„Ar katru gadu paliek aizvien mazāk cilvēku, kuri aiziet uz šiem piemiņas brīžiem. Nav vidējās paaudzes un nav jaunākās paaudzes. Es domāju kas būs pēc tam, turpmākajos gados, vai nebūs nekāda interese, nevis konkrēti par vēsturi, bet par mums pašiem,” saka M. Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce.
Vēstures skolotāju biedrības pārstāve Danute Dūre uzskata, šodien skolās ir pārāk maz laika, lai vēstures stundās skolēniem izskaidrotu padomju varas deportāciju nozīmi, tāpēc ir jāmeklē citi risinājumi, kā skolēniem šos notikumus pasniegt saprotami. „Ļoti vērtīgs instruments ir mākslas dažādi veidi – teātris, kino, gleznas, dzeja. Pats vērtīgākais, ko varam paspēt ir tikties ar cilvēkiem, kas to ir piedzīvojuši. Nekas nevar aizstāt personīgo pieredzi,” klāsta Vēstures skolotāju biedrības pārstāve Danute Dūre.
Represētās Dace Jurciņa un Elvīra Sebre ar skolēniem tiekas regulāri. Viņas bērniem stāsta, kā nakts vidū ieradās bruņoti vīri, kas steigšus lika savākt mantas un visu ģimeni aizveda uz tuvāko dzelzceļa staciju, no kurienes sākās smagais ceļš lopu vagonos uz attālākajiem Sibīrijas apgabaliem. „Jaunieši ļoti klausās un viņiem tas interesē, jo viņiem nekas nav zināms. Viņi nevar saprast kāpēc tas tā varēja notikt, kā nebija ko ēst,” stāsta Cēsu politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja Dace Jurciņa. „Viņiem interesē skolas gaitas, kā mēs izdzīvojām, no kā pārtikām,” piebilst represētā Elvīra Sebre.
Šos vēsturiskos stāstus arī nākotnē būtu svarīgi pasniegt, izmantojot dažādus mākslas veidus un literāros darbus, lai cilvēkos tie raisītu emocijas, jo tikai tā ir iespējams izprast vēstures notikumu nozīmi.
