LTV pēc operācijas secina – daudzu musulmaņu attieksme ir atšķirīga atkarībā no tā, vai sieviete ir "savējā", proti, muslima (islamticīgā) vai ne muslima. Ar musulmaņiem laulībā dzīvojošās latviešu sievietes zina stāstīt, ka ne "savējās" musulmaņi neciena – šie vīrieši mēdz palaist rokas, un daudzu šo sieviešu stāstos no gādīgā tēva un ģimenes galvas nav ne vēsts.
- Vislabākie tie, kas ir vislabākie pret sievām
- Vīrietim jāgādā par ģimenes labklājību
- Sievietēm ļauts strādāt algotu darbu
- Skatīties uz sievieti ļauts vienreiz
- Sievietes ar sievām, vīrieši – ar vīriem
- Daudzsievība – liela nasta un neizplatīta prakse
- Vientuļus cilvēkus grūti atrast
- Liek lietā dūres, lai pārmācītu sievu
- Žurnāliste par Ķelnes notikumiem: Ikdienā tā neuzvedas
Vislabākie tie, kas ir vislabākie pret sievām
Arābu doktors Šerīfs Abdels Azīms, kas islāmu salīdzinājis ar kristietību, norādījis, ka tieši kristiešu izpratnē sievietei ir otršķirīga loma – sieviete ir tieši tā, kas klausīja čūskai, ēda pati un pavedināja arī vīrieti ēst aizliegtos augļus. Kārdinātāja, grēcīga un tieši sievietei par to jājūtas vainīgai un jāsaņem sods."
Tiesa, vienlīdzība nenozīmējot vienādību, un galveno – ģimenes amīra lomu Korāns atvēl vīrietim. Būt līderim, būt atbildīgam. Savukārt sieviete ir vīra mājas un viņa bērnu aizbildne.
"Vīrieši ir sieviešu gādnieki tādēļ, ka Allāhs deva pārākumu vieniem no jums virs otriem, un tāpēc, ka viņi tērē no sava īpašuma. Un taisnīgas sievietes ir padevīgas.." tā vēsta Korāns un vienlaikus islāms aicina pret sievu izturēties ar cieņu. Pravietis Muhammads par vīriem teicis: "Vislabākie starp jums ir tie, kuri ir vislabākie pret savām sievām."
Vīrietim jāgādā par ģimenes labklājību
Latviete, musulmaniete Laila Brence, kura vairāk nekā desmit gadus dzīvo Pakistānā un ir precējusies ar pakistānieti, raidījumā atzinusi: "Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, bet vienādības nav. Paturot prāta šo atšķirību, nav itin nekāda iemesla iedomāties, ka sieviete ir zemāka par vīrieti.
Nav pamata pieņemt, ka viņa ir par viņu mazāk svarīga tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiskas ar vīrieša tiesībām."
Vīrietim ir jāgādā par ģimenes labklājību, un tas nav tikai likums uz papīra.
"Viņam ir jāmaksā par īri, par elektrību, par visu. Par ēdienu, par visu. Tas ir vīra pienākums. Mēs vīrieši, zinām, ka tā ir mūsu atbildība. Ja sieviete strādā, tā ir viņas privilēģija. Taču mēs nevaram prasīt, lai viņa strādātu," atzīst pakistānietis Farmans Ali, kurš Latvijā dzīvo vairāk nekā piecus gadus, kuram Rīgā pieder vairākas ēstuves un kurš ir precējies ar latvieti, kas pieņēmusi viņa reliģiju.
Sievietēm ļauts strādāt algotu darbu
Arī ēģiptietis, Arābu kultūras centra pārstāvis Abdelhamids Elmarijs raidījumā atklāj, ka musulmaņu sievietes drīkst strādāt algotu darbu. Mēdz būt pat tā, ka sievietes strādā daudzus darbus un daudzos amatos.
"Nekas nav aizliegts. Lai sieviete strādā. Ja ir normālas saprašanas muslims, tad viņš atļauj, lai sieviete strādā. Jebkurā arābu valstī ir, ka sievietes strādā un ir labā amatā," norāda Elmarijs, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā desmit gadus un ir precējies ar latviešu sievieti, kura nav pārgājusi vīra tīcībā.
Pakistānietis Farmans Ali piebilst, ka sievas pienākums nav tīrīt māju, mazgāt drēbes un gatavot vīram. "Tā viņai ir privilēģija, ja viņa to dara."
Stājoties laulībā, sieva saglabā savus īpašumu, viņai ir tiesības saņemt mantojumu, un viņai noteikti nav jāpieņem arī vīra uzvārds. Vēl izplatīti esot laulību līgumi. Precēties musulmaņi drīkst ne tikai ar musulmaņiem, bet likumi paliek tie paši.
Korāns atļauj arī šķirties, ko varot rosināt gan sieviete, gan vīrietis, taču aicina ar to nesteigties. Ja problēma ir sievā, tad vīrietim ir tiesības viņu iepļaukāt. Šķiršanās gan esot ļoti reta parādība.
Vēl islāmticībā homoseksuālas attiecības nav pieļaujamas – tas ir lielākais grēks, piebilst Farmans Ali.
Skatīties uz sievieti ļauts vienreiz
Laulība un ģimene islāmā tāpat kā citās reliģijās ir pamatu pamats – tā ir jāsargā, tāpēc ir noteikti dažādi ģērbšanās un uzvedības ierobežojumi, esot sabiedrībā. Tie gan attiecas arī uz neprecētiem cilvēkiem, lai visapkārt nevaldītu kārdinājumi. Sievietei liegts izrādīt citiem sava auguma aprises, vīrietim – mest acis uz sievietēm. Skatīties drīkst vienreiz.
"Ja viņš ir pamanījis sievieti, tad viņam ir jānolaiž acis, bet ja viņš paceļ otro reizi acis uz to pašu sievieti, skaitās jau viņam grēks," stāsta Laila Brence.
Šajā sakarā islāmā atrodami visādi padomi, kā vīrietim novērst skatienu – un divi galvenie ir tādi, - ja var atļauties, tad precēties, ja ne – tad gavēt.
Sievietei apģērbā sevi jāsāk ierobežot jau pubertitātes vecumā, taču kas tad īsti jāvelk?
"Viņai būtu jāapklāj savs ķermenis. Bet ir atšķirības, piemēram, Afganistānā un citur sievietes valkā zilas krāsas apģērbu, Dubaijā melnu, citur valkā baltas krāsas apģērbu. Tas ir atšķirīgi, taču galvenais ir nosegt savu ķermeni," stāsta pakistānietis Farmans Ali.
Pēc viņa sacītā, musulmaņu sievietes apģērbam jābūt pieticīgam, tīram. "Nevar izskatīties kaila. Tas ir ne tikai sievietēm, tas attiecas arī uz vīriešiem. Nevar staigāt puskaili, arī vīrieši, piemēram, džinsi līdz pusei lejā, tā, ka gurni ir redzami. Staigā pa ielu un izrāda savu apakšveļu."
Ēģiptietis Abdelhamids Elmarijs atzīst - viņa sieva, ejot uz ballīti šeit, Latvijā, drīkst ģērbt arī īsus svārkus. "Es negribu, ka mana sieva atšķirtos. Mēs dzīvojam Latvijā.
Mēs esam pēc Latvijas kultūras, nevis pēc manas reliģijas. Kad esam kopā, kāpēc lai viņa neapģērbj, ko grib. Kāpēc lai neapģērbjas, ka var redzēt viņas skaistumu."
Savukārt pakistānietis Farmans Ali stāsta, ka viņa sieva valkā hidžābu, taču to viņa darot ne piespiedu kārtā, bet gan tāpēc, ka pati to vēlas. Musulmaņu sieviete drīkst arī lietot kosmētiku. "Protams, savam vīram, savai ģimenei, bērniem, tas ir normāli. Bet ne kādam svešiniekam, cilvēkiem uz ielas."
Sievietes ar sievām, vīrieši – ar vīriem
Ierobežojumi skar arī iziešanu sabiedrībā. Labā prakse islāma valstīs ir, ka sievietes pie sievietēm, vīrieši pie vīriem, kopā - tikai ģimenes lokā.
"Teātris, kinoteātri - šeit tādas lietas nav īpaši populāras, jo islamā ir vadlīnijas par to, ka sievietes ir nodalītas no vīriešiem sabiedriskās vietās. Līdz ar to tās lietas, kas šeit, ārpus mājas, mēs darām tās, teiksim, vairāk ģimeniskas lietas, ne tik daudz publiskas (..)," stāsta Pakistānā dzīvojošā latviete.
Eiropā tas gluži nav iespējams, pieaugusi arī cilvēku mobilitāte un atkarība no sabiedrības, taču reliģija sievietes apkārt staigāšanu vienai īsti neatbalsta. Uz pasākumu sieviete var iet kopā ar savu vīru, bērniem. "Taču ne jau ar kādu svešinieku," stāsta latviete.
Pēc viņas sacītā, sievietei vienai labāk neapmeklēt pasākumu, jo gandrīz katru nedēļu var dzirdēt, piemēram, par kādu uzmākšanos sievietēm, kas varbūt valkā atšķirīgu apģērbu. "Izvarošanas, nolaupīšanas, tik daudz kas notiek. Zini, kad karalis vai karaliene iet kaut kur, viņiem ir apsardze. Tāpat arī sievietes apsardze ir viņas ģimene – bērni, brālis, tēvs, vīrs."
Daudzsievība – liela nasta un neizplatīta prakse
Sievas musulmaņu vīrietim tiešām var būt vairākas, bet ne vairāk kā četras. Kāpēc tieši tik, Korāns neprecizē, bet, lai precētu katru nākamo, iepriekšējām ir jāprasa piekrišana. Visas jāuztur vienādi un arī vienādi pret tām jāizturas. Islāms nemudina šādu modeli praktizēt, taču pieļauj, lai sievietes nebūtu vienas.
"Man jau liekas, ka visi musulmaņu vīrieši par to savas sievas velk uz zoba, nu tagad apprecēšu vēl vienu, tad tu man redzēsi.
Bet, jā, nu, protams, mēs arī par to esam runājuši, bet, teiksim, – visiem liekas, ka vīriešu privilēģija precēt vairākas sievas, bet paši vīrieši atzīst, ka ta ir liela nasta," stāsta latviete, musulmaniete Laila Brence.
Mūsdienās musulmaņu pasaulē vairākas sievas nav izplatīta prakse. Iespējams, tikai turīgāki cilvēki varot atļauties divas.
"(..) Daudz vienkāršāk, ja ir viena sieva, jo divas ir daudz grūtāk uzturēt vienlīdzīgi. Tas atkarīgs no apstākļiem. Es zinu vairākus gadījumus, kad sieva dod piekrišanu otrai sievai. Viņas dzīvo katra savā mājā, bet ir ļoti labas draudzenes. Bet es atkal saku, tas varbūt ir viens procents, kam ir divas sievas. Grūti jau ar vienu tikt galā, kur nu vēl ar divām," zina teikt pakistānietis Farmans Ali.
Vientuļus cilvēkus grūti atrast
"Vairums latviešu un vairums Rietumu cilvēku, sievietes ir vienas. Vai nu sievietēm nav vīru, vai arī ir bērni no cita vīrieša un tās dzīvo ar citu vīrieti, vai arī ir šķīrušās un dzīvo ar kādu citu. Mūsu valstīs šādu situāciju redzēt nevar," norāda pakistānietis Farmans Ali.
Ēģiptietis, Arābu kultūras centra pārstāvis Abdelhamids Elmarijs stāsta, ka, ņemot vērā to, ka islāmticīgajiem ir citādāka domāšana un kultūra, viņi, nonākot Eiropā, mēdz nepareizi saprast tās kultūru, kas ir daudz citādāka.
"Pie mums muslimiem ir aizliegts, ka sieviete aicinātu svešu vīrieti uz kafiju vai sēžam aizslēgtā telpā. Tas mums ir aizliegts, priekš jums ir normāli, ka tu vari aicināt kādu cilvēku uz kafiju tavā mājā vai tavā darba vietā," teica Elmarijs.
Un nešaubīgi var teikt, ka daudzu musulmaņu attieksme ir atšķirīga atkarībā no tā, vai sieviete ir "savējā", proti, muslima vai ne muslima. Laila Brence pirms pārcelšanās uz Pakistānu studējusi ASV un brīdī, kad viņa sāka nēsāt hidžabu, to novērojusi ļoti spilgti.
"Muslimu sievietes momentā sāka smaidīt uz ielas, kad viņas redzēja, ka es esmu hidžābā, sāka sveicināt. Muslimu vīrieši sāka atvērt man veikala durvis.
Bija viena reize vienā benzīntankā, tur putekļusūcējs ir pieejams, ar ko mašīnu izsūkt. Es ar savu mašīnu stāvēju un izsūcu putekļus, man pieskrien klāt viens musulmaņu vīrietis un saka, es jums to izdarīšu, jūs neuztraucaties," stāsta latviete.
Liek lietā dūres, lai pārmācītu sievu
Reliģija pati par sevi vēl negarantē, ka islāmticīgs vīrietis izturēsies pret sievieti labi un cienījami. To savukārt pierāda daudzu latviešu stāsti, kas ar musulmaņu ieceļotājiem apprecējušās Īrijā vai Lielbritānijā. Daudzu viņu stāstos no gādīgā tēva un ģimenes galvas nav ne vēsts. Viena no šādām cietējām bijusi arī Rūta, kas Dublinā apprecējusies ar pakistānieti, un viņu laulībā piedzimis bērns.
Sieviete stāsta - kad dokumenti bija nokārtoti, sākās ļoti lielas problēmas. Vīrs uzturējies pret viņu ļoti slikti - palaida rokas līdz piekaušanai. "Viņš pacēla rokas arī pret maniem bērniem. (..) Viņš principā man arī naudu ņēma nost," stāstīja Rūta.
Viņi tagad ir šķīrušies, bet stāsti nebeidzas. "Man ir ļoti daudz pazīstamas meitenes, kas dzīvo Dublinā. Un ir tādas, kas… piemēram, vakar man bija viena meitene atnākusi, viņa gandrīz ar pussalauztu degunu atskrēja pie manis. Viņu vīrs visu laiku… sit pastāvīgi. Rokas paceļ pret viņu. Viņš ir no Ēģiptes," stāsta Rūta.
"Tur jau nav ko noslēpt. Ir tā, ka latviešu meitenes, mēs mēdzam arī iedzert un tā. Tas viņam arī nebija pieņemams. (..)
Bet es neteikšu, ka es esmu alkoholiķe, bet nu mēs reizi mēnesī iedzērām ar meitenēm. Tas viņam nepatika," atzina latviete.
Arī šādas kultūras atšķirības – alkohola lietošana, iespējams, maina vīriešu attieksmi un vīri tad ķeras pie savu sievu pārmācīšans. Un viegla iepļaukāšana, uz ko aicina Korāns, galu galā nav nemaz tik viegla.
Šīs sievietes islāmu nebija pieņēmušas, tātad savā ziņā nebija arī savējās. Un, iespējams, patiešām pēc muslima domām, Rietumu sieviešu vaļība ļauj arī viņam justies vaļīgam. Tādējādi, iespējams, šādas kopsakarības kaut kādā mērā izskaidro pēkšņos jaunā gada nakts seksuālos noziegumus Vācijā, kurus Eiropa nebija paredzējusi un kuriem nebija gatava.
Žurnāliste par Ķelnes notikumiem: Ikdienā tā neuzvedas
Tajā vakarā Ķelnē atradās arī žurnāliste Aleksandra Jolkina, kura dzīvo Vācijā jau aptuveni divus gadus. Lai arī pašā notikumu epicentrā viņa tobrīd nebija, viņa atradusies netālu, bet redzējusi agresīvas un bravūrīgas arābu izcelsmes cilvēku grupas.
Viņi esot klieguši, dziedājuši, acīmredzami alkohola reibumā.
"Ikdienā migrantu vīrieši tā neuzvedas, arī bēgļi, kurus intervē, viņi pārsvarā ļoti pieklājīgi izturas visi, viņi saka, mēs esam priecīgi, ka esam Vācijā, paldies Angelai Merkelei un tā tālāk. Un tāpēc arī bija šis pirmais moments ļoti dīvains un nepatīkams, ka tu pēkšņi jūties kā minoritāte un ka šie cilvēki izturas agresīvi un bravūrīgi," klāstīja žurnāliste.
Viņasprāt, vardarbība Ķelnē skaidrojama ar faktoru kopumu.
"Tā nevar pateikt, ka visi bēgļi ir tādi, ja, kā izskan ļoti daudz apvainojumi un apsūdzības. Tāpēc, ka ir jāņem vērā arī konteksts, kas notika tajā Jaungada naktī.
Pirmām kārtām ir tas, ka vīrieši, šie bēgļi, kas šobrīd ir apmetušies Vācijā, viņi nestrādā," teica Jolkina.
Tāpat, viņasprāt, vainojama ir valodas barjera - bēgļi nesaprot, kas notiek, viņi ir atrauti no sabiedrības. Tāpat kultūratšķirību dēļ iebraucējiem ir kultūršoks."Un, protams, ka šī te migrantu grupa, viņi jūtas kaut kādā mērā nošķirti no sabiedrības. Viņi pat nevar atnākt un iepazīties kaut vai ar tām pašām vācu sievietēm," norāda žurnāliste.
Pēc viņas sacītā, Ķelnē iebraukušie migranti ir dažādi, nākuši no dažādām valstīm ar dažādiem priekšstatiem.
Viņiem var būt priekšstats, ka, ja sieviete ir saģērbusies mini svārkos, tātad viņa ir viegli pieejama.
"(..) Vēl ir tas brīdis, ka izskanējušas ir arī liecības, ka migranti, kas ir atbraukuši no arābu valstīm, pirmo reizi savā mūžā ir pamēģinājuši alkoholu, otro vai trešo reizi. Savās valstīs viņi to nebija mēģinājuši. Un, protams, tas efekts arī bija tas. Plus vēl bara instinkts. Tu ej kaut kur barā un tu redzi, ka - re, mēs esam vareni, mēs esam iedzēruši," skaidroja Jolkina.
