Pagājušajā gadā aizsāktā tradīcija sanākt uz klusuma brīdi Brāļu kapos attīstās labi, vērtē prezidents Bērziņš: „Man šķiet, ka skatoties uz veterānu reakciju, tas process ļoti labi attīstās. Visi, kas ir pietiekami stipri, ir šeit. Prieks, ka viņi saprot, ka esam vienā zemē, ar vienu kopīgu nākotni.” Bērziņš sacīja, ka "vienošanās process {starp abu pušu veterāniem} ļoti labi attīstītās, kas vēl ir pietiekami stipri ir vēl šeit un prieks, ka kara veterāni saprot, ka mēs esam vienā zemē ar vienu kopīgu nākotni. Tas arī ir tīri cilvēcisks jautājums, jo visi viņi grib būt atzīti, cilvēcīgi atzīti."
Arī sociālās atmiņas pētniece Olga Procevska kopā ar Mārtiņu Kaprānu bija izplatījusi publisku aicinājumu astotajā maijā pieminēt visus Otrā pasaules kara upurus, nedalot tos savējos un svešajos. Šogad gan cilvēku, gan ziedu Brāļu kapos bija vairāk nekā pērn, gandarīti secina Procevska.
„Kas man likās zīmīgi, ka šeit bija daudz pārstāvji no partijām, kas parasti savā starpā spēj sarunāties tikai ar apvainojumiem, tad šeit viņi nolika puķes pie viena un tā paša pieminekļa, varbūt ar dažādām domām galvā, bet tomēr tā spēja pārkāpt pāri kaut kādām partiju spēlēm, un vienoties par principiem, tas ir ļoti svarīgi,” tā Procevska.
Procevska arī norāda, ka astotais maijs daudzus gadus bija vien formāls datums, tāpēc tikai nākotne rādīs, vai tas izveidosies par jaunu rituālu. Pozitīvi prezidenta iniciatīvu vērtē Maiers Deičs, kurš Otrā pasaules kara laikā trīs reizes ievainots un kļuvis par rotas komandieri Sarkanajā armijā. Pēc Deiča vārdiem, faktiski karš beidzās 8. maijā, tajā dienā ap pulksten diviem tika paziņots par karadarbības izbeigšanu. Tie tiešām ir atbrīvošanas svētki.
Striktāk noskaņots ir „Daugavas Vanagu” vadītājs Andrejs Mežmalis, kurš uzskata - Latvijā uzvaras svētki devītajā maijā nebūtu jāsvin. Viņš stāsta, ka 8. maijs ir pareizais datums, kad svinēt nacistu sakāvi. Devītais maijs, tādai mazai valstiņai kā Latvijai, nav pareizais datums, kad svinēt.
Pētniece Procevska gan norāda - vidējai un vecākajai paaudzēm vienoties par vēstures izpratni varētu būt vieglāk nekā jauniešiem, kuri nereti esot pat radikālāk noskaņoti. Tāpēc svarīgi būtu nevis uzspiest visiem pareizu vēstures izpratni, bet gan organizēt diskusijas, nedalot cilvēkus frontēs. Procevska uzsver, ka „frontes līnija nav karavīru, bet gan Latvijas sabiedrības starpā.” „. Iemesli ir daudzi un pirmkārt tāpēc, ka Otrā pasaules kara notikumi netiek skatīt kā pagātnes notikumi, bet tiek saistīti ar mūsdienām, ar viņu izpratni par tautas un sociālās grupas lomu Latvijas vēsturē. Tādēļ tie iegūst emocionālu un politisku noskaņu,” saka Procevska.
Kā norāda sabiedrības procesu pētnieki, spēja just līdzi ne tikai savējiem, bet arī citiem, ir kopīgais, kas vieno. Latvijas sabiedrībā vērojama gatavība abas puses uzskatīt par kara upuriem. Vidējā un vecākā paaudze daudz gatavāka izlīgumam nekā jaunieši, kuri nekad nav karojoši, taču uzskatos daudz radikāli un ekstrēmāki. „Man bail, ka viņi nesaprot kādas ir šausmas ir karš. Cik maz izvēles cilvēkam, kurš iekļuvis šādos apstākļos, cik ļoti tas apdraud iespēju cilvēcīgi rīkoties, humāni. Un, manuprāt, tas ir tas galvenais vēstījums, kam vajadzētu būt 8-jā maijā humānisma slavinājums un kara nosodījums,” saka pētījuma „Latvijas sociālās atmiņas monitoringa” līdzautore Olga Procevska.
130. latviešu strēlnieku korpusa veterāni Jakovs Poļaks un Aloizs Lukša spriež, ka nav starpības, kurā dienā atzīmē Otrā pasaules kara beigas un kurā pusē kāds ir karojis. „Kāda starpība. Tas pats. 8.maijā vakarā kapitulācijas līgumu parakstīja. Ja 9.maijā to savieno ar Staļinu. Uzvarēja karavīri, nevis Staļins,” saka Poļaks. „Nekāda naida pret leģionāriem. Viņi tādi paši kā es. Vienus svešā vara iesauca, un otrus svešā vara. Abi staigāja svešos mundieros,” norāda Lukša.
Tāpat trešdien prezidenta adjutants Valsts prezidenta vārdā noliks ziedus abās frontes pusēs kritušajiem. „Valsts prezidenta adjutants arī pa dienas vidu, kad notiks piemiņas pasākumi Lestenes kapos, kur ir apglabāti leģionāri, noliks vainagu leģionā karojošajiem un kritušajiem,” pastāstīja prezidenta preses sekretāre Līga Krapāne. „Un tajā pašā laikā arī netālu no Lestenes, Dobelē, kur ir apbedīti padomju karavīri, ir speciāls monuments padomju karavīriem, noliks arī vainagu tiem, kas ir karojuši padomju armijas pusē, tādējādi turpinot tradīciju, ko prezidents aizsāka jau 23. decembrī, kad braucot uz dievkalpojumu Lestenes baznīcā, viņš apmeklēja Dobelē šo piemiņas vietu un tur nolika ziedus.”
