Ne katrs var sagaidīt sirmas vecumdienas ar apskaužamu veselību un dzīvesprieku. Lielai daļai cilvēku vecumā virs 60 gadiem zūd interese par dzīvi, sākas atmiņas un uztveres traucējumi, bet laika gaitā viņi zaudē jebkādas spējas parūpēties par sevi.
Katrus piecus gadus gandrīz dubultojas demences slimnieku skaits Eiropā un Amerikā. Lielbritānijā šī slimība ekonomikai jau izmaksā vairāk nekā vēzis, insults un sirds slimības kopā ņemtas. Pārsteidzošā kārtā Latvijā demences izplatība ir pavisam neliela. Oficiāli tie nepilni pieci tūkstoši cilvēku. Taču dati par Eiropu liecina – apzināti neuzskaitīti palikuši vismaz 30 tūkstoši cilvēku. Tātad tik daudz, cik iedzīvotāju Cēsīs un Kuldīgā kopā.
„7% veidotu 30 tūkstošus cilvēkus, kas cieš no šīs slimības. Oficiālajā statistikā tie ir knapi 5 tūkstoši,” secina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, profesors Elmārs Rancāns.
Neirologs, Rīgas Austrumu slimnīcas ārsts Juris Fricbergs savā ārsta ikdienā redz, ka rīcība sākas tad, kad uzvedības izmaiņas nevar ignorēt. Diagnozei ir arī juridiskas sekas – rīcībspējas apstrīdēšana un mantojumu tiesības. Turklāt gluži tāpat kā valsts, arī ģimenes nav gatavas izmaksām. Dārgai diagnostikai un vēl dārgākai uzturošajai terapijai:
„Latvija ir man vienīgā zināmā valsts, kur nav apmaksātas šīs diagnozes. Gan Igaunijā, gan Lietuvā ir apmaksātas. Un slimnieki saskaitīti. Tas ir fakts.”
Profesors Jānis Zaļkalns ir gerentologs. Novecošanās cēloņi un vecuma slimības ir viņa specializācija. Diagnozi “demence” visbiežāk vispār neuzstāda, jo tās dēļ sirdzēju vairs neuzņems vairumā pansionātu.
Eksperti ir vienisprātis – nevar un nedrīkst nepamanīt 30 tūkstošus cilvēku, kuriem vecumdienas pārvērtušās par grūtu nastu un nepieciešama īpaša palīdzība un rūpes.
