāk šādu bēgļu, vajadzētu kādu koncepciju, ko tam bērnam mācīt un kādus priekšmetus viņš apmeklēs.”
Ukraiņu skolas personāls par Krievijas – Ukrainas politisko konfliktu nerunā ne ar vienu bērnu, bet pēc iespējas cenšas radīt labvēlīgu vidi, lai dzimtenē piedzīvoto viņi ātrāk pārdzīvotu un justos drošībā, uzsver skolotājs. Taču arī viņš novērojis, ka vecākiem ir daudz rūpju – gan dzīvesvietas sameklēšana, gan pārējās ikdienas problēmas.
Latvijā patvērumu šogad lūguši jau ap 70 Ukrainas pilsoņu, bet citus gadus šīs cipars bijis tuvu nullei. Seši patvēruma meklētāji dzīvo arī Muceniekos, kur katram piešķirta uzturnauda 2,5 eiro dienā un nodrošināti trauki. Taču lielākoties ļaudis, kas gaida bēgļu statusu, uzturas pie saviem radiem un paziņām, stāsta Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietniece Maira Roze. Patlaban vēl neviens lēmums par statusa piešķiršanu nav pieņemts. Taču zināms, ka dažiem statuss jau atteikts, tādēļ ka pārvaldes ieskatā situācija visā Ukrainas valstī neesot kritiska.
„Ukrainas pilsoņi, kas jau gadu nodzīvojuši šeit un Ukrainā nav bijuši kādu laiku, un tagad prasa patvērumu, vai arī ir no kāda reģiona un vienkārši tagad vēlas dzīvot šeit bez tāda patvēruma vajadzības iemesla. Bēgļa statusu var lūgt, ja pamatoti baidās no vajāšanas, rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ un šo baiļu dēļ nespēj izmantot savas valsts tiesisko aizsardzību. Savukārt alternatīvo statusu piešķir personām, kurām draud nāvessods vai miesassods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana, vai ārējo vai iekšējo konfliktu dēļ cilvēkam nepieciešama aizsardzība un nevar atgriezties savā izcelsmes valstī - valstī, nevis vienā mazā reģionā,” skaidro Roze.
Integrācijas programmas un dažādi pasākumi, ko iebraucējiem nodrošina arī Kultūras ministrija, attiecas uz patvēruma meklētājiem brīdī, kad statusu viņi ir jau saņēmuši vai nokārtojuši uzturēšanās atļauju. Roze atzīst, ka atsevišķas integrācijas programmas bēgļa statusa gaidītājiem Latvijā nav, lai arī lēmums jāgaida pat sešus mēnešus, kā arī var tikt atlikts līdz gadam.
Tāpat Pilsonības un migrācijas pārvalde uzskata, ka nekādas izmaiņas nedz integrācijas programmā patvēruma gaidītājiem no Ukrainas, nedz arī bēgļa statusa piešķiršanas kārtībā patlaban nav nepieciešamas un esošā sistēma ir atbilstoša. Pārvalde ukraiņiem nākot pretī, dodot ilgtermiņa vīzas un uzturēšanās atļaujas, jo lielākoties šiem cilvēkiem Latvijā esot radnieciskās saites.
Ukraiņu kongress līdz šim vācis palīdzību sabraukušajiem patvēruma meklētājiem, un arī Latvijas iedzīvotāji var palīdzēt, ziedojot, piemēram, drēbes. Par bēgļu ģimenēm nepieciešamo ikviens var noskaidrot ukraiņu organizācijās. Savukārt 15.decembrī tikšot sūtīta vēl arī saziedoto lietu palīdzības krava uz Ukrainu.
