Pašvaldības sociālā darbinieka portrets ir šāds: visbiežāk tā ir sieviete pusmūža vecumā ar augstāko izglītību un darbā diezgan profesionāli izdegusi.
To, veicot pētījumu, ievēroja Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētnieki. Tomēr lielākā daļa klientu – ap 76% - ar sociālā darbinieka darbu ir apmierināta. Ja sociālais darbinieks strādā laukos, iespējams, jāveic arī sociālajam darbiniekam neraksturīgi darbi. Par tiem -- pētniece Oksana Žabko no Baltijas sociālo zinātņu institūta:
„Klientu transportēšana ar personīgo transportu uz dažādām iestādēm, mājokļu apsaimniekošanas problēmu risināšana saviem klientiem, piemēram, caurs jumts, nav apkures. Govs slaukšana, kapu apkopšana."
Ar ko vēl ikdienā jāsaskaras pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, stāsta Solvita Upeniece no Daugavpils sociālā dienesta. „Birokrātija ir ļoti liela. Ļoti liela dokumentu birokrātija. Mēs mazāk kā darbinieki laiku (līdz ar to) varam veltīt klientam, klienta problēmas izpētei, palīdzēšanai," klāsta Upeniece.
Pētījumā arī atklājās, ka sabiedrības izpratne par sociālo dienestu klientiem balstīta aizspriedumos. Proti, dominē uzskats, ka dienesta klienti ir trūcīgi un maznodrošināti.
„Patiesībā dati rāda, ka sociālo dienestu klientu vidū ir pilnīgi visas iedzīvotāju grupas, tajā skaitā cilvēki ar augstiem ienākumiem, cilvēki ar augstāko izglītību," atzīmē Žabko. "Nav tā, ka tas skar tikai kādu vienu iedzīvotāju grupu. Sociālais dienests ir resurss visām iedzīvotāju grupām it sevišķi, kad notiek krīzes situācijas. Piemēram, kā Zolitūdes traģēdija, kas ir spilgts piemērs. Kur dienests strādā pilnīgi ar visiem, kas ir cietuši, apzinu viņu situāciju, sniedz palīdzību, piesaista NVO, kas piesaista specifiskāku palīdzību, piemēram, psihologus," bilst Žabko.
8% iedzīvotāju pētījumā atzina, ka nav vērsušies sociālajā dienestā, lai gan to apsvēruši. Atturēja neziņa, vai viņiem pienākas šāda palīdzība, un arī kauna un neērtības sajūta. Tas nozīmē, ka nākotnē vairāk sabiedrība jāinformē, atzīst pētnieki.
Ar pētījuma datiem labklājības ministrs Jānis Reirs ("Vienotība") ir iepazinies. Jau uzsākts darbs pie birokrātijas mazināšanas un citiem pasākumiem. "Tāpat arī atalgojuma pieaugums tiem darbiniekiem, kas strādā ar nelabvēlīgām ģimenēm ar bērniem – mēs atjaunojam nākamgad šiem sociālajiem darbiniekiem piemaksas, taču ir jāizstrādā sistēma, lai šī nauda nonāktu pie sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar ģimenēm un bērniem,” norādīja Reirs.
Tāpat arī Labklājības ministrija aktīvi uzrunājot pašvaldību vadītājus, stāstot, ka sociālajiem darbiniekiem nepieciešams lielāks atalgojums. Atklājies, ir pašvaldības, kas tiem maksā mazāku algu nekā tehniskajiem darbiniekiem.
Vienlaikus izskan secinājums, ka sociālo dienestu resursi ir pietiekami tikai pamatfunkciju nodrošināšanai, nevis pilnvērtīgam sociālajam darbam. Sociālo pakalpojumu nodrošināšana iedzīvotājiem Latvijā ir pašvaldību pārziņā. Taču pilnvērtīgu sociālo pakalpojumu nodrošināšana atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām bieži ir apgrūtināta. Galvenais iemesls – naudas trūkums.
“Resursu trūkums izjūtams, lai nodrošinātu sociālo pakalpojumu piedāvājumu atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām. Ir tādi pakalpojumi, kas nav pieejami resursu trūkuma dēļ,”
norāda Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētniece Oksana Žabko.
“Ir problēmas veikt sociāli preventīvo darbu, kas nozīmē, ka nav iespēju savlaicīgi konstatēt, kur varētu būt grūtības un savlaicīgi strādāt, lai tās novērstu. Tāpat daudzām pašvaldībām pietrūkst personāla nepietiekamā algu līmeņa un kvalifikācijas prasību dēļ,” stāsta Žabko.
Uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā jābūt vienam sociālajam darbiniekam. Šo prasību nodrošina tikai puse pašvaldību. Savukārt 75% sociālo darbinieku ir pārslogoti, jo spiesti strādāt vienlaikus ar 30 un vairāk lietām, pretēji 20 lietām, kā to rekomendē eksperti. Tas noved pie darbinieku pārslodzes, izdegšanas un darba pamešanas. Papildu slodzi sagādā arī pašvaldības.
Pētījuma autori rekomendē valdībai izstrādāt sociālā darba likumu, kurā tiktu noteikti gan šī darba mērķi, gan speciālistu kompetences. Tāpat ieteikts atteikties no sociālā darba speciālistiem neraksturīgām funkcijām, samazinot darba apjomu, lai mazinātu profesionālās izdegšanas risku.
