''Labrīt! Jūs esat Alūksnē pirmā, kas izmantos šo iespēju! - Jā, man jau laikam arī visgrūtāk iet…'' - Mārkalnes pagasta iedzīvotāja Maiga Drīvniece noteiktajā laikā jau ceļa malā gaidījusi pieteikto transportu, viņa stāsta, ka vajadzību pilsētā ir daudz, bet aizkļūt turp ir problemātiski. ''Man grūtības aiziet līdz tam ceļam, ja jānes kāda soma, tad es atnākt nevaru, es taksometru izsaucu un tā vienreiz mēnesī tikai tiku pilsētā.''
Šo pilotprojektu finansē Eiropas Savienība, un ir rasta iespēja, ka tā darbības laikā iedzīvotājiem šis pakalpojums ir bez maksas.
''Tas jau nu vislielākais pārsteigums, ka par brīvu! Man taksometrs izmaksā 15, 17, pat 18 eiro,'' saka Maiga Drīvniece.
Tālāk ceļā nelielo busiņu gaida vēl trīs sievas. Vēsmai Strazdai līdzi arī gumijas zābaki, jo vairākus kilometrus līdz ceļam nākoties brist pa dubļiem, viņā stāsta sarunā:
''Es vasarā eju pāri tīrumam – tad kādi 3, ziemā kādi 6 [kilometri]… - Vispār transports jums iet te garām, autobuss? - Neiet, neiet, tad, kad bija krievu laiki, tad igauņu autobuss staigāja, bet nu nestaigā.''
Kad visi braukt gribētāji ir mikroautobusā, ceļā uz Alūksni ar sievām var parunāt arī par to, kā vērtē šo iespēju – pieteikt sev vajadzīgo braucienu. Ināra Vīndedze neslēpj, ka šoreiz tas vairāk ir izmēģinājuma brauciens, lai pārliecinātos, kā darbojas transports pēc pieprasījuma:
''Zinot šo laiku situāciju, ka tā lauku būšana paliek, kā sacīt,... nu te paliek vecāka gadagājuma cilvēki pamatā, tad acīmredzot tā ir vajadzīga lieta. Ja jau pat ekonomiski attīstītākās valstīs tāda lieta pastāv, tad kāpēc arī mums tas nevarētu būt.''
Lai arī šāda iespēja dota tikai pirmo nedēļu, interese pieteikt transportu ir visai liela, to apliecina Vidzemes plānošanas reģiona Mobilitātes centra vadītāja Marta Riekstiņa, kura tad arī saņem iedzīvotāju zvanus, un viņa zina teikt, ka lielākoties brauciena mērķis ir ārsta apmeklējums.
''Mums, piemēram, Mazsalacā ir gadījums, ka sieviete nav bijusi pie ārsta pat vairākus gadus - tikai tāpēc, ka viņai nav iespējas nokļūt, un arī ir apnicis vienmēr kaimiņiem uzplīties un jautāt.
Tas ir ārsts, veikals, aptieka, dažādi citi pakalpojumi [pilsētā], cilvēkiem ir ļoti, ļoti liela interese, lielāka, nekā mēs gaidījām,'' atzīst Marta Riekstiņa.
Alūksnes novadā pilotprojekts tiek īstenots atšķirīgi no Mazsalacas novada, lai vēlāk varētu noteikt veiksmīgāko modeli. Mazsalacā tātad tas darbojas visā novadā, bet Alūksnē piecās teritorijās - katrā noteiktā dienā. Šīs teritorijas, kā stāsta novada pašvaldības Īpašuma nodaļas vadītājs Ingus Berkulis, ir izraudzītas, skatoties, vai tur kursē vai nekursē sabiedriskais transports, jo tāds ir noteikums, ka šie transporta veidi nedrīkst dublēties.
''Ik pa laikam Alūksnes novada pašvaldībā vai pagastu pārvaldēs griezās cilvēki, kuri dzīvo šajās teritorijās, kur nav mobilitātes, un lūdz to, lai pašvaldība palīdz risināt šo problēmu, piemēram, grozot sabiedriskā transporta maršrutus vai pat atklājot jaunus. Taču paši zinām, ka šī mazā pieprasījuma, nerentabilitātes dēļ tas lielākoties valstiski nav iespējams, līdz ar to mēs iesaistījāmies. Arī lai pārstāvētu vēlāk pašvaldības viedokli un to paustu tālāk Autotransporta direkcijai un attiecīgajās institūcijās, lai plānotu šo mobilitāti,'' klāsta Ingus Berkulis.
Bet, kad ir pagājis noteiktais laiks, Mārkalnes sievas ar iepirkumu somām autoostā gaida busiņu mājupceļam.
''Jā, viss izdarīts, paldies liels, visu, kas bija saplānots izdarījām. - Jānovēl mums visiem izmantot šo pakalpojumu, un lai pārējā Latvija mācās no mums!''
Pilotprojekts – transports pēc pieprasījuma – ilgs līdz nākamā gada 30.septembrim, tad arī tiks vērtēts, kāda ir iedzīvotāju atsaucība un kurš no abiem modeļiem ir veiksmīgāk spējis risināt mobilitātes problēmas attālās lauku teritorijās.
