Vairāki koki Daugavas krastā pie Lielvārdes pilsdrupām krietni saliekušies un pat atrodas paralēli upei stāvā krasta galā. Daudzviet redzamas atsegtās dižo koku saknes, kas it kā krastu satur, taču, kokiem ar laiku ieliecoties Daugavā, saknes velk līdzi lielus zemes gabalus. Tāpat arī atsegušies pilsdrupu mūra fragmenti un daži tā gabali gadu gaitā nodrupuši un mētājas tuvāk upei.
Pirms aptuveni desmit gadiem krasts pie pilsdrupām un Lāčplēša tēlu parka Lielvārdē ir stiprināts, veidojot uzbērumu un celiņu, liedzot ūdens piekļuvi stāvajam krastam. Taču dabiskais erozijas process turpinās, secina muzeja direktore Anita Streile. „Tas krasts, uz kura stāv pašas pilsdrupas, ir pakļauts arī lietum, vējam, sniegiem, saulei, kā arī jauniešu kājām. Kad aug kādi krūmi un koki šeit, no vienas puses, nepievilcīgi tiek aizsegti skaistie kultūrslāņi, bet no otras puses, kaut mazliet tas stiprina krastu. Augšā gar pilsdrupu krastu pazudusi taka, kuru atminos no bērnības, tā kā viss palēnām notiek.”
Vietējie skolēni iepriekš šajā vietā stādījuši arī mežrozītes, lai to saknes varētu stiprināt krastu, bet tas īsti rezultātu nav devis. Pilsdrupu brūkošais krasta stāvoklis pakāpeniski varētu uzlaboties, jo pašvaldība to no valsts pārņēmusi savā īpašumā, norāda Streile.
Lielvārdes novada pašvaldības izpilddirektors Gvido Vītoliņš apstiprina, ka krietnu laiku iepriekš krasts stiprināts, bet, procesam turpinoties, valsts īpašumā līdz šim vietvara nav varējusi saimniekot. „Žēl, ka kopš Ķeguma HES ūdenskrātuves krasta stiprināšanas projekta nav bijuši vēl projektu uzsaukumi. Bet, jā, koka saknes un to tīklojums ir labākais stiprinājums, ja saknes ir mazas un daudz. Tikko viņas ir lielas, tās plēš krastu, tāpēc iepriekš arī esam nozāģējuši kādus lielos kokus, lai no tā izbēgtu. Turpmāk teritorijas labiekārtošanas projektos varētu stādīt mazos krūmus un rozes šajā krastā, bet tur, kur ir stāvākas vietas, to darīt nevar un - neko nevar darīt, daba jāpieņem,” secina Vītoliņš.
Taču sāpīgāk no pilsdrupu pakājes noskatīties esot turpat blakus esošā Dievukalna erozijā. Vieta ir viens no senākajiem un svarīgākajiem vēstures objektiem Lielvārdē, kur pirms 3000 gadiem parādījusies pirmā apmetne. „Dievukalnam gan arvien klāt tiek arī Daugavas ūdens, lietus un tas jau daudzus metrus pazudis Daugavā, krasts ir privātajā īpašumā,” stāsta Streile. Viņa cer, ka tuvākajā laikā Dievukalna pamatni stiprinās, jo tas valstī iekļauts stiprināmo objektu saraksta augšgalā.
Nesaudzē arī Likteņdārza krastu
Daugavas krastu erozijas novēršanas topā iekļauts arī Likteņdārza krasts Koknesē. Arī šeit redzama līdzīga aina - koki liecas vai vietām jau iekrituši upē, bet krasts te ir daudz zemāks. Projekta vadītājs Bruno Cīrulis stāsta - gaidot krasta stiprināšanu, atlikta amfiteātra būvniecība, līdz ar to darbi jāpārceļ uz citām Likteņdārza daļām. „It īpaši pavasarī, kad ledus kustības notiek, tas ļoti ietekmē krasta līnijas izmaiņas un krasts tiek bojāts. Te mēs atrodamies Likteņdārza amfiteātrī un te var redzēt, kā koki vietām notur krasta līniju mazliet. Bet tiklīdz ir klajāka vieta, tā vairāk pakļauta šai iedarbībai, tāpēc krasts ir jāstiprina. Tāpat vēji, kas ieskrienas pa Daugavu, nes viļņus, un arī skatu terase ir ļoti viļņaina vieta,” skaidro Cīrulis.
Problēma šeit aktualizēta jau sen, arī eksperti atzinuši, ka krasts jāstiprina, taču Vides ministrija jau norādījusi - līdzekļu šogad tam nepietiks. Vides ministrijā skaidro, ka ekspertu komisija pēc vietu apsekošanas un uzraudzības arī secina, kur nepieciešams krastus stiprināt. Prioritātes nosaka pēc vairākiem kritērijiem, kā, piemēram, ieguvums pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam, tostarp arī kultūrvēsturisku objektu glābšana.
Ik gadu finansē krastu stiprināšanu
„Bez šaubām, krasta erozija ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem, un liela nozīme ir arī viļņošanai, ko rada HES darbība. Bet vēršu uzmanību uz to, ka visiem trim hesiem uz Daugavas ir izdots ūdens resursu lietošanas atļaujas un tajās noteikts režīms nostrādnei, ņemot vērā ūdens līmeņa svārstības ūdenskrātuvē. Kopš 1998. gada pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, ka „Latvenergo” katru gadu iemaksā naudu krastu nostiprināšanai; to darbu pasūtījumu veic Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs,” stāsta Vides ministrijas Ūdens resursu nodaļas vadītāja Tatjana Jansone.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vadītāja Inita Stikute stāsta par iepriekš minēto sarakstu jeb objektu topu, kam nepieciešama krasta stiprināšana: „Ja skatāmies pa Latviju kopumā, mēs esam šobrīd identificējuši 47 vietas gar ūdenskrātuvju piekrasti. Un šogad mums ienākušas trīs vēstules no iedzīvotājiem, kas arī ir zīme, ka kaut kas ir jādara. Lai nokļūtu savukārt no šī saraksta īsajā sarakstā, ir vesela procedūra, jo ir vietas, kur tas ir būtiskāk. Jo ir jāveic arī regulārs monitorings ap krasta zonu, un tad izstāstām komisijai situāciju un tiek izlemts, kur stiprināt.”
Ar „Latvenergo” atvēlēto finansējumu gadā pietiek tikai pāris objektu stiprināšanai, taču šogad darbus varēs veikt tikai vienā objektā - Tomes dambī, secina Stikute. „Krasta stiprināšanai piešķirti aptuveni 380 tūkstoši latu gadā, par kuru mums būtu kaut kas jāizdara. Šobrīd esam izsludinājuši projektus gan Tomes dambim, gan Dievukalnam. Pirmā prioritāte ir Tome atbilstoši komisijas slēdzienam. Šis projekts jau faktiski ir būvniecības stadijā. Dievukalnam ir saņemtas provizoriskās tehniskās izmaksas, šis darbs vēl nav uzsākts, un mums nāksies diskutēt ar komisiju, jo izskatās, ka šim objektam gan nepietiks līdzekļu.”
Trūkst pētījumu
Savukārt to, vai Daugavas krastu erozija paliek straujāka, cik tālu krasts atkāpjas vai kādi citi pētījumi un novērojumi valstī atsevišķi netiekot veikti. Tādēļ salīdzināt situāciju gadu griezumā nevar. Ministrijā vien norādīja, ka iekšzemes ūdeņu krastu erozija netiek uzskatīta par tik akūtu vides problēmu kā jūras krastu erozija.
