Pārmaiņas augstākajā izglītībā nenāk viegli ne Latvijā, ne Eiropā

Latvijā gadiem tiek runāts par pārmaiņu nepieciešamību augstākajā izglītībā. Un arī Eiropā ir augstskolas, kuras piedzīvo reformas. Lozannas Biznesa skolas dekāne Katrina Mafa kopā ar domu biedriem aizsākusi kustību ar mērķi mainīt to, kā pašreiz tiek mācīta uzņēmējdarbība un menedžments. Viņas ieceres skar ne tikai biznesa izglītību, bet arī augstākās izglītības problēmas Eiropā kopumā. „Universitātes ir būvētas tā, lai pretotos pārmaiņām” uzsver Mafa.

Mīlēts vai nīsts - bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis pēdējā laikā lielā mērā asociējas ar reformām izglītībā, tostarp augstākajā izglītībā. „Austākās izglītības joma ir visgrūtāk reformējamā joma no izglītības vispār. Tur ir vairāki iemesli, kāpēc tas tā ir,” saka Ķīlis, kuru Latvijas Radio satiek Rīgas Ekonomikas augstskolas pagalmā.

Ir tveicīga augusta diena un bijušais ministrs ir ģērbs baltā t-kreklā un pelēkos džinsos, un neformālās kurpēs. Ir pagājuši trīs mēneši, kopš viņš ir atkāpies no izglītības un zinātnes ministra amata. „Man nav ne mazākās sajūtas, ka vajadzēja rīkoties savādāk.”

Ķīlis saka, ka reformu nepieciešamība augstākajā izglītībā, viņaprāt, bija nobriedusi jau sen. Tādēļ vajadzēja rīkoties strauji. Tomēr viņš atzīst - arī pasaule pieredze rāda, ka augstāko izglītību reformēt nav viegli: „Tas nav Latvijas unikālais fenomens. Patiesībā bija salīdzinoši mierīgi no tāda viedokļa. Protams, bija bezprecedenta skaits demisijas pieprasījumu, kas bija pret mani. Laikam nevienam ministram nekad tā nav bijis. Es pat nezinu, cik reizes man pieprasīja.”

Lai gan ar tomātiem un olām bijušajam izglītības ministram tik tiešām virsū nemeta, pretošanās viņa idejām bija un ir joprojām. Deputāte Janīna Kursīte, kura darbojas Saeimas Izglītības komisijā, jau pēc ministra demisijas nosauca Ķīli par reformu sapņotāju. Ne mazāk kritiska bija arī cita profesore un deputāte Ina Druviete.

Tieši profesoru darbošanos politikā Ķīlis min kā vienu no iemesliem, kādēļ lielākā daļa viņa reformu netika atbalstītas.

„Mums ir drusku sajūta līdzīgi kā ar slimnieku, kurš pretojas, ka viņam kaut kādas sāpīgas procedūras liek, neskatoties uz to, ka tās ir nepieciešamas slimnieka izdzīvošana. Nu, viņš tur spļauj dakterim, sit ar rokām, met ar bindēm un plāksteriem, un vienkārši pretojas tam, ka ar viņu kaut ko dara - jo tas sāp,” saka Ķīlis.

Salīdzinājumus ar medicīnu Ķīlis lieto, arī runājot par, viņaprāt, augstākajā izglītībā valdošo neizpratni par to, ka pārmaiņas ir nepieciešamas un pat neizbēgamas: „Šī sajūta man ir diezgan pārsteidzoša. Es domāju - gudri cilvēki. Visiem taču augstākā izglītība gandrīz vai… Vai kā tur ir? Un nevar saprast šo vienkāršo lietu, ka patiesībā pārmaiņas… Valsts taču neizvilks visus, tas taču ir pilnīgi skaidrs. Acīmredzami! Paskatieties uz slimnīcām, kas bija agrāk - nu nav to slimnīcu vairāk. Jūs domājat, ka augstskolas būs? Nu, taču nebūs!” Iespējams, ka taktiski reformas pareizāk būtu bijis sākt ar lielajām Latvijas universitātēm, kas vēlas mainīties, piebilst bijušais izglītības ministrs.

Akadēmiskā brīvība un starpdisciplīnu pētniecība

To, ka sistēmu mainīt ir grūti, uzsver arī Lozannas Biznesa skolas dekāne Katrina Mafa. Viņa vada diezgan nelielu privāto biznesa augstskolu, kas atrodas Šveices pilsētā Lozannā. „Universitātes ir uzbūvētas ap šo spēcīgo akadēmiskās brīvības ideju. Un, manuprāt, tā ir lieliska ideja. Tas nozīmē, ka pētniekiem būtu jāstrādā ar tādiem tematiem, kurus viņi uzskata par svarīgiem. Bet mehānismi, kas to nodrošinātu, īsti nedarbojas,” norāda Mafa.

Katrina Mafa, enerģiska sieviete pelēkā kostīmā ar īsi apcirptiem matiem, reformas savā augstskolā sāka, atlaižot 60% no uzņēmējdarbības programmas pasniedzējiem. Viņas gadījumā tas bija salīdzinoši vienkārši, jo šī ir neliela privātā augstskola. Valstij piederošās universitātēs kaut ko tādu izdarīt būtu teju neiespējami, atzīst Mafa.

„Lai panāktu akadēmisko brīvību, tika ieviesta tā saucamā desmit gadu sistēma, kas savā būtībā nozīmē, ka profesoriem tiek garantēta darba vieta visa mūža garumā. Tam bija jānodrošina akadēmiskā brīvība. Bet, ja jūs paskatīsieties uz to, kas patiesībā ir noticis, jūs redzēsiet, ka profesori, sasniedzot savu galveno sapni - darba garantijas uz mūžu, pilnībā zaudē spēju radīt kaut ko jaunu,” par šādu sistēmu skeptiska ir Mafa.

Profesoru aizsēdēšanās ir tikai viena no problēmām, ko min Lozannas Biznesa skolas dekāne. Būtiskākā problēma, viņasprāt, esot sistēmā, nevis cilvēkos: „Cilvēki jau nevēl neko ļaunu. Viss, ko viņi vēlas, lai viņus liek mierā un ļauj darīt viņu darbu. Bet problēma rodas tad, ja jūs mēģināt viņiem pateikt, ka viņiem būtu jāpēta kaut kas cits. Viņiem it nemaz nav nepieciešams jūs klausīt, tādēļ viņi var pretoties. Viņi vienkārši aizsargā savas intereses. Katrs profesors cenšas pasniegt pēc iespējas mazāk, liekot to darīt jaunākiem pasniedzējiem, un nodarboties ar tādu pētniecību, kādu viņš vēlas, neatkarīgi no tā, ka sabiedrībai tas nenes itin nekādu labumu.”

Mafa, kas pati ir zinātņu doktore, ir liela starpdisciplinārās pieejas aizstāve. Un tas ir salīdzinošs retums. „Ja jūs gribēsiet aprunāties ar finanšu jomas profesoru par ilgtspējības jautājumu iekļaušanu studiju programmā, vai vēl trakāk - ar kādu ekonomistu… Viņi vienkārši ignorē, ka pastāv cits veids, kā raudzīties uz pasauli, nekā viņi ir pieraduši to darīt caur savu ekonomikas prizmu,” kritizē dekāne.

Vēl viena problēma Rietumu augstskolās ir pārāk liela koncentrēšanās uz šauru akadēmisku pētniecību, nevis uz pasniegšanu. „Izglītībā ir nepieciešams pievērst uzmanību personīgajai attīstībai. Šī joma līdz šim pārsvarā tika ignorēta. Un personīgā attīstība nozīmē izpratnes un apziņas celšanu, kā arī līdera dotumu attīstīšanu cilvēkā un cilvēcisko īpašību attīstību līderī,” saka Katrina Mafa.

Lai mainītu vispirms jau uzņēmējdarbības jeb biznesa izglītību, kas Katrinai Mafai ir vistuvāk sirdij, viņa kopā ar domubiedriem nodibināja kustību ar nosaukumu „50 plus 20”. Organizācijas mērķis ir veicināt gan starpdisciplināru pieeju biznesa izglītībā, gan arī padarīt zinātnisko pētniecību mārketinga, vadības un līdzīgās jomās noderīgāku sabiedrībai.

„Es domāju, ka pasaulē, uz kuru mēs virzāmies, vairs nebūs pareizo atbilžu. Labākais, ko mēs varam darīt, ir mācēt uzdot pareizus jautājums. Un šo prasmi ir ļoti grūti iemācīties,” spriež Katrina Mafa.

Atšķirīgi simptomi

Analizējot situāciju Latvijā, var secināt, ka tikai daļa no Šveices augstskolas dekānes pieminētā attiecās uz mūsu situāciju. Turklāt arī nebūt ne visas klasiskās Rietumeiropas augstskolas sirgst ar inovāciju jeb jaunrades trūkumu. „Es domāju, ka jebkurš universāls apgalvojums īsti nebūs patiess,” atzīmē Aivita Putniņa, Latvijas Universitātes antropoloģijas studiju programmas vadītāja.

Ir ārkārtīgi daudz universitāšu, kas ir ļoti radošas un mainīgas,” nešaubīga ir Putniņa.

Ja Lozannas Biznesa skolas dekāne runā par profesoru pārāk lielo aizraušanos ar pētniecību, tad Latvijā drīzāk var teikt, ka mūsu zinātnieku vārdi pārāk reti parādās starptautiskos pētniecības žurnālos. Viens no iemesliem tam ir apstāklis, ka profesoru algas parasti nav atkarīgas no ārvalstu projektu naudas piesaistīšanas vai starptautisko publikāciju skaita. „Drīzāk tā vieta ir nodrošināta,” piebilst Putniņa.

Vēl viens aspekts ir valodas ierobežojumi. Pēc Putiņas domām, prasība pasniegt tikai latviešu valodā augstākā studiju līmenī samazina konkurenci starp pasniedzējiem, jo ārzemnieki mūsu augstākajā izglītībā gandrīz nevar ienākt. „Ja mēs uzliekam ierobežojumu, ka augstskolu mācībspēkam, kurš ir ievēlēts uz šo noteikto termiņu (jo mums termiņi formāli tomēr ir), tad ārzemnieki, kuram nav augstākajā līmenī [latviešu] valodas prasmes, tad tie Latvijā nemaz nevar pretendēt uz patstāvīgu darbu,” saka Aivita Putniņa.

Skaidrs, ka augstākajā izglītībā pastāv problēmas. Un galu galā bailes no pārmaiņām ir tikai dabiska parādība.

Tad, kad viņi pretojas šīm pārmaiņām, viņi pretojas tam, ko viņi īsti nav sapratuši un nezina," saka Putniņa.

Arī apgalvojumi, ka augstākajā izglītībā būtu jāmaina pilnīgi viss, līdz galam nepalīdz, uzskata sociālantropoloģe. Tādēļ reformas būtu jāīsteno, „mazāk skaļi bļaujot, ka mums tagad viss ir jādemontē un jāuzceļ no jauna, bet apzinoties ārkārtīgi skaidri, kuras ir tās problēmas.”

Pārmaiņām jebkurā sistēmā ne vienmēr ir jānāk „no augšas.” Un reizēm pārmaiņas var iedvesmot arī spilgts piemērs.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti