ĪSUMĀ:
- Ukrainiete Tatjana: Visiem karā cietušajiem vajadzīga psihologa palīdzība.
- Ukrainiete psiholoģe palīdz karā cietušajiem bērniem, kuri zaudē spēju uzticēties.
- Latvijas psihologi atzīst, ka trūkst pieredzes, kā arī ir valodas barjera, lai palīdzētu ukraiņiem.
Dīvaini būt virszemē – Tatjana ar dēlu atbēgusi uz Latviju
"Grūti pamest savas mājas, jo – kaut vai tikai sienas palikušas, tu tāpat tur sēdi, jo liekas, kur gan tu brauksi. Taču ir jābrauc prom, jo tā nav dzīve... Nevar tā dzīvot, jo veselība un psihe traumējas, un īpaši bērni ir jāved prom," pastāstīja Tatjana Pavenova. Viņa ir no Harkivas, kas atrodas līdzās aktīvās karadarbības frontei Ukrainas austrumos. Tatjana ar dēlu Sergeju savu pilsētu pameta tikai pirms diviem mēnešiem, bet pirms tam pusgadu pavadīja Krievijas okupācijā.
"Kara sākumā pagrabā bieži sēdējām kopā ar kaimiņiem. Bērni tur spēlējās savā starpā, bet galvenais, ka tad vēl bija elektrība. Jau 27. februārī mūsu pilsētā ienāca Krievijas karaspēks un tuvējie tilti bija uzspridzināti. Savukārt pirmajā dienā, kad mūs jau izveda no Kupjanskas, mēs braucām autobusā, un nākamajā pilsētā bija mierīgāk, tur tāda kā filtrācija bija jāiziet.
Pārbaudīja mūsu dokumentus, mēs tur vairākas stundas pavadījām, un tajā brīdī tu domā – ak dievs, es tik daudz laika pavadu virszemē, ka nav pierasts.
Kad savā ciemā bijām, tad – kā tikai degunu izbāz no pagrabā, tā svilpj raķetes un uzreiz atpakaļ pagrabā," atcerējās sieviete.
Sergejam ir 13 gadu. Latvijā viņš ir iekārtojies skolā un iet 7. klasē. Zēns pastāstīja, ka šeit jau atradis draugus un palēnām apgūst arī latviešu valodu, lai labāk varētu ikdienā saprasties ar vienaudžiem. Savukārt brīžos, kad viņam kļūst skumji vai uznāk ilgas pēc mājām Ukrainā, viņam ir sava recepte, kā sevi uzmundrināt.
"Es īpaši neskumstu. Es daudzus savus draugus esmu atradis. Mēs sazvanāmies un sarakstāmies savā starpā. Un vēl kaķis mūs ar mammu izklaidē. Viņu sauc Pušoks. Tāds melns, liels kaķis. Arī tā saziņa ar draugiem man palīdz, ja ir skumji. Es tad saprotu, ka neesmu viens un viņiem arī ir skumji, ka viņi nav mājās un nav, ar ko iet ārā.
Man patiesībā paveicās, bet citiem, kas aizbrauca uz Vāciju, tagad ir maz draugu, jo neviens neprot vācu valodu," stāstīja Sergejs.
Ukraiņu psiholoģe: Bērni zaudē spēju uzticēties
Psiholoģe Natālija Urus arī Latvijā ieradās, bēgot no kara Ukrainā. Patlaban viņa ik dienu sniedz psiholoģisko atbalstu ukraiņu bērniem no 3 līdz 17 gadu vecuma atbalsta centrā Rīgā. Viņa iezīmēja, ka kara pieredze atstāj būtiskas sekas ukraiņu psiholoģiskajā veselībā, īpaši bērniem, kuri zaudē spēju uzticēties.
"Viņi ir saskārušies ar to, ka karš ir pilnībā izmainījis viņu dzīvi. Viņiem ir ļoti daudz jautājumu tieši pieaugušajiem – kāpēc mums uzbruka, ko darīt tālāk, kur dzīvosim tālāk? Šajā brīdī bērni, protams, ļoti pārdzīvo par tuviniekiem, kas palikuši Ukrainā. Viņi ļoti ilgojas un nezina, kas būs tālāk. Tā ir tāda kā nākotnes sajūtas pazaudēšana. Proti, pusaudži pilnībā zaudējuši jebkādas ilūzijas, un viņos ir diezgan liela agresija, kas liecina par šo traumu. Tāpat viņi netic draudzībai vairs," skaidroja psiholoģe.
Ukraiņu bērniem ir arī grūtības mācībās, jo viņi bieži neredz tām jēgu. Natālija norādīja, ka daudziem patvēruma meklētājiem darbs ar kara psiholoģisko traumu rit vienkāršāk, ja speciālists saprot arī viņu valodu un mentalitāti.
"Es domāju, ka ir jādod viņiem laiks. Un pie manis viņi nāk vairāk, jo es vienkārši labāk zinu viņu mentalitāti. Ar daudziem bērniem vienkāršāk runāt tieši ukraiņu valodā, jo viņiem ir vieglāk. Un zināt, viņiem laikam ir arī uzticības sajūta, jo arī es esmu piedzīvojusi raķešu uzlidojumus Mikolajivā un saprotu, ko viņi izjūt.
Tas, ko es šeit bērniem un vecākiem mācu, ir tas, ka nezinām, kad tas viss beigsies, bet mēs iziesim caur šo visu. Jā, būs vēl daudz zaudējumu, bet mēs uzcelsim savu Ukrainu un viss, kas notiek šobrīd, būs atmiņas," stāstīja psiholoģe.
Latvijā trūkst pieredzes darbam ar ukraiņu bērniem
Latvijas skolās ukraiņu bērniem ir pieejams psihologa atbalsts. Arī skolu psihologi ukraiņu audzēkņos novēro emocionālu spriedzi, bailes, bezmiegu, kuru līdzās kara pārdzīvojumam rada arī jaunā mācību vide. Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes locekle Sanita Mende arī apstiprināja, ka psihologu palīdzības iespējas ir ierobežotas valodas barjeras dēļ.
"Es personīgi savā darbā izmantoju smilšu terapijas metodi. Manuprāt, šī ir ļoti palīdzoša metode šajā gadījumā, kad tās valodas iespējas ir ierobežotas. Bet, piemēram, izpētes, kas ir tāds klasisks skolu psihologa darba virziens, mēs nevaram veikt, jo mums nav metožu bērna dzimtajā valodā. Mēs arī paši nevaram šajā valodā izteikties, kur nu vēl dot kādu ieteikumus bērnam," skaidroja Mende.
Kā to risināt valstī? Mende norādīja, ka viegla risinājuma nav: "Tas ir labs jautājums, kā to risināt. Iespējams, patvēruma meklētāju vidū ir psihologi, kam tas metodiskais nodrošinājums ir pieejams, bet manā rīcībā nav informācijas, cik izplatīti tas ir un vai tādas iespējas ir.
Šie apgrūtinājumi mums Latvijā psihologiem ir arī ar krievvalodīgiem bērniem un bilingvāliem bērniem. Valstiskā līmenī to būtu vēlams kaut kā risināt."
Arī ukrainiete Tatjana uzskata, ka psiholoģisks atbalsts šobrīd ģimenei ir īpaši būtisks, bet vienlaikus viņa atzīst, ka nedz viņa, nedz dēls pagaidām pēc palīdzības nav vērsušies, jo vispirms jātiek galā ar iekārtošanos līdz šim svešā valstī.
Sieviete stāstīja: "Es domāju, visiem, kas kaut ko tādu ir pārdzīvojuši, ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība.
Bet cilvēkam ir grūti pašam sev atzīt, ka ir pie kāda jāvēršas. Mēs to neesam vēl darījuši, bet visiem tā vai citādi psihe ir traumēta. Reizēm pamosties naktī it kā kaut kur kaut kas pēkšņi noticis, un, lai arī saproti, ka viss kārtībā, bet tajā pašā laikā nervi netur."
KONTEKSTS:
Latvijas sabiedriskie mediji šogad solidarizējas ar ukraiņu tautu, proti, ikgadējā labdarības maratonā "Dod pieci!" šajā gadā tiks vākti līdzekļi, lai palīdzētu Ukrainas bēgļu bērniem Latvijā. Labdarības maratons atklāts piektdien, 16. decembrī, un noslēgsies 22. decembra vakarā.
Vecrīgā, Doma laukumā, stikla studijā uz 158 stundām ieslēgti Latvijas Radio 5 – "Pieci.lv" dīdžeji – ētera personības Linda Samsonova un Marta Grigale, kā arī viesdīdžejs – mūziķis Edgars Vilcāns, lai sešarpus diennakšu garumā tiešraidē atskaņotu tikai par ziedojumiem izvēlētās dziesmas. Savukārt "Dod pieci!" aizsācējs, dīdžejs Toms Grēviņš arī šogad ir "skrienošais dīdžejs", labdarības maratona laikā noskrienot septiņus reālus, 42 kilometrus garus maratonus, lai piesaistītu papildu ziedojumus ukraiņu bēgļu bērniem Latvijā.
"Dod pieci!" maratona tiešraidei var sekot līdzi sabiedriskajos medijos – Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, kā arī projekta mājaslapā "dodpieci.lv" un "Dod pieci!" sociālo tīklu kontos.
