Rēzeknē pašlaik iedzīvotājiem pieejami 30 brīvkrāni, un puse no tiem jau noslēgti ar piekaramo atslēgu. Tiesa, brīvkrāns pilsētas centrā Dārzu un Raiņa ielas krustojumā vēl nav slēgts, un te ūdeni ņemt vai padzerties var ikviens, jo nevienas brīdinošas zīmes par to, ka ūdeni drīkst lietot tikai tie, kas noslēguši līgumu ar uzņēmumu “Rēzeknes ūdens”, nav.
Juzefas kundze, kura dzīvo mājā ar centrālo ūdensapgādi un par pieslēgšanos maģistrālajam ūdensvadam maksājusi kopā ar kaimiņiem, uzskata - ja jau vieni par ūdeni maksā, bet citi ne, tas neesot taisnīgi.
Uzrunāto rēzekniešu domas par šādu uzņēmuma rīcības pareizību dalās. Blakus brīvkrānam pilsētas centrā atrodas arī Jeļizavetas dzīvoklis. Sieviete atklāj, ka vairākas reizes dienā viņa dodas uz tā saucamo “kolonku” pēc ūdens:
“Mūsu mājā nav ne kanalizācijas , ne ūdensvada. Šis pumpis te stāv vēl no pagājušā gadsimta 40. gadiem. Es maza biju, te ar velosipēdu vizinājos un ūdeni dzēru no brīvkrāna.'' Jeļizaveta uzsver, lai arī viņai noslēgts līgums ar “Rēzeknes ūdeni” un viņa par to maksā, tomēr likt atslēgu pie krāna, viņasprāt, nevajadzētu:
“Te cilvēki bieži nāk no slimnīcas, viņiem slikti paliek, un viņi dzer ūdeni no brīvkrāna, arī bērni bieži dzer pēc sporta nodarbībām. ”
Par to, ka ūdens tiek ņemts, par to nemaksājot, kopā ar uzņēmuma “Rēzeknes ūdens” pārstāvi Sandru Jonikāni pārliecināmies darbadienas rītā pie brīvkrāna, kas atrodas Seiles un Rancāna ielas krustojumā. Tur satiekam vīrieti ar tukšu plastmasa bunduli rokās. Atklājis, ka šis pumpis ir noslēgts ar sarkanu piekaramo atslēgu, vīrietis kāpj mašīnā un dodas prom.
Kā skaidro Sandra Jonikāne,
pašvaldības uzņēmums šādi spiests rīkoties, lai ne tikai mudinātu iedzīvotājus pieslēgties centralizētai ūdens apgādes sistēmai pilsētā, bet arī lai novērstu zudumus, kas rodas, ņemot ūdeni no brīvkrāniem un par to nemaksājot. Pašlaik pilsētā ūdens zudumi kopumā sastāda ap 30% no sistēmā nonākušā ūdens.
Zudumu mazināšanu pieprasa Sabiedrisko pakalpojumu regulators, un šāds mērķis iekļauts arī uzņēmuma "Rēzeknes ūdens" stratēģijā.
“Ūdens brīvkrānos nonāk nevis no blakus esoša dīķa vai ezera. Katrs kubikmetrs tiek pacelts no pazemes urbumiem, kas atrodas ārpus pilsētas, tas nonāk atdzelžošanas stacijā, kur tiek sagatavots un atdzelžots. Par to maksā dabas resursu nodokli.
Brīvkrāna rādiuss ir 150 metri, un tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajā apgādes zonā un dažādu iemeslu dēļ nav pieslēgušies centrālajam ūdenim, viņiem tiek izsniegtas atslēgas. Maksa ir noteikta saskaņā ar tarifu, tie ir viens eiro un 5 centi mēnesī no cilvēka,” skaidro Jonikāne.
Pašlaik līgumi ir noslēgti ar aptuveni 80 iedzīvotājiem, kuru mājvietu tuvumā atrodas ūdens pumpji, taču katrs sestais nemaksā par patērēto ūdeni. Lai arī noteiktā maksa ir neliela, daudziem parāds mērāms vairākos simtos.
Līdzīga situācija ir Daugavpilī. Savukārt Ludzā no kādreiz esošajiem 50 brīvkrāniem palikuši tikai pāris, jo, realizējot ūdenssaimniecības attīstības projektus pilsētā, pašvaldība daļēji līdzfinansē iedzīvotājiem pieslēgšanos centrālajam ūdensvadam. Arī Rēzeknē 97% iedzīvotāju ir iespēja pieslēgties centrālajai ūdensapgādes sistēmai, tāpēc plānots, ka ar laiku brīvkrāni paliks tikai vietās, kur grūti ierīkot ūdensvadu, un gājēju ielā.
