No reklāmas mobilajā telefonā iespējams attiekties, sūtītājam pretī aizsūtot īsziņu ar tekstu "Stop". Bet sen zināma problēma ar nepatīkamiem reklāmu piedāvājumiem, kas lielākoties saistīti ar seksuālo dzīvi, pienāk e-pastā. Tur daļu no mēstulēm palīdz atlasīt programmas, citas var nobloķēt pats, bet vēl daļai var aizrakstīt ar lūgumu nedalīties ar nevēlamo informāciju. Ar pasta kastīti, kas atrodas kāpņutelpā vai pie mājām, ir citādāk. Latvijas tiešā mārketinga asociācijas vadītāja Fanija Šitca norāda, ka vienkāršākais būtu uzlīmēt uz pastkastes uzlīmi, ar lūgumu nemest reklāmu.
„Komplicētāks risinājums ir robinsonu liste jeb atteikumu reģistrs, kad katrs iedzīvotājs vai nu atsakās vai piesakās reklāmai. Tā tad būtu adresēta reklāma, bet tas ir veids, lai risinātu situāciju. Bet pasakot, ka reklāma vispār nepienāk, būs neapmierināti gan tirgotāji, gan arī iedzīvotāji, kas vēlas to saņemt.
Somijā, kur šāda kārtība jau strādā pilnībā, no reklāmas saņemšanas atteikušies vien 3 procenti iedzīvotāju. Sākotnēji tas var arī sadārdzināt izmaksas, bet vēlāk, mērķtiecīgi strādājot ar auditoriju, sistēma var arī atmaksāties.
„Ir tās šķēres, kurā brīdī ražošana plus piegādes izmaksas ir rentablas arī uz mazāku apjomu, jo šauj precīzi pa tiem zvirbuļiem, kuri to naudu nesīs. Jo reklāmas mērķis ir dabūt no klienta naudu, nevis nogalināt viņu ar reklāmas čupu”
Satiksmes ministrija, kas atbild par pasta pakalpojumiem, norāda, ka jautājums ir jāvērtē ekonomikas ministrijai, jo tā atbild par reklāmas likumu. Sakaru departamenta direktors Edmunds Beļskis uzskata, viens no risinājumiem ir izmantot klientu kartes kā apstiprinājumu reklāmas saņemšanai. Tas gan nozīmētu, ka neadresēta reklāma būtu aizliegta. Vēl viens variants: ļaut cilvēkiem atteikties no piegādes.
„Tas nav tikai šaura pasta nozares normatīvais regulējums, bet reklāmas izplatīšanas un nogādāšanu līdz iedzīvotājiem normatīvā regulējuma ietvars.Uzņēmējiem, kas nodrošina šādas neadresētās reklāmas izplatīšanu nav pasta komersanti un nepakļaujas nekādā veidā pasta regulējošiem normatīviem aktiem.”
Beļskis skaidro, ka tiek veidota darba grupa, kas šo jautājumu risinās. Ekonomikas ministrija uzskata, ka jādomā nevis par tiesisku regulējumu, bet par sabiedrības informēšanu. Un kā vienu no risinājumiem redz ieviest tomēr vienotu uzlīmi pastkastītēm. Ieteikums ir arī izvietot kāpņu telpās, piemēram, reklāmai atvēlētus atsevišķus stendus vai papīrgrozu. Citus risinājumus ievest ir sarežģītāk, jo teju neiespējami izsekot katras reklāmas piegādātājam.
Vides aktīvisti norādījuši, ka Latvijā lielveikalu ķēdes gadā izdod ap 100 miljoniem reklāmas materiālu, kas sastāda pusotra tūkstoša tonnu papīra. Bet tas, cik efektīva ir šī reklāma, nav precīzi aplēsts, jo tā sasniedz gan tos, kas labprāt lasa par piedāvājumiem, gan tos, kas, materiālu neskatoties, izmet.
Tā sauktais tiešais pasts katru dienu iekrīt iedzīvotāju pastkastītēs, piedāvājot uzzināt par atlaidēm veikalos, par gaidāmajām izpārdošanām, aicinot izmantot kuponus, kas ļauj samazināt savus tēriņus, piemēram, pusdienu laikā. Tomēr ne visi ar to ir apmierināti. Ielās aptaujātie ļaudis nav vienisprātis, cik tas ir vērtīgi.
„Es nāku vakarā mājā, un tiešām visa kā pa papilnam, nu, kas ir, tas ir. Ļoti pozitīvi, es apskatos un izvēlos. Visi veikali; Rimi, Beta, Iki… man patīk. Es apskatos. Tagad arī izrakstīju, ko man vajag, un tagad Rimi par 3 lati nopērku. Teiksim, arī Betai lēta ķīmija. Kas ir, tas ir. „
„Nē, mums nenāk, jo mums ir durvīm kods un pastnieks neko īpaši nenes. Bet negribētu, lai nes, jo kāpņu telpas pēc tam ir nesatīrāmas.”
