Otrā pasaules kara beigu 70. gadadiena ir diena, kurā sajaucas divējādas izjūtas – lielā pasaules daļā tas ir prieks par kara beigām un vienlaikus skumjas par miljoniem zaudēto dzīvību un izpostīto mūžu. Arī pēc septiņiem gadu desmitiem šī diena ir gan svētki, gan atcere.
Uz ziedu nolikšanu Brāļu kapos pulcējas vairāk nekā 100 cilvēku, lai godinātu Otrajā pasaules karā kritušos Latvijas karavīrus.
Svinīgajā piemiņas pasākumā piedalījās gan valsts pirmās amatpersonas - gan ministri, Saeimas deputāti, Rīgas mērs, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, diplomāti, gan arī paši kara veterāni.
Ar klusuma brīdi un lūgšanu Rīgas Brāļu kapos pieminēti Otrā pasaules kara upuri neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē karavīri ir cīnījušies un krituši. Uz piemiņas pasākumu šogad pulcējās daudzas amatpersonas, tostarp ārvalstu viesi un bruņoto spēku pārstāvji. Prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un premjere kopīgi nolika ziedus kritušo piemiņai. Sanākuši bija arī kara veterāni un to piederīgie.
Pie kādas no kritušo piemiņas plāksnēm kapos ziedus nolika arī Jevgēnijs un viņa tante Marija. Jevgēnijs stāstīja, ka viņa tēvs kritis 1942.gadā, neilgi pirms viņa piedzimšanas, un pauda, ka šajā dienā jādomā par to, lai nekas tāds nekad neatkārtotos.
“Arī man šī diena ir liels notikums un ir ko pieminēt, jo mani brāļi karoja, un tāpēc es šeit pieminu visus savējos, jo neviens vairs nav palicis dzīvs no manas ģimenes. Uzskatu ka šajā dienā nevienu nedrīkst dalīt kaut kādās pusēs, visi piedalījās karā tikai ar vienu mērķi – aizsargāt savu dzimteni, tikai katrs to darīja, kā mācēja. Šodien ir vienkārši jāatceras,” uzsvēra Marija.
Arī Vera Gribača-Valtere apmeklēja piemiņas brīdi un devās nolikt ziedus latviešu strēlnieka, aktiera un literāta Ēvalda Valtera piemiņas vietā.
Savukārt ar sarkanām neļķēm rokās pieminēt kritušos atnākusī Jevgēnija dzimusi Baltkrievijā kara laikā un šodien izteica cerību, ka nedz Latvijā nedz citviet pasaulē vairs konfliktus nekad nenāksies piedzīvot.
“Es neesmu okupante, es šeit dzīvoju 56 gadus, visu dzīvi strādāju, izaudzināju bērnus un arī mazbērnus, mazmeita jau arī strādā. Šeit uz kapiem atbraucu pirmo reizi, lai pieminētu kritušos, iepriekš šeit neesmu bijusi. Domāju mums visiem nav ko dalīt, mums gluži pretēji ir jādzīvo saticīgi un jāmīl vienam otru,” sprieda Jevgēnija.
1945.gada 8.maijā Eiropā beidzās karš un iestājās miers. Atšķirībā no Rietumeiropas, kur tautas atguva neatkarību, Latvijā un Baltijā tā nenotika, jo vienu režīmu nomainīja nākamais.
Nu jau par tradīciju kļuvis prezidenta Andra Bērziņa aicinājums ik gadu 8.maijā Brāļu kapos satikties visiem, kam dārga Otrajā pasaules karā kritušo piemiņa. Un nav no svara, kurā armijā viņi cīnījušies. Līdzās valsts augstāko amatpersonu, Rīgas vadības un ārvalstu diplomātu vainagiem, sagulst arī pašu karavīru, viņu tuvinieku un citu sanākušo atnestie ziedi.
Amatpersonas piemin kara upurus arī Salaspilī
Atšķirībā no citiem gadiem daļai valsts augstāko amatpersonu ceļš tālāk veda uz Salaspils memoriālu. Tur pieminēja nacistiskā režīma upurus, visu tautību un vecuma cilvēkus, kurus kara laikā Salaspils koncentrācijas nometnē pakļāva neizmērojamām ciešanām.
Skanot simboliskajiem cietušo sirdspukstiem, arī šeit tika nolikti ziedi. Salaspils mērs Raimonds Čudars atnākušajiem atgādināja – ikviens totalitārs režīms raksturīgs ar sabiedrības šķelšanu, citādi domājošo apspiešanu un cilvēktiesību pārkāpumiem.
“Mums vienmēr tas jāatceras laikā, kad daži atļaujas apšaubīt pēc Otrā pasaules kara Eiropas demokrātisko valstu sasniegto, laikā, kad tiek mēģināts atdzīvināt totalitārisma rēgu Eiropā, laikā, kad pie Eiropas Savienības robežām dzirdama lielgabalu duna,” sacīja Čudars.
Taču, runājot ar sanākušajiem gan Brāļu kapos, gan Salaspilī, vēl šodien jūtams, ka pirms 70 gadiem noslēgtā Otrā pasaules kara vēsturiskā izpratne atšķiras.
“Ļoti priecājos, ka 8.maijā šeit ir arī mūsu valdība. Šķiet, ka 25 gadu laikā tā ir pirmā reize. Tāpēc atnācu šurp 8.maijā. Bet vispār man svētki ir 9.maijā. Tāpēc, ka man tēvs karoja,” atzina atceres pasākuma dalībniece Ludmila.
“Salaspils pensionāru vidū es šodien redzēju divas kundzītes ar Georga lentītēm. Un es biju ļoti sašutusi, jo tie ir mani pensionāri. Es domāju, ka šī diena nebija tā, kad vajadzēja tās lentītes piekārt. Katram savas domas, bet es ceru, ka mainīsies,” savukārt sprieda atceres pasākuma dalībniece Ausma Orlova.
Ministru prezidente Laimdota Straujuma (“Vienotība”) tikmēr pauda cerību, ka ar laiku izdosies sabiedrību vienot, parādot abās frontes pusēs notikušo objektīvā gaismā.
“Karš bija vienas totalitāras varas izraisīts ārprāts, un pēc tam Latvijai bija ilgi gadi nebrīvē. Mēs nosodām abas šīs totalitārās varas – gan nacistus, gan padomju totalitārismu. Un tas mums jāatceras,” sacīja premjere.
Kritušos karavīrus piemin arī Lestenē
Otrajā pasaules karā kritušos karavīrus piektdien piemin un godina arī daudzviet ārpus Rīgas un tās apkārtnes. Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji un vadība devās arī uz atceres pasākumu Lestenes Brāļu kapos.
Sanākušos uzrunāja arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš norādīja, ka Latvijas vēsturi vienmēr mēģinājuši rakstīt citi, bet mūsu spēks ir Latvijas vīru un sievu drosmē, kas nav noslīcināma asinīs. Lestenes Brāļu kapos apglabāti vairāk nekā 900 vīru, kas cīnījās latviešu leģiona rindās.
Jelgavā garīdznieki atgādina, ka miers nav pašsaprotams
Septiņdesmit gadus ir miers, no tiem divdesmit piecus - arī savas valsts brīvība, tomēr miers nav pašsaprotams, par to jācīnās ik dienu, tā piektdien ekumeniskajā piemiņas dievkalpojumā Jelgavā uzsvēra visu konfesiju garīdznieki.
Kara veterāniem, kuru ar katru gadu paliek aizvien mazāk, gan vēl joprojām spilgtā atmiņā ir pārdzīvotās šausmas.
Kara veterāns Aleksandrs Markuless, kurš karoja Kurzemes katlā saka: “Tur riktīgs katls bija... Kas tur bijis, tikai tas to var pateikt.”
Pieminot kara upurus, 8. maijā Jelgavā jau tradicionāli Svētās Annas baznīcā notika arī ekumēniskais piemiņas dievkalpojums.
Sv.Annas draudzes mācītājs Kaspars Kovaļovs atgādināja, ka “tā ir viena no lielākajām cilvēces traģēdijām, kas parādīja, kā mēs mākam ienīst viens otru, un baznīca vienmēr ir mācīta šai pasaulē mīlēt cilvēkus, un tāpēc šai dienā mēs pulcējamies lūgt par mīlestību, par mieru”.
Četru konfesiju mācītāji dievkalpojumā arī atgādināja, ka miers šajā pasaulē nebūt nav pašsaprotams. Par to jācīnās arī šodien, un šajā cīņā galvenais ierocis ir ticība.
Eiropā par Otrā pasaules kara beigu datumu tiek uzskatīts 8. maijs, bet Latvijā joprojām ziedi uz Brāļu kapu kopiņām guls arī 9.maijā.
Kara veterāns Mihails Rjabovs skaidroja, ka viņam abas šīs dienas ir nozīmīgas, jo viņš ir kara dalībnieks un zināja, “ka 8. un 9. maijā jau beidzot būs uzvara”.
“Šodien es atnācu... Rīt piedalīšos kā kara dalībnieks, bet šodien šeit es esmu kā Latvijas iedzīvotājs,” sacīja Rjabovs.
