Viena no Pāvilostas iedzīvotājām stāsta, kā ar Spānijas kailgliemežiem cīnās jau no 2008. gada, pirkti arī ķīmiski līdzekļi, bet situācija neuzlabojas.
Cilvēki uzbur šausmu filmu cienīgas ainas, stāsta pāvilostniece Marita Horna. Mitrā laikā vienā saimniecībā varot salasīt, sākot no 1000 līdz gandrīz 2000 gliemežu. Marita ar ģimeni tos lasa spaiņos. "Pa vienu un to pašu vietu uz apli var staigāt vairākas reizes. Nolasi, un ir atkal, zeme ir vienkārši pārpilna," stāsta Marita.
Marita Horna līdz šim vērsusies dažādās institūcijās, bet tā arī nav rasta skaidrība, kā rīkoties, ja gliemežu jau ir tūkstošiem.
Ar grūtībām izdodas klauvēt arī pie pašvaldības durvīm, jo valstī vēl tikai gaida, kad Spānijas gliemežus varētu noteikt par invazīvu sugu. To rosina Dabas aizsardzības pārvalde, turpina ģenerāldirektors Andrejs Svilāns.
“Mēs iesniegsim šo kailgliemezi invazīvo sugu sarakstā, nezinām, kāds būs tālākais liktenis. Mēs to saskatām kā nopietnu draudu ne tikai mūsu dārziem, bet arī upju ielejām, kur šī invazīvā suga var nodarīt lielus postījumus,” stāsta Svilāns.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors aicina pašvaldības izstrādāt savus saistošos noteikumus, kas ļauj cīnīties ar Spānijas kailgliemežiem. Sugas izplatības ierobežošanas plāns ir izstrādāts, taču bez saskaņotas rīcības, tas nedarbojas, to pierāda arī Pāvilostas gadījums.
“Pirmkārt, tā ir pašvaldība, tad valdiet vienreiz! Apzināt teritorijas, kur Spānijas kailgliemezis izplatījies. Izdot saistošos noteikumus, kas nosaka, ka iedzīvotājiem ir pienākums ar viņiem cīnīties. Ja šie preparāti ir dārgi, pašvaldība jāiet palīgā finansiāli, ar apkarošanas līdzekļu iegādi, ar padomu un semināriem, arī ar represijām,” klāsta Svilāns.
Augkopības speciālists Māris Narvils uzsver, ka kailgliemežus iznīcināt neizdosies, turklāt tās ir sekas, paši esam ievazājuši un paši iznīcinām bioloģisko daudzveidību, arī laika apstākļi ir labvēlīgi sugai un tiem trūkst dabisko ienaidnieku, taču ierobežošana ir iespējama, iesaistoties visiem, kas mūsdienu sabiedrībā ir visgrūtākais.
“Ir jābūt saskaņotai darbībai, visās īpašumu formās, latviešiem ar vienotību ir ļoti smagi, ir daļa, kuri ir gatavi cīnīties un darīt, bet ir pasīvā daļa, kamēr ar likumu vai soda naudu nepiespiedīs, citādi savu dibenu nepacels. Tas mūs šķeļ un neļauj kopīgi darboties,” spriež Narvils.
Kad iedzīvotāji jau diskusijās kļūst arvien skaļāki, arī pašvaldība ir gatava spert kādus soļus.
Pāvilostas novada domes izpilddirektors Alfrēds Magone sola rīkoties, taču uzsver, ka cīņai ar Spānijas kailgliemezi ir nepieciešams valsts atbalsts.
“Droši vien sāksim kaut ko smidzināt, paņemsim Upes muižas parku, skatīsimies, ko mēs varam atļauties, cik tas maksā, ko iesaka. Neesam teikuši, ka mēs nereaģēsim,” pauž Magone.
Lauku konsultāciju un izglītības centra Vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils stāsta par jaunākajām ziņām, kas saistītas ar kailgliemežu ierobežošanu.
“Zināms, ka ir divas sēnes, kas ietekmē Spānijas kailgliemežus – iespējams, ka uz tā bāzes tiks radīti mikrobioloģiskie mēslojumi, kas kailgliemežiem ļoti nepatīk,” atklāj Narvils.
Tikmēr iedzīvotāji stāsta, kā Spānijas kailgliemeži pārņem pilsētu un labprāt klīst gar kultūras namu, atstājot aiz sevis baltas sliedes, ar kailām rokām to nevar lasīt, jo rokas no lipīgās masas esot jāmazgā pusstundu.
Vietējie stāsta, ka kailgliemeži mēdzot ielīst automašīnās un ar tām ceļo no Pāvilostas uz Rīgu, kas norāda, ka izplatība nenotiek jau vairs tikai ar augsni, pārstādot kādus augus, bet tos pavisam vienkārši var aizvest uz citu apdzīvotu vietu.
