ES palīdzēja pārvarēt krīzi
Eiropas līmeņa politiķiem bieži patīk atgādināt, ka Eiropas Savienība nav tikai ekonomisks bloks. Tajā esošās valstis vieno kas vairāk kā tikai tirdzniecības saites un plašais 500 miljonu iedzīvotāju noieta tirgus. Eiropas Savienība jau no pašiem dibināšanas brīžiem ir balstīta arī uz kopīgām vērtībām - viena no kurām ir demokrātija.
„Pirmkārt, tā bija un ir iespēja piederēt Rietumeiropas vērtību sistēmai.” - Tā intervijā Latvijas Radio nesen izteicās mūsu valsts vēstniece Eiropas Savienībā Ilze Juhansone. Viņa uzsver, ka dalība Eiropas Savienībā ļāva aizvadītajos 10 gados Latvijas uzņēmējiem, politiķiem un sabiedrībai kopumā būt daļai no lielākas Eiropas valstu saimes, kur valda attīstītās pasaules spēles noteikumi.
„Tā noteikti ir ģeopolitiskā drošība. Tā ir arī noteikti lielāka stabilitāte. Ja mēs paskatāmies uz 2008.-2009. gada krīzi… Tās sekas, ja mēs nebūtu ES dalībvalsts, un tas atbalsts, ko mēs saņēmām no ES, es domāju, ka mēs maksātu krietni vien dārgāk. Un krīzes pārvarēšanas cikls, iespējams, būtu ilgāks,” norāda Juhansone.
Politiskā stabilitāte izpaužas arī kā mierīga varas nomaiņa pēc demokrātiskām vēlēšanām. Un arī kā pārliecība, ka Eiropas integrācija paliks aktuāla, lai vai kurš nāktu pie varas.
Iespējas demokrātijas attīstībai
Ne mazāk būtiska ir arī likuma vara, ir pārliecināta pretkorupcijas un pārvaldes jautājumu eksperte Inese Voika. Likuma vara ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, pēc kura tiek vērtējas visas valstis, kas vēlas iesaistīties Eiropas Savienībā. Pēc iestāšanās šīs ārējais spiediens mazinās, tomēr pavisam nepazūd, saka Voika:
„Un īpaši to var salīdzināt ar 25 gadu seno pagātni, ar Padomju Savienību, un to, kur mēs šobrīd esam. Un savukārt to, kur mēs bijām, šobrīd var labi redzēt Krievijā, attiecībā uz likumu ievērošanu, kur ir ļoti neliela daļa cilvēku (un lielākoties viņi ir medijos un akadēmiskajās institūcijās, bet ne pie varas), kas runā par konstitūcijas un lielāko likumu virsvaru pār kaut kādām instrukcijām.”
Bet vai šīs progress būtu saistāms ar dalību Eiropas Savienībā? Var jau būt, ka tā ir dabiska demokrātijas attīstība, kas notiktu tik un tā…
„Es teiktu, ka mēs diez vai būtu tikuši likuma varas tajā upes krastā bez ES atbalsta un pātagas. Sākumā tā bija pātaga, kas lika daudz ko sakārtot. Pātagai līdzi nāca nauda, pieprasīja tiesu sistēma sakārtošanu un daudzu citu valsts iestāžu profesionalizāciju. Un pēc tam tā ir bijusi sadarbība, nepieciešamība atskaitīties Eiropas līmenī. Tā ir iespēja sēdēt pie viena galda ar citām amatpersonām, kuras par to runā, kā par pašu sevi saprotamu,” skaidro Voika.
Sēdēšanu pie viena galda ar attīstām Eiropas valstīm zināmā mērā var salīdzināt ar mācībām skolā. Vecāki bieži vien grib, lai viņu bērni mācītos labākā skolā ne tikai tādēļ, ka tur ir spēcīgāki skolotāji, bet arī tādēļ, ka tur ir gudrāki klasesbiedri. Un vecāki cer, ka viņu atvase gribēs tiem līdzināties.
Cēlies cilvēktiesību aizsardzības līmenis
Nenoliedzami, gan tiesu sistēmas sakārtošanas, gan likuma varas stiprināšanas jomā vēl ir daudz kas darāms. Līdzīgi ir arī ar cīņu pret korupciju. Šī joma, tāpat kā cilvēktiesības, kļuva par ES atbildības lauku tikai pēdējos gados, saka Latvijas Universitātes profesors Artūrs Kučs: „Kopumā, manuprāt, ir palicis labāk. Jautājums cik to var saistīt ar Eiropas Savienību.”
Kučs uzskata, ka ir dažas ar cilvēktiesībām saistās jomas, kur ES ir nospēlējusi pozitīvu lomu, piemēram, tāda ir datu aizsardzība, kur valstis ir nodevušas kompetenci ES. Pamatojoties uz to, gan mūsu nacionālais regulējums ir izstrādāts, gan Datu valsts inspekcija ir izveidota. Arī dažāda veida diskriminācijas novēršana, sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumi; sieviešu aizsardzība pēcdzemdību, bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā, kur ir īpaši ES akti.
Tomēr ne viss vienmēr ir tik pozitīvi. Ja raugāmies uz ES kopumā, tad dažām valstīm Briseles noteikumu dēļ nācās pat pazemināt savu cilvēktiesību aizsardzības standartu. Šis gan nav Latvijas gadījums, apgalvo Kučs:
„Valstīs, kur cilvēktiesību aizsardzības līmenis ir augstāks nekā vidējais ES, dažreiz viņiem, lai ievērotu ES prasības, savs nacionālais aizsardzības standarts kaut kādā veidā ir jāpazemina.”
ES - mudinājums iegūt Latvijas pilsonību
Iestāšanās Eiropas Savienībā Latviju padarīja pievilcīgāku arī daudziem tās nepilsoņiem, atminas toreizējā Naturalizācijas pārvaldes vadītāja Eižēnija Aldermane.
Ja 2003. gadā, kad notika referendums par dalību blokā, naturalizācijas ceļā pilsonību ieguva aptuveni 10 tūkstoši iedzīvotāju, tad jau nākamajā gadā tie bija 16 tūkstoši, bet 2005. gadā naturalizācijas procesu pabeidza aptuveni 19 tūkstoši cilvēku.
„Es negribu teikt, ka visi piegāja šim jautājumam tik pragmātiski, ka domāja tikai par darba un citām iespējām. Bija arī liela daļa tādu cilvēku, kuros bija kaut kāds tāds patriotisms diezgan izteikts. Vecuma grupa arī bija izsēta - sākot no ļoti jauniem cilvēkiem līdz cienījamam vecumam,” saka Aldermane.
Tomēr pēc 2005. gada naturalizācijas tempi pamazām noplaka, un šobrīd gadā pilsonību iegūst ap 2000 cilvēku.
Rezumējot ir jāsaka, ka Latvijas dalība Eiropas Savienībā ļāva mūs uzsvērt kā politiski stabilāku valsti. Mēs esam varējuši piedalīties dažādu politisko lēmumu pieņemšanā, lai gan mums vēl ir jāmācās veidi, kā panākt to, ko vēlamies.
Vairāki Latvijas pārstāvji ir nonākuši augstos amatos Briselē. Tomēr mūsu pilsoņu skaits, kas strādā Eiropas institūcijās, joprojām ir salīdzinoši neliels. Un arī vēlme līdzināties attīstītākām un pārtikušākām valstīm ir darījusi savu.
