„Te var redzēt tās mūsu senākās bildes, kas mums ir dārgas, ar lielajiem lomiem,” Salacgrīvas muzeja krājumu glabātāja Iveta Kalniņa sameklējusi muzeja fondos esošās fotogrāfijas, kas ataino Vidzemes jūrmalas zvejnieku dzīvi un protams, arī lomus.
„Laši un store, nu tas ir tāds brīnums bijis, tā lielā store, tāpēc tik lepni arī zvejnieki stāv, bet nu laši, tā ir bijusi parasta lieta. Bet vissenākā fotogrāfija ir šī – ārkārtīgi vērtīga, 1907.gads, un šeit ir arī lašu nēģu tacis pie Vecsalacas muižas, tā kā tā ir tāda viena no pirmajām fotoliecībām, kas liecina, ka lašu zveja te ir notikusi pilnā mērā,” bildēs redzamo komentē Kalniņa.
Lielākus lašu lomus zvejnieki mājās varēja vest, kad 19. gadsimtā sākās zveja ar murdiem, protams, viegls darbs nebija to izgatavošana un ievešana jūrā, bet tas deva rezultātus.
„Tik, cik agrāk dabūja gada laikā, tik vienā vakarā varēja dabūt lašus, kad sāka zvejot ar murdiem! Tas bija tiešām ļoti progresīvi. Līdz tam bija tā saucamā vadu zveja. Līdz ar to lomi palielinājās un varēja tirgoties tālāk. Līdz ko parādījās traļi kolhoza laikā, tad tā murdu zveja izbeidzās, bet līdz tam murdu zveja izplatīta bija. Te var redzēt, kā viņi taisīja murdus, lieca lokus no lazdām un lapu kokiem un tad šuva klāt linumu; te var redzēt, cik viņi ir milzīgi bijuši,” stāsta muzejniece.
Protams, arī tolaik pamatā tika zvejotas reņģes. Kaut gan piekrastes ciemu vecākie iedzīvotāji atceras vēl laiku, kad tēvi vai vectēvi nesuši mājās bagātīgus zušu lomus.
Bet tagad, lai arī gluži vai folklorizējies kāda politiķa izteiktais apzīmējums – reņģēdāji -, jāsaka, ka arī reņģe gluži vai ikdienišķs ēdiens vairs nav, jo cena tai augusi un arī mazpilsētās vai ciemos to katru dienu nenopirkt. Tādēļ vēl jo unikālāka šķiet fotogrāfija, kurā redzams, kā sievas reņģes kaisa vagā.
„Reņģu stādīšana. Vai tas nav interesanti? Kādreiz jau ledusskapju nebija, bija tikai leduspagrabi, kādi nu kuram bija, un kad reņģes sāka bojāties, tad viņas izmantoja lietderīgi, izmantoja kā mēslojumu kartupeļiem, iestādīja vagā pirms kartupeļiem,” skaidro Iveta Kalniņa.
Lai arī ar kādu nostaļģiju nerunātu par aizgājušajiem laikiem un zvejotajiem lomiem, tomēr zvejnieka darbs jau bija grūts gan tolaik, gan tagad.
„Pirmkārt jau tā agrā celšanās, un vēl viņi stāsta, ka tad, kad zivis nāk, tad smel un smel.. Tikko tu esi krastā un izkrauj laivu, brauc atkal atpakaļ, jo tad, kad tas bars ir atnācis, tad jāmēģina pēc iespējas vairāk izvilkt, jo no tā atkarīga ir tava peļņa. Tur vairākas tonnas viņi pārkrāmēja pa dienu. Nu un šī bilde, redziet, arī padomju laikos smēla reņģes pamatīgi. Tā ka zivis bija!” secina Kalniņa.
Runājot par lomiem, tad gan jau šodien, Jūras svētkos, piekrastes zvejnieki būs sarūpējuši cienastam žāvētas zivis un, ja nebūs pašu jūras, tad norvēģu lasis gan.
