Aktuāli

"Swedbank" ekonomiste Linda Vildava par pētījumu saistībā ar vidusslāni Latvijā

Aktuāli

Partiju vizītkartes: No sirds Latvijai

Intervija ar Robertu Putni: Ja cilvēki nemīl šo valsti, tad viņi to arī neaizsargās

Putnis: Ja cilvēki nemīl šo valsti, tad viņi to arī neaizsargās

Partijas „Progresīvie” valdes priekšsēdētājs un premjera amata kandidāts Roberts Putnis intervijā Latvijas Radio pastāstīja, ka partija redz iespēju ar esošiem līdzekļiem uzlabot situāciju veselības aprūpē, uzskata, ka uzņēmumi nav jāatbalsta tikai tāpēc, ka tie eksistē, un atbalsta pāreju uz mācībām tikai latviski un KNAB stiprināšanu un neiestājas pret atsevišķu nodokļu palielināšanu, īpaši no kapitāla pieauguma. 

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ: 

 

Veselības aprūpe bez ierobežojumiem

Kādā valstī mēs pamostos, ja pie varas nāktu partija “Progresīvie”?

Aigas Pelanes komentārs

Ja partija „Progresīvie” nāks pie varas un realizēs savu programmu, tad nodokļi tiks palielināti, minimālie ienākumi pārskatīti, veselības aprūpe būs pieejama visiem un tai tiks vairāk naudas no valsts budžeta, kā arī pašvaldību skaits tiks samazināts.

„Progresīvie” ir gatavi veidot pēc Ziemeļvalstu ģīmja un līdzības ar visām labajām un ne tik labajām lietām. Proti, no vienas puses – sociāli atbildīga valsts, bet no otras – ļoti labi saprotot, ka par to kādam jeb nodokļu maksātājiem būs vien jāmaksā. Kā intervijā atzīst „Progresīvie” premjera amata kandidāts, Latvijā ir jāatbalsta mazo un vidējo uzņēmumu veidošanās, taču – ir jāiet prom no mikrouzņēmumu nodokļu sistēmas, jo tā rada sociālos riskus tur strādājošajiem.

Par to, ka Latvijai ir vajadzīgas labi apmaksātas darba vietas, runā ne viena partija vien. Arī „Progresīvie” uzsver, ka nepieciešams attīstīt viedu ekonomiku, kas padara Latviju laimīgu. Turklāt to laimi partija vēlas mērīt ne tikai pēc vispārpieņemtajiem un atzītajiem makroekonomikas, piemēram, iekšzemes kopprodukta rādītājiem, bet gan arī pēc tā saucamā Laimes indeksa. Tiesa, ANO aprēķinot šo indeksu tāpat vērtē statistikas datus, piemēram, iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, sociālo atbalstu un citus, papildinot tos ar dažādiem socioloģiskiem aptauju rezultātiem, piemēram, par brīvības sajūtu, sabiedrības uzticamību valsts pārvaldei un iespējamo korupcijas līmeni valstī. Vien jāpiebilst, ka pēdējo gadu dati rāda, ka Latvijā cilvēki, pēc šī indeksa datiem, paliek arvien laimīgāki.

„Progresīvie” arī gatavi pārtraukt noziedzīgās intereses un valsts institūciju vājumu, kas nav spējis mazināt ēnu ekonomiku Latvijā. Tāpat ir gatavi daudz vairāk ieklausīties zinātnieku ieteikumos, kā labāk saglabāt Latvijā zaļu vidi.

 Jūsu programmā minēts, ka sakārtosiet veselības aprūpes sistēmu un panāksiet, ka veselības aprūpei tiks novirzīti 8% no IKP. Kā jūs vērtējat līdzšinējo veselības aprūpes reformas gaitu?

Mēs esam protestējuši pret veselības aprūpes finansēšanas likumu. Bijām pirmā partija, kas cēla trauksmi, kādas problēmas šis likums varētu radīt. Mēs esam aktīvi iebilduši, esam aicinājuši Valsts prezidentu atteikties no šī likuma un to neparakstīt.

Proti, nedalīt cilvēkus, kuriem pienākas pilns pakalpojumu grozs un kuriem – ne?

Jā. Pamatojums ir ļoti skaidrs – piedāvātais veselības nozares finansēšanas likums ir tāds, kurš ir pretrunā ar visiem ieteikumiem, kas vērsti uz universālu un vispārēji pieejamu veselības aprūpi. Otrkārt, tas administrēšanā ir daudz par dārgu iepretim tiem ieguvumiem, ko tas varētu dot.

Treškārt, principiāls līmenis ir saistīts tieši ar to, ka veselības pakalpojumi valstī nedrīkstētu būt nodokļu piedziņas instruments. Tur ir virkne arī liekulības aspektu. Piemēram, mēs joprojām nezinām un [veselības] ministre Čakša mums nevarēja arī pateikt, cik daudz būs to cilvēku, kurus skars vai kuri tiks iekļaujami šajā jaunajā apdrošināšanas veidā. Bet, no otras puses, mums ir ap 200 tūkstošiem aplokšņu algu saņēmēju Latvijā, kuri joprojām, neskatoties uz to, ka viņi pilnībā nemaksā nodokļus, ka viņi krāpj valsti, taču viņiem būs pieejams pilns veselības aprūpes grozs iepretim tiem, kas ir dažādās mazaizsargātās grupās, kuriem šis pakalpojums nebūs pieejams un kuriem pašiem būs par savu risku jāmaksā atsevišķi.

Te vērojama pilnīga nevienlīdzību pastiprinoša un arī nabadzību nostiprinoša pieeja, un ilgtermiņā tas ir ļoti bīstami.

Mēs jau tagad redzam, kad skatāmies uz veselības aprūpes izdevumiem - mums lauvas tiesu paņem tieši neatliekamās medicīnas palīdzība, kas ir sekas neefektīvai primārajai aprūpei. Ja mēs uzlabotu šo veselības pakalpojumu pieejamību, it īpaši primārajā aprūpē, un nevis darītu to, ko tagad dara ar šo veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu, proti, ka mēs praktiski izslēdzam cilvēkus vai arī padarām viņam riskantu iešanu pie ārsta, mēs varētu ietaupīt daudz vairāk ilgtermiņā.

Jūs minat, ka veselības aprūpei vajadzētu 8% no IKP. Kam ņemsiet nost?

Kā partija negribam nākt ar populistiskiem risinājumiem. Mēs neredzam, ka panaceja būs dzīve uz nākamo paaudžu rēķina, proti, valsts budžeta deficīta palielināšana. Mēs pieļaujam to kā opciju, bet tikai tad, ja tiešām redzami ilgtermiņa uzlabojumi. Piemēram, ja ieguldījumi primārajā aprūpē ar augstu prognozi ļautu ietaupīt turpmākajos gados, tad būtu vērts arī apsvērt iespēju šādā veidā aizņemties no nākamajām paaudzēm un atslogot tās nākotnē.

Bet – primāri mēs gribam uzlabot nodokļu iekasējamību, samazināt ēnu ekonomiku, pārcelt darba ņēmēju nodokļus uz patēriņu, proti, var runāt par pievienotas vērtības nodokļa palielināšanu vai vispār patēriņa nodokļu sloga palielināšanu, tāpat – izcelt naudu ārā no jau esošās sistēmas. Tas ir attiecībā uz papildu ieņēmumiem valsts budžetā, uz ko mēs ietu.

Savukārt, ja runājam par valsts veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, tad tur būtu arī akcentu pārcelšana. Mēs redzam iespēju arī ar jau esošajiem līdzekļiem uzlabot situāciju.

Proti, pirmkārt, korupcijas risku izskaušana, daudz stingrāka kontrole, atklātība un caurskatāmība iepirkumos un investīcijās infrastruktūrās. Atteikšanās no lielu infrastruktūru objektu finansēšanas, bet akcents tiek likts tieši uz personāla kvalifikāciju un pakalpojumu nodrošināšanu un nevis, vienkāršoti runājot, uz būvniecību.

Bet ir Latvijā slimnīcas, kas ir nolaistā stāvoklī. Piemēram, Stradiņa slimnīcā ir jaunais korpuss uzbūvēts, bet tas jau nenozīmē, ka nevajag otru.

Protams, tas nenozīmē, ka atsakāmies pilnībā, bet – saprāta robežās un izvēloties pareizos akcentus. Jo kāda jēga ir no jauna korpusa, ja zinām, ka ārstu vairāk nav. Vai arī mums ir, piemēram, reģionālās vai vietējā mēroga slimnīcas, kur ir akūts personāla trūkums.

Cik ilgā laikā esat gatavi sasniegt 8% no IKP – divi trīs gadi vai tomēr ilgāks laiks?

Tas ir ilgāks. Praktiski runājam par līdzekļu dubultošanu veselības aprūpes sistēmā un, vēl pie augoša IKP, tas reāli nozīmē vēl lielākas summas. Taču svarīgi izvirzīt šādu politisku mērķi, ka mēs mobilizējamies uz to. Ir svarīgi panākt, lai mēs kā sabiedrība neatsakām cilvēkiem veselības aprūpes pakalpojumus.

Man tas liekas absolūti nehumāni. Kāpēc mēs varam būvēt mājas vai pirkt valsts pārvaldē automašīnas, kamēr cilvēkiem nav pieejama medicīniska palīdzība, jo tā ir par dārgu šai valstij?

Tas ir politiskās izšķiršanās jautājums – vai mēs pieņemam šo lēmumu, ka tas ir tas, ko mēs kā sabiedrība gribam viens otram nodrošināt vai arī ne. Šobrīd šīs politiskās izšķiršanās ir atšķirīgas. Mums ir jāmobilizē spēki uz nabadzības izskaušanu, un daļa no tā ir veselības pakalpojumu nodrošināšana.

Jūs savā programmā arī minat, ka vēlaties ierobežot sociālos riskus vairojošas uzņēmējdarbības formas, piemēram, lombardus, laimētavas un ātros kredītus. Kādā veidā? Vai aizliegsiet Latvijā ar to nodarboties?

Negribam būt populisti. Mēs principā atbalstam JKP [Jaunas Konservatīvās partijas] ideju par azartspēļu aizliegšanu, piemēram, reducējot to tikai uz dažām luksus viesnīcām. Bet vai tas ir efektīvākais risinājums? Mēs zinām Somijas valsts monopola darbību, kur spēļu iespējas ir izplatītas.

Saņemtie līdzekļi tiek ieguldīti valsts budžetā. Viena lieta ir izklaide, bet vienlaicīgi tiek nodrošināta arī to cilvēku aprūpe, kas ir nonākuši atkarībās, un piedāvāta sociālās palīdzības atbalsta mehānismi. Somijas piemērs varbūt nav tas labākais, jo Latvijā pie esošās situācijas mēs to nevaram uzbūvēt. Bet nav tā, ka viss ir jāaizliedz. Ir jautājums – kā to regulējam, cik bieži ir sastopamas laimētavas un tamlīdzīgi.

Otrkārt, runājot par šiem ātrajiem patēriņa kredītiem, mūsu izpratnē būtu jāskatās vai nevar paplašināt augļošanas regulējuma tvērumu un uzlikt lielāku atbildību patēriņa kredītu izsniedzējiem, nekā tas ir šobrīd. Ir daudz personiska līmeņa piemēru, kur uzņēmumiem būtu bijis jāredz, ka šis cilvēks jau ir atkarīgs un atrodas faktiski personīgā bankrota priekšā. Taču juridiski šiem uzņēmumiem nav atbildības par šī cilvēka likteni.

Aizliegšana ir viens no modeļiem, bet mēs negribam būt populisti. Galvenais ir atrast risinājumu un novērst sociālās sekas.

Mikrouzņēmējdarbība nav pieņemama

Jūsu programmā ir runa par viedu ekonomiku, kas padara Latviju laimīgu. Tātad, vairs neskatāmies uz IKP rādītājiem, bet sekojam līdzi tā saucamajam laimes indeksam. Jūs arī vēlaties, ka ekonomika būtu balstīta uz inovācijām. Tas gan nav nekas jauns, šādu ekonomiku grib visi un jau vismaz kādus 20 gadus. Kā jūs konkrēti palīdzēsiet šai inovatīvajai ekonomikai attīstīties?

Te būtu jāskatās vairāk garajā programmā, jo to bija grūti noformulēt 4000 zīmju programmā. Proti, mēs izvirzām kā mērķi ekonomikas kompleksitāti.

Tas nozīmē, ka būtu jākoncentrē visas valsts atbalsta formas, kas šobrīd jau eksistē, uz tikai tādiem uzņēmējdarbības atzariem, kuri palielina ekonomikas kompleksitāti.

Piemēram, nevis atbalstām kokapstrādi esošajā līmenī, bet gan ar valsts līdzekļiem sniedzam atbalstu, ja kokapstrāde iet bioekonomikas virzienā vai tiek attīstīti ļoti sarežģīti ķīmiski produkti, kas uzreiz nodrošina augsti kvalificēta personāla nepieciešamību Latvijā. Un tas būtu jāveicina.

Mūsu viedās ekonomikas mērķis būtu izraut Latviju no vidējo ienākuma slazda, kurā mēs kā valsts šobrīd atrodamies.

Tas, kas līdz šim ir darīts nepareizi, un tas, ko mēs vēlētos mainīt, proti, valsts atbalsts uzņēmējdarbībai nevar būt pēc lejkannas principa. Mums nav jāatbalsta uzņēmumi vienkārši tāpēc, ka tie eksistē. Mums ir jābūt politiskajam redzējumam, un tad, ja uzņēmums atbilst tam potenciālam, ka viņš attīstīs ekonomikas sarežģītības pakāpi un piesaistīs augsti profesionālus cilvēkus, kā arī radīs nepieciešamību pēc tiem, tad mēs uz to ejam un arī atbalstām.

Ko jūs darīsiet ar mikrouzņēmumiem?

Mūsu sociāldemokrātiskā perspektīva ir tāda, ka viens līmenis ir tas HightTeh virziens, ko uzskatām, ka tas valstij būtu jāatbalsta, jo tas ilgtermiņā nestu Latvijas sabiedrībai lielāko labumu.

Taču šobrīd mums būtu jāsniedz arī atbalsts mazajiem un vidējiem, kā arī ģimenes uzņēmumiem. Turklāt tam nebūtu jābūt tikai finansiālam atbalstam, tas var izpausties arī kā administratīvā sloga samazināšana.

Mēs priecājamies, ka cilvēki spēj sevi nodrošināt un iekļaujas pietiekami ātri sociālās apdrošināšanas sistēmā, proti, gan piedalās, gan ir arī sociāli apdrošināti. Līdz ar to mikrouzņēmējdarbība šī brīža modelī ir mums nepieņemama, jo tā rada ļoti daudzus sociālos riskus un dod iespēju arī lielajiem uzņēmumiem apiet viņiem paredzēto nodokļu režīmu.

Ja paskatāmies uz citām valstīm, tad klasiskā pieeja ir, ka trīs gadus mazos uzņēmumus valsts pārvalde liek mierā. Protams, ka arī šiem uzņēmumiem ir jāstrādā atbilstoši likumam un, ja ir pārkāpumi, var arī sodīt, taču tā ir tāda administratīva izšķiršanās arī ar politisku vadību – ka mēs priecājamies, ka cilvēks ir uzsācis darboties un var sevi un ģimeni pabarot. Tas ir tas, kā  Latvijā pietrūkst.

Divplūsmu skolām un bērnudārziem jāpieliek punkts

Prezidents ir izsludinājis, tātad ir stājušies arī spēkā svešvalodu lietošanas ierobežojumi augstskolās. Pieļauts, ka tas tomēr vairāk attiecas uz krievu valodas lietojumu. Ko darīt ar skolām, pamatskolām? Vai vajag un cik ātri atteikties, piemēram, no krievu valodas lietošanas pavisam šajās mācību un bērnu pieskatīšanas iestādēs?

Mēs uzskatām, ka augstskolās tā ir nepamatota prasība, jo zinātnei īsti nav valodas. Tā, mūsuprāt, ir pārāk dziļa iejaukšanās zinātnes brīvībā.

Viena lieta ir angļu valoda. Daudzi saka, ka to vajadzētu atļaut.

Bet arī krievu  valodu. Mums nav iebildumu, ka to lieto augstskolās, jo tā ir viena no lielajām pasaules valodām. Arī Latvijas vēsturiskajā kontekstā ir virkne pētniecības, kas nemaz nav iespējama, ja nav zināma krievu valoda. 

Patiesībā mēs nonākam kaut kādā absurdā. Var skatīties arī no otra gala – ko valsts atbalsta vai neatbalsta un vai ir valsts finansējums. Bet attiecībā uz privātām augstskolām šis regulējums aiziet par tālu.

Ja raugāmies uz skolām, tad mēs iestājamies par pāriešanu uz latviešu valodu pilnībā visās skolās, ar mazākumtautību īpašām tiesībām apgūt savu dzimto valodu padziļināti, kas iekļautu arī noteiktās skolu formās atsevišķu priekšmetu mācīšanu dzimtajā valodā.

Taču tas, ko gribam likvidēt - ir divplūsmu skolas. Sākot jau ar pirmskolas apmācības procesu un tālāk, no pirmās klases, pamazām likvidēt sadalījumu latviešu un krievu skolās. To var darīt kaut vai nākamgad, ja tas ir politiski iespējams. Ir skaidrs, ka krievu skolām Latvijā nākotnes, vismaz tādā formā, kādas tās ir šobrīd, nav. Ņemot vērā kaut vai pedagogu trūkumu un beidzot ar citām lietām, kas pasliktina izglītības kvalitāti. Tas nenozīmē, ka kaut kādu laiku nevarētu tikt saglabātas krievu skolas kā paralēls process, ņemot vērā mūsu tradīcijas. Taču  ilgtermiņā pilnīgi noteikti tam ir jāmainās par labu vienotai skolu izglītībai visiem bērniem Latvijā.

KNAB nepieciešams stiprināt

Vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) rīcībā jau tagad ir visi ieroči, lai efektīvi cīnītos ar korupciju mūsu valstī, vai arī tas tomēr būtu jāstiprina?

KNAB ir jānostiprina, bet nav jau arī tā, ka KNAB nebūtu ieroči. Tas, kas ir noticis, un to mēs redzējām ļoti skaudri pēdējā laikā (vēl no tā brīža, kad Strīķi pirmo reizi atlaida), bija šie politiskie uzbrukumi un politiskā manipulācijas iepriekšējā KNAB vadītāja laikā. Tā lielākā problēma ir bijusi atbalsta trūkumā augstākā līmeņa korupcijas apkarošanai.

Tas ir tas, kā KNAB šobrīd pietrūkst visvairāk. KNAB pilnīgi noteikti būtu politiskais atbalsts no mums. Korupcija ir nepieņemama, un KNAB jādara viss, lai tiešām pārtrauktu lielās zivs galvas pūšanu.

Ja skatāmies uz KNAB pilnvarām, es vērtēju šo iestādi kā institucionāli ļoti spēcīgu uz papīra. KNAB ir visas iespējamās pilnvaras, lai tiešām efektīvi cīnītos ar korupciju. Tas, ka tas nav sanācis,  lielā mērā ir bijis tāpēc, ka nav bijis politiski gribēts, lai tiešām šī iestāde spēcīgi strādātu.

Vai šobrīd Straumes kunga vadībā KNAB strādā labi?

Man ar korupcija ir ļoti specifiskas attiecības, ņemot vērā, ka es šo jautājumu esmu pētījis. Man ir ļoti grūti atbildīgi pateikt skaidru jā vai nē, tāpēc, ka  nekad īsti nevar zināt, kāda tad korupcija ir patiesībā. Mēs par to uzzinām tikai tad, kad KNAB to izvelk ārā. Taču, pieņemot līmeni „Rīgā runā”,  sākot ar Rīgas pašvaldības darījumiem un beidzot ar nacionālā līmeņa iepirkumiem, kas ir saistīti ar partiju pastarpinātu finansēšanu un te tikai daži  gadījumi tikai izvilkti ārā, tad es teiktu, ka šobrīd KNAB ir pārlieku bezzobains. Man ne [Artusa] Kaimiņa, ne ZZS deputāta gadījumi nelikās tādi, kuri pierādītu KNAB spēju tiešām spēcīgi iestāties pret augstākā līmeņa valsts izzagšanu un korupciju.

Es arī nesaskatu patiesu vēlmi cīnīties ar korupciju šī brīža valdībai. Domāju, ka KNAB vadītājs arī šo konjunktūru ļoti labi jūt.

Es negribu Straumes kungu kritizēt personiski, bet šajā iestādē strādāt bez tā, ka ir politiskais atbalsts augstākajā līmenī, efektīvi nav iespējams. Tā ir KNAB vājā vieta kopš dibināšanas brīža, jo šis Ministru prezidenta pārraudzības institūts ir lielā mērā saistīts ar tāda politiskā līdera nepieciešamību, kas iestājas par efektīvu KNAB darbību. Faktiski mēs no ZZS esam redzējuši, ka tā visu laiku ir skaidri bijusi pret šīs iestādes stiprināšanu.

Arī „Vienotībai” ir ļoti skaudra politiskā atbildība par to, ka KNAB ir ticis nolaists līdz tādam līmenim, kādā tas ir. Arī [Laimdotas] Straujumas kā premjeres vadībā diemžēl KNAB tika tikai novājināts. Man ir ļoti skumji un nožēlojami, un es uzskatu, ka viena no lielākajām politiskajām atbildībām gulstas tieši uz vienu no bijušajiem KNAB vadītājiem Alekseju Loskutovu, kurš Saeimā kā Pretkorupcijas komisijas vadītājs nav iestājies par KNAB nostiprināšanu, nekādā veidā nav uzlabojis šīs iestādes darbu.

Šīs divas partijas nes politisko atbildību par to, cik slikta ir situācija ar augstākā līmeņa korupcijas apkarošanu.

Ir vēlēšanas, jūs tiekat pie varas un kļūstat par premjeru. Ko jūs darītu, lai stiprinātu KNAB?

Pirmkārt, es publiski atbalstītu un motivētu KNAB ar politiskās komunikācijas līdzekļiem iestāties un aktīvi strādāt pret augstākā līmeņa korupciju. Es aicinātu iedzīvotājus uzticēties šai iestādei un solītu vēlētajiem augstākā līmeņa atbalstu šai iestādei tās darbā manā uzraudzībā vai pārraudzībā. Es vēlētos arī sagaidīt regulāras atskaites par to, kas notiek, cik tālu KNAB ticis korupcijas apkarošanā. Protams,  neiedziļinoties konkrētos kriminālprocesos, bet es gribētu, lai Straumes kungs gan publiski, gan arī man kā politiķim rāda savu stratēģisko redzējumu, ko viņš noteiktajos termiņos darīs, kuros virzienos strādās.

Jūs to darītu arī tad, ja KNAB vērstos pret jums vai pret jūsu tuvākajiem līdzgaitniekiem?

KNAB pret mani nevar vērsties, jo man tiešām nav nekā, kas varētu būt par iemeslu, lai tā varētu notikt. Es ceru, ka mūsu partijā ir līdzīgi. Vismaz tāds iespaids man šobrīd ir. Bet, ja tas notiktu un tas izrevidētu mūsu rindas, protams, es būtu pateicīgs. Mēs gan vēl neesam tikuši līdz tam līmenim, ka pie mums skrietu iekšā konjunktūristi un opurtūnisti. Tas risks šobrīd ir ļoti mazs (smejas).

Eiropai jākļūst spēcīgākai arī militāri

Jūlija vidū notika NATO samits Briselē, kurā bija ieradies arī ASV prezidents Donalds Tramps. Šī tikšanās skaidri parādīja, ka starp ASV un ES ir kaut kāda disonanse, pastāv diskomforts. Kāds ir jūsu uzskats, vai ES vajadzētu veidot savu armiju? Vai Latvijā vajadzētu ieviest obligāto militāro dienestu?

Par pirmo jautājumu atbilde ir skaidra – jā, Latvijai ir jāatbalsta militārā kapacitāte Eiropas līmenī. To šobrīd  Trampa valdība ASV ir skaidri parādījusi. Mēs zinājām, ka  varam paļauties uz ASV kā sabiedroto, bet ASV jau Obamas laikā mainīja prioritātes ārpolitikā. ASV vairāk sāka iet Klusā okeāna, Āzijas virzienā, un tas ir loģiski. Turklāt šī tendence tikai pastiprināsies kopējās globālās attīstības kontekstā un Eiropai ir daudz vairāk pašai jārūpējas par savu aizsardzību, it īpaši ar Krieviju kā šobrīd agresīvu  kaimiņu pie robežas.

Mums ir ļoti grūti prognozēt šīs valsts attīstību, nerunājot nemaz par Sīrijas konfliktu, situāciju Tuvajos Austrumos un problēmām ar Āfriku un tā tālāk. Tas ir tas, kur Eiropai ir ļoti liela atbildība un vienīgais efektīvais risinājums ir Eiropas armija un militārās struktūras, vienoti Eiropas štābi un visa infrastruktūra.

Mēs vienkārši nevaram gaidīt, ka visu laiku amerikāņi būs tie, kas mūs pasargās.

Diemžēl tā tas ir, neskatoties uz to, ka attiecības ar ASV mums pilnīgi noteikti ir absolūta prioritāte un joprojām ir mūsu  drošības garants un balsts.

Tas izriet arī no „Progresīvo” kā vienīgās partijas ar skaidru vīziju par to, ka mēs iestājamies par federālu Eiropu. Tas ir mērķis, kas mums jāattīsta, jo  tas ir vienīgais modelis, kurā mēs kā valsts varam saglabāt savu neatkarību, savas kultūras īpatnību un varam saglabāties kā nācija.

Vieni paši ārpus, globālajā pasaulē mēs zaudēsim. Statistika liecina, ka 2050. gados pasaulē jau būs 10 miljardi iedzīvotāju, no kuriem tikai pieci simti miljoni būs eiropieši. Ja mums nebūs vienotas, spēcīgas federālas struktūras, kurā iestājamies par savām vērtībām un principiem, arī par sociālu valsti kā ideju, tad mēs pilnībā globālajā pasaulē zaudēsim.

Otrs jautājums - par obligāto militāro dienestu. Partijas iekšienē viedokļi dalās.

Es aizstāvu ideju, ka mums ir jābūt obligātam militārajam dienestam, bet programmā esam vienojušies, ka ieviešam obligāto militāro apmācību visiem iedzīvotājiem. Tā ir maigāka obligātā militārā dienesta forma.

Kāpēc es uzskatu to par ļoti svarīgu? Tāpēc, ka es šo situāciju redzu caur mediju politikas prizmu un stratēģiskās komunikācijas jautājumiem, ar ko esmu nodarbojies. Es redzu, ka viens no aspektiem valsts aizsardzībā un vispār drošumspēju veidošanā Latvijā ir nepieciešamība pēc vienas fiziskas vietas, kur visi mēs kā pilsoņi iegūstam puslīdz vienu informāciju par kopīgām vērtībām,  priekšstatiem, par to, kas ir mūsu valsts. Tā ir tāda politiskās informācijas un militārās apmācības kombinācija.

To es redzēju, arī strādājot mediju politikas veidošanā, ka mums  segmentēšanās, kas raksturīga visām mūsdienu caur jaunajām mediju formām, ir arī drošības risks. Tas ir bijis viens no argumentiem Zviedrijā, lai atjaunotu obligāto militāro dienestu, jo tā ir ļoti spēcīga vieta, kur mēs veidojam savas valsts pilsoņus. Taču es neieguvu partijas vairākuma atbalstu, bet uzskatu, ka tas tiešām ir ļoti būtiski, ka  ejam tajā virzienā.

Kā jau minēju, partijas viedoklis ir tāds, ka visiem būtu jāpiedāvā obligātās militārās apmācības un būtu jāsaņem daudz vairāk informācijas par civilo aizsardzību. Mēs skatījāmies uz zviedru piemēru, kas informē sabiedrību par tiem riskiem, kas objektīvi ir. Mani šokē, ka joprojām,  kopš 2015.gada, kad atkal dzīvoju Latvijā, turklāt vēl strādādams no Kultūras ministrijas puses kā ierēdnis ar stratēģiskās komunikācijas un aizsardzības jautājumiem, joprojām nevaru nevienam skaidri pateikt, kas būtu jādara konkrētu apdraudējumu gadījumā. Skatoties uz Ziemeļvalstīm un to riska analīzi, kas ir tur, ir skaidri piemēri, kas mums būtu tūlīt jāpārņem.

Es šo situāciju saistu ar to, ka redzu ZZS un ''Saskaņu'' kā vienas medaļas divas puses. Es redzu, ka viens no lielākajiem drošības riskiem politiskajā sfērā ir tas, ka viņi rudenī Saeimā varētu veidot koalīciju. Redzu, ka [Māra] Kučinska valdība nedara pietiekami, lai nodrošinātu mūsu kā sabiedrības drošību un mobilizēšanos savai aizsardzībai.

Šajā NATO samitā Tramps arī minēja, ka būtu jāpalielina aizsardzībai nepieciešamais naudas apmērs – jau 4% no IKP. Vai jūs pieļaujat, ka Latvija aizsardzībai palielināta finansējuma apmērus?

Ir skaidrs, ka finansējuma apmēra limits aizsardzībai, kā faktiski jebkuru valsts izdevumu pozīcija, ir tikai debesis. Vienmēr var notērēt jebko, jebkuru naudas summu, ko iedos. Mums prioritāte ir sociālā joma, veselības aizsardzība.

Mēs noteikti cīnīsimies par to, lai šīs jomas primāri finansētas, pilnīgi noteikti saglabājot esošo 2% no IKP principu attiecībā uz aizsardzības izdevumiem. Bet visas šīs lietas patiesībā ir saistītas, jo Latvijas iedzīvotāju sociālā apdraudētība, nedrošība un nabadzība ir viens no drošības riskiem un, nesakārtojot šo jomu, mēs ne ar kādiem militāriem līdzekļiem nevarēsim valsti pilnībā nodrošināt.

Ja cilvēki nemīl šo valsti, ja viņi nevar rēķināties ar citu sabiedrības locekļu atbalstu, tad viņi arī to neaizsargās. 

Nevienlīdzība un nabadzība pilnīgi noteikti ir drošības risks, kas ir jārisina ar tikpat lielu nopietnību kā militārās aizsardzības aizsardzības spēju nostiprināšana.

Nāksies palielināt nodokļus

Šobrīd vidējā pensija valstī ir tikai nedaudz vairāk nekā 300 eiro mēnesī. Jūs jau minējāt aplokšņu algas saņēmējus, kas nākotnē arī visdrīzāk būs ļoti nabadzīgi cilvēki.  Vai ir nepieciešama pensiju sistēmas  reforma, vai būs jāatsakās no pensijas kā tādas un nākotnē būs vienkārši pabalsts no valsts budžeta? Kā, jūsuprāt, šī problēma būtu jārisina, lai tad, kad pienāks mūsu vai arī to cilvēku, kas  tagad tikai sāk strādāt, vecumdienas, nebūtu nabadzības?

Mums draud ļoti lielas problēmas. Tas, ko  programmā esam ļoti skaidri iezīmējuši, ir minimālo iztikas līdzekļu garantēšana no sabiedrības puses, piesaistot tos vidējiem ienākumiem valstī. Pēc starptautiskajiem standartiem tas var būt 40% vai 60%, protams, izejot arī no budžeta reālijām.

Tas, ko  šobrīd skaidri definējuši ciparos, tie ir 215 eiro kā minimālā pensija un tam ir nepieciešami salīdzinoši mazi valsts budžeta līdzekļi, lai to atrisinātu un mainītu. Tad ir šie 40-60%, kur mēs nonākam pie aptuveni 330 eiro kā minimālā ienākuma, kas būtu vidējā termiņa mērķis. Taču šī summa ir arī augoša un nevis kā tagad - ir kaut kādas "Excel" tabulas krīzes laikā samestas, izejot no tā, cik bija naudas, un tad tā summa tika sadalīta uz galviņām. Mēs piedāvājam, ka šī summa aug līdz ar  ienākumu līmeni valstī. Tas būtu princips, kas būtu īstenojams. Bet to mēs uzreiz nevaram solīt 2019.gadā.

Tas, ko tiešām varam solīt jau ar 2019.gadu - ka tiešām minimālā pensija būs 215 eiro. To redzam kā īstenojamu lietu.

Bet tas, kas ir liela problēma un ko mēs labprāt mainītu, ir visa sociālo pakalpojumu sniegšanas organizācija. Pirmkārt, palielinot efektivitāti pienākumu sadalīšanā starp pašvaldībām un valsts iestādēm, kur daudz kas pazūd.

Svarīgi nodrošināt sociālo pakalpojumu pieejamību iespējami tuvu dzīvesvietai un nodrošināt individuāla pieeju un  nevis dot visiem pēc lejkannas principa.  Nav obligāti ģimenei, kurā ir četri vai pieci bērni, jādod daudz naudas.

 Ja viņiem ir problēma bērnus dabūt uz skolu, tad labāk ir viņiem nevis maksāt naudu, bet tos bērnus aizvest uz skolu.

Tas var izmaksāt mazāk nekā tad, ja tā nauda vienkārši tiek dalīta cilvēkiem. Individualizēta pieeja, ņemot vērā, cik mūsu ir maz un tas, ka mēs principā esam tādas vidējas Eiropas mēroga pašvaldības līmenī, ir tas, kur mēs varētu daudz efektīvāk strādāt un tiešām sniegt labus sociālus pakalpojumus cilvēkiem, un ne tikai obligāti naudas izteiksmē. 

Bet tomēr - kur jūs dabūsiet šeit papildu naudu?

Tas ir politisks mērķis, un mēs uz to ejam. Ir skaidrs, ka runa nav par 2019.gadu, kad tas  tiek īstenots, un mēs negribam arī to cilvēkiem solīt. Tas ko mēs darīsim – atbalstīsim tās politiskās izvēles, lai šo situāciju uzlabotu. Tas, ka tā nebūs debess manna, medus krasti un piena upes, arī ir skaidrs.

Bet tas, ko minēju jau sākumā attiecībā arī uz veselības aprūpes finansēšanu – mēs redzam, ka nav politiskas gribas apkarot ēnu ekonomiku. Tas tiek darīts nepietiekami.

Mēs ienākumus no kapitāla neesam spējuši padarīt valstij par ieņēmumu avotu, joprojām privileģējam kapitāla ienākumu iepretim ienākumiem no darba. Tās ir  pārmaiņas, kur varam iegūt daudz vairāk papildu naudas.

Man prātā nav precīzs skaitlis, bet, ja salīdzinām nodokļu  ieņēmumu daļu pret IKP, mēs esam ar ļoti, ļoti zemu rādītāju, salīdzinot kaut vai ar Lietuvu un Igauniju. Tāpat arī ēnu ekonomikas ziņā mums ir, šķiet, 4% atšķirība ar abām kaimiņvalstīm. Tas ir tas potenciāls, kur patiesībā varam jau no esošās ekonomikas, bez papildu apgrūtinājumiem, bet vienkārši radot vienlīdzīgus spēles noteikumus un ar politisko gribu šo naudu „izcelt” ārā. Arī tā pati tiesu efektivitāte, kas ir, piemēram, ārkārtīgs uzņēmējdarbību ierobežojošs faktors un tamlīdzīgi.

Turpinot par ēnu ekonomiku. Pēc ekspertu teiktā, pērn ēnu ekonomikas apmērs  Latvijā atkal ir pieaudzis. Kā to reāli apkarot?

Pirmkārt, uzlabot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbu. Par to mēs kā „Progresīvie” esam iestājušies vēl kā biedrība. VID jākoncentrējas uz krimināla rakstura nodokļu izkrāpšanu daudz efektīvāk nekā šobrīd. Man atkal nav tas skaitlis prātā, bet tas pats neieņemtais PVN, vai nodokļa parādi, kuri veidojas,  liecina ka, VID nav bijis spējīgs laikus piefiksēt attiecīgos pārkāpumus un nav arī spējis efektīvi piedzīt līdzekļus tajā brīdī, kad vēl ir kaut kāda nauda. Tas ir pirmais līmenis.

Otrais līmenis – tā ir jau ārkārtīgi novazātā maksātnespēja, bet kas šobrīd ir jau daļa no tiesu sistēmas neefektivitātes. Mēs piedāvājam arī izveidot jaunus tiesu atzarus, kas būtu finanšu tiesas nodokļu lietās un darba tiesas darba ņēmēju aizsardzībai.

Tās ir lielās lietas, bet kā jūs panāksiet to, lai cilvēks, kas saņem minimālo algu un, piemēram, katru mēnesi vēl 100 - 200 aploksnē, pateiktu: „Nē, es negribu vairs to aploksni. Maksā man vairāk legāli!”?

Te mēs nākam ar darba ņēmēja nodokļu sloga samazināšanu. Mēs legalizējam šo nelegālo apjomu, samazinot darba ņēmēja nodokļu slogu un palielinot ieņēmumu daļu no kapitāla un cita veida ieņēmumu formām. Tā būtu tāda liela tektoniska pārbīde nodokļu iekasēšanā.

Tad jūs pieļaujat, ka varētu palielināt atsevišķus nodokļus?

Jā. Tas bija neprāts, ka šobrīd ZZS samazināja nodokli pie augošas ekonomikas, tas ir bezatbildīgi. Turklāt vēl arī palielinot valsts deficītu. Ņemot vērā, ka  šobrīd esam pie augošas ekonomikas, mums vajadzētu veidot valstī uzkrājumus, lai gadījumā, kad būs nākamā globālā krīze, neesam tur, kur bijām 2008.gadā.

Pilnīgi noteikti mēs neesam pret nodokļu palielināšanu, gluži otrādi, it īpaši ienākumam no kapitāla.

Mūsu ieskatā bija neprāts neaplikt ar nodokli reinvestēto peļņu, jo tas vienkārši nostiprina ofšoru sistēmu un shēmas, ir iespējas uz fiktīva līguma pamata dabūt ārā naudu no uzņēmuma un atteikties no nodokļu nomaksas. Tas bija nepareizi.

Līdzīgi kā tas ir arī tajā daļā, kas skar iedzīvotāju ienākuma nodokļa reformu, jo tas faktiski nozīmē, ka ir nelieli uzlabojumi noteiktām šaurām iedzīvotāju grupām, bet, tā kā sistēma ir, mēs nevaram runāt par to, ka tiešām tas ir ieguvums sabiedrībai un ka tas, kaut kādā veidā mazina nevienlīdzību. Bet šajā gadījumā mēs neesam vieni. Visi kritizē ZZS.

Darba tirgū jāizmanto vietējais potenciāls

Uzņēmēji arvien aktīvāk runā, ka darbaspēka sāk trūkt, jūs arī runājat savā programmā par viedo ekonomiku, kur vajadzēs droši vien augsta līmeņa speciālistus. Ko darīt, kur ņemt darbaspēku? Ievest, neievest, mēģināt jau esošos darbiniekus dabūt pie darba?

Ir jāizmanto viss tas potenciāls, kas šobrīd ir Latvijas darba tirgū. Ir nepieciešama pārkvalifikācija un arī izglītības pasākumi cilvēkiem. Protams, ilgtermiņā tas viss saistīts arī ar izglītības sistēmu kopumā.

Mēs noteikti neesam par darbaspēka masveida ievešana Latvijā. Esam par to, lai mēs izsmeltu esošā darba tirgus iespējas un primāri palielinātu atalgojumu mūsu cilvēkiem. Tā ir tā kompleksās ekonomikas ideja, ko aizstāvam. Proti, ka veidojam valsti kā valsti ar augstiem ienākumiem, kurā ir sarežģītas nozares, kurās tiešām ir vajadzīgs augsti kvalificēts personāls. Bet tas, protams, atkal ir ilgtermiņa mērķis.

Taču sāksies dzelzceļa projekta „Rail Baltica” realizācija. Tur vajadzēs būvniekus. Latvijā viņu nav tik daudz.

Bet tad ir jāpierada, ka šim konkrētajam projektam ir objektīva nepieciešamība pēc darbiniekiem. Bet jau atkal – ja ir liels skaits ilgtermiņa bezdarbnieku un mēs zinām, ka būs liels būvniecības projekts - kāpēc šobrīd neizmantojam šo laiku un nepieciešamo personālu nekvalificējam?

Diemžēl ilgstošie bezdarbnieki parasti ir cilvēki vecumā pēc piecdesmit un pārsvarā sievietes. Nedomāju, ka šīs sievietes varētu būvēt dzelzceļa līniju?

Bet vai tiešām  esam visu potenciālu izsmēluši? Ne visas, arī būvniecības profesijas, ir tādas, kur sievietes nevar strādāt. Turklāt ņemot vērā tehnoloģijas, kas šobrīd tiek pielietotas.

Protams, ne tādā ārprātā, kā bija pagājušogad remontdarbos Rīgā, kad masveidā netika ievērota darbinieku darba drošība.

Te ir svarīga individualizēta pieeja. Es neteikšu par „Rail Baltica” projektu, bet, ja redzam, ka būs darbaspēka nepieciešamība un turklāt tas nav pēkšņi – mums nav gājusi pāri vētra, ar kuru tagad mēs netiekam galā, tad jautājums ir - vai Nodarbinātības valsts aģentūra  šobrīd tiešām kā valsts iestāde, kurai būtu jāpilda politiski uzdevumi un jāiekļaujas valsts stratēģiskajā attīstībā, to redz?

Ka šis nepieciešamais darbinieku potenciāls būs šeit un nevis, piemēram, tajās apmācībās, kas viņiem tagad ir, ka viņi var plānot konkrētas karjeras cilvēkiem, kurus viņi tur nodarbinās. Tas ir tas, ko es šobrīd politiski neredzu, ka vispār kāds par to domātu. Redzot [Māra] Kučinska valdību no iekšienes, tur neviens ministrs tik tālu neaizdomājas, ka viņiem vispār vajadzētu šajā virzienā skatīties.

Pašvaldību skaitu nepieciešams samazināt

Par reģionālo reformu. Reformas rezultātā esam nonākuši pie 119 pašvaldībām. Vai šāds skaits, ņemot vērā Latvijas mērogus un iedzīvotāju skaitu, šobrīd ir optimāls vai tomēr jādomā jau par jaunu reģionālo reformu?

Vēl no mediju politikas veidošanas laikiem esmu atskatījies uz Pašvaldību savienību un to, cik šī organizācija ir stagnējoša un vērsta uz pašsaglabāšanos. Pilnīgi noteikti ir jāsamazina tas administratīvais aparāts, kas šobrīd  ir pašvaldībās, un paralēli būtiska arī tā pakalpojuma ideja, ko jau minēju.

Proti, pakalpojumiem nav obligāti jābūt fiziski piesaistītiem konkrētai vietai, tiem ir jābūt pieejamiem cilvēkiem. Tā ir būtiska atšķirība. Piemēram, ja to tehniski var nodrošināt, nepieciešamos pakalpojumus salīdzinoši plašā teritorijā var sniegt no Rēzeknes.

Mums vienkārši demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir. Ja būs tūlītēji demogrāfijas uzlabošanas pasākumi, tad tā varētu mainīties 10 - 20 gadu laikā. Uz to ir jāspēj reaģēt, un varbūt mums nevajag tik lielu pašvaldību skaitu pie tik neliela iedzīvotāju daudzuma.

Kāds ir optimālais pašvaldību skaits?

To es nepateikšu. Godīgi. Tad būtu jāiedziļinās reģionālās plānošanas jautājumos. Un ko nozīmē – teorētiski optimāls, ja ir skaidrs, ka ir lietas, kuras nekad nevarēs īstenoties, jo tur būs pārāk liela pretestība.

Vai jūs nonākot pie varas, būtu gatavi sākt vēl vienu pašvaldību reformu?

Jā, protams. Tāpēc es arī aicinu balsot par „Progresīvajiem”, jo mums nav uz kakla pašvaldības ar pašvaldību večiem un vecenēm. Ja gribat tiešām efektīvu valsts pārvaldes reformu, tad balsojiet par partijām, kuras nav masveidā pārstāvētas pašvaldībās. 

Šobrīd šī ir vienīgā iespēja, jo pēc tam, kad mums būs pašvaldību cilvēki, visticamāk, arī partijas iekšienē kļūs grūtāk. Tas nav pārmetumus citām partijām, bet objektīvi vienkārši tā ir.

Ja jūs prasāt manu personisko viedokli, tad es teiktu, ka principā mums pietiktu ar plānošanas reģiona līmeņa pašvaldībām. Tad mums būtu Zviedrijas mēroga puslīdz lielas pašvaldības, efektīvi plānotas, kur arī var redzēt visu infrastruktūru kopsakarā. Tad ir iespējams plānot stratēģiski ilgtermiņā un nav muļķīga konkurence starp pašvaldībām par skolām vai kultūras namiem, kas atrodas 10 kilometru attālumā.

Kam vairāk dot naudu – Rīgai vai tomēr joprojām reģionos? Patlaban nereti Rīga tiek saukta par ūdensgalvu, bet tas ir, skatoties no Latvijas mēroga. Taču – paskatoties plašāk, jau Baltijas jūras reģiona kontekstā, Rīgai būtu jāaug un jānostiprinās. Skaidrs, ka visam naudas nepietiks. Kur ieguldīt vispirms?

Es te neredzu lielas pretrunas. Rīga objektīvi un nenovēršami ir mūsu ekonomikas lielais potenciāls un milzīga priekšrocība. Tā noteikti nav ūdensgalva. Viss Rīgas reģions ar milzīgo aglomerāciju Baltijas un arī Ziemeļvalstu mērogā ir ar ļoti lielu ekonomisko attīstības potenciālu, un tas ir  jāattīsta un jānostiprina.

Bet šobrīd Rīga ņem nost darbaspēku reģioniem.

Darbaspēks ir viena lieta, bet otrs ir darbavietas. Ne vienmēr varbūt ir vērts domāt par līdzekļu pārdali par labu citām pašvaldībām. Protams, ir skaidrs, ka Rīgai mūžīgi būs arī jāfinansē pārējās pašvaldības. Tas arī ir neizbēgami. Taču tas, ko mēs varētu darīt, ir vairāk domāt par to, kādā veidā pašvaldības varētu būt ieinteresētas uzņēmējdarbības veicināšanā. Piemēram, modelēt uzņēmuma ienākuma nodokļa izmaksas pašvaldībām ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, lai ne tikai iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir kā [pašvaldību] finansēšanas avots.

Tad pašvaldības tiešām būtu ieinteresētas nevis noturēt pie sevis iedzīvotājus, kas maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet būtu ieinteresētas vairāk veidot darbavietas. Es pagaidām neredzu lielu interesi to darīt pašvaldībās. Pastarpināti, protams, jo - ja ir uzņēmumi, tad teorētiski būs arī ienākumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.

Bet no otras puses, tieši uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumi būtu jāveicina no valsts puses. Tam ne vienmēr obligāti būtu jābūt saistītam ar līdzekļu pārdali. Tā ir atkal politiska izšķiršanās.

Šobrīd laukos ir daudz lielu zemnieku saimniecību, kuras darbojas uz biznesa principiem, jo tām galu galā ir jākonkurē ar Eiropas lielākajām saimniecībām. Taču tāpat tiek arvien vairāk teikts, ka vēlamies arī zaļu vidi, darbavietas un to, lai laukos būtu cilvēki. Mazās lauku saimniecības sniedz šo iespēju. Bet tās nav tik ekonomiski efektīvas. Kā jūs uzskatāt, kam būtu jāpalīdz vairāk – vai jāturpina nostiprināt lielās saimniecības, lai varam piedāvāt arvien konkurētspējīgāku produktu, vai tomēr vairāk jāpalīdz mazajām saimniecībām, bet tādā gadījumā mēs nekad nekļūsim par labības audzēšanas lielvalsti?

Mums nevajag kļūt par labības audzēšanas lielvalsti. Tas iet roka rokā ar mūsu zaļo programmu, kur iestājamies par ilgtspējīgu lauksaimniecību. Mēs esam pretinieki industriālajai lauksaimniecībai, vispār lauksaimniecībai tādā  patiesībā jau nenormāli vulgarizētā formā, kādā  šobrīd to redzam, kas ir industriāla.

Mēs gribam, lai ir daudz lielāks atbalsts ekoloģiskajai lauksaimniecībai un arī mazākām lauksaimniecības formām, kas ir draudzīgākas videi.

Mums rada bažas mono kultūru atgriešanās, kāda tā bija padomju laikā, tikai tur bija kukurūza, tagad ir rapsis.

Ekoloģiski ļoti liels ļaunums, ko šobrīd atkal Latvijai nodarām, ir arī minerālmēslu un pesticīdu atgriešanās praktiski tādos pašos apmēros kā Padomju Savienības laikā. Mums programmā ir sadaļa par vidi, kurā skaidri norādām, ka lauksaimniecībai un arī rūpniecībai ir jābūt vērstai uz ilgtermiņu.

Bet kā no lielām saimniecībām atkal tikt uz mazajām?

Tās lielās varētu pārorientēties uz ekoloģisko saimniekošanu, jo tas arī ir nākotnes attīstības modelis lauksaimniecībā. Viss pašreizējais bizness balstās ārprātīgās valsts subsīdijās gan no Eiropas, gan Latvijas. Vienkārši atbalsts ir jāvirza pilnīgi citā virzienā - ekoloģiska, ilgtspējīga, videi un cilvēkam draudzīga  lauksaimniecība. Un tas izslēdz šos ārprātīgos biznesa modeļus, piemēram, ar tūkstošiem putnu vai milzu cūku fermām. Arī dzīvniekiem draudzīgāka lauksaimniecība būtu jāatbalsta vairāk.

Tad pāriešana uz mazām saimniecībām varētu notikt, mainot atbalsta principus?

Obligāti nav jābūt korelācijai, ka tās kļūst mazākas. Saimniekošanas veids arī lielā saimniecībā var būt ekoloģisks. Bet, protams, piemēram, dzīvniekiem draudzīgāka noteikti ir mazāka saimniecība. Arī ar sociālajiem efektiem mazāka saimniecība ir izdevīgāka  laukos, konkrēti cilvēkiem, kas tur dzīvo un strādā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti