Panorāma

Maskavā atzīmē 9. maiju

Panorāma

Būt vai nebūt Okupācijas muzeja piebūvei?

Mudina 9.maiju svinēt 8.maijā

Eksperti: Gan 8. maijs, gan 9.maijs var būt atzīmējami kā Otrā pasaules kara beigu datumi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Kā pieminēt visai Rietumu pasaulei nozīmīgās Otrā pasaules kara beigas, vienlaikus vēl vairāk neplosot vēcās rētas, kuras atstājis padomju totalitārais režīms? Jau ilgākus gadus atbilde uz šo jautājumu ir mērķtiecīgs mudinājums Otrā pasaules kara beigas svinēt 8. maijā, bet 9.maiju svinēt kā Eiropas dienu. Daļa sabiedrības tam labprāt atsaukusies, bet daļa – pretojas.

Kādā Valsts kancelejas informatīvajā materiālā Latvijas sabiedrība mudināta svinēt kopā ar tā dēvētajām Vecajām Eiropas valstīm – 8. maijā. Tiek skaidrots, ka 9. maijs tiek svinēts Krievijā un citās valstīs laika joslu atšķirību dēļ. Savukārt Latvijas sabiedrību 9.maiju aicina svinēt kā Eiropas dienu – tā ir jauna tradīcija, kas iedibināta 1985. gadā.
 
Un patiesi daļa Latvijas sabiedrības šim mudinājumam atsaukusies. Lielākoties gan šī daļa nekādos aktīvos pasākumos nepiedalās, atgādinot, ka Latvijai tas nozīmēja okupācijas sākumu. Toties otrai daļai Latvijas sabiedrības, pamudinājums 9.maiju svinēt 8. nekādi nešķiet saistošs. Un 9.maija svinētāji ir nesalīdzināmi aktīvāki. Latviski runājošo ģimeņu īpatsvars gan šajā grupā ir neliels. To apliecina Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes paspārnē tapušais pētījums. Tas arī atzīmē, ka 9. maija svinētāju visvairāk ir galvaspilsētā, kur to svin teju 52% rīdzinieku. Zīmīgi, ka pēdējo gadu laikā 9.maija svinētāju skaits nedaudz pieaudzis.

Toties latviešu sarkanarmiešiem, — tātad tieši tiem, kas antihitleriskajā koalīcijā palīdzēja šo uzvaru izcīnīt, — īstā svinību diena ir 8. maijs, un tā tas bijis pirms jebkādiem datumu pārbīdes pamudinājumiem.

"Tā jau tas ir iegājies. Pat mēs vēl Padomju laikos gājām uz Brāļu kapiem gājām 8. maijā.

Tam nav nozīmes vai 8. vai 9. Tur ir laika starpība, kad notika kapitulācija. Katrs savādāk svin. Krievija nolēma, ka viņa 8. beidz karu, bet svin 9. maijā. Eiropā nolēma, ka tajā brīdī, kad parakstīja, tāpēc 8. maijā. Tam nav nekāda nozīme. Svarīgi, ka svin Uzvaras dienu!" saka Latviešu strēlnieku korpusa veterāns Alberts Pāže.

Atzīta Austrumeiropas eksperte Džūdija Dempsija bija vadoša Rietumvalstu žurnāliste laikā, kad bruka Padomju Savienība, vēstot par pārmaiņām šajā pasaules daļā. Šobrīd viņa ir galvenā redaktore un līdzstrādniece vienā no trim lielākajām un ietekmīgākajām ASV domnīcām – “Carnegie Center”.

Viņas publikācijas un piesaistīto ekspertu viedokļus vieno viena centrālā doma – Rietumu līderi nedrīkst atbalstīt Putina manipulācijas ar vēsturi savu šī brīža agresīvo mērķu labad. Taču, kas svinams, - 8. maijs vai 9. maijs – nav vis politikas, bet kalendāra un laika joslas jautājums. "Ak Dievs! Jūs nevarat mainīt vēsturi. Vai varat? Nu nevarat! Nav iespējams mainīt datumus kalendārā. Latviešiem jābūt godīgiem par to, kurā dienā tas notika. Un, ja reiz tas notika pēc Austrumeiropas laika... Jo jūs taču neesat Centrāleiropas laika zonā, bet gan Austrumeiropas laika zonā, vai tā?" retoriski vaicā  “Carnegie Europe” Galvenā redaktore un vecākā līdzstrādniece Dempsija.

"Domāju, ka tā ir vienlaikus gan akadēmiska debate, gan vēstures novešana līdz bezjēdzīgumam. Protams, es saprotu tā iemeslus. Taču šajā situācijā ieguvēju nav. Ja pieskaņosieties Eiropas laikam, tad krievi to uztvers kā ignoranci un kalendāra pārrakstīšanu. Turpretim, izvēloties  to ceļu, ko vēlas otra sabiedrības puse, būs nodrošināti mūžīgi konflikti.

Vai tiešām turpināsit šādas nesaskaņas. Kāpēc nevar būt abi datumi? Ja latvieši nav pārliecināti paši par savu demokrātiju, nav pārliecināti par sevi kā ES un NATO valsti, bet errojas par šo, tad, atklāti sakot, tas ir visai nožēlojami," kritiska ir Dempsija.

Taču to, kādēļ pats datumu jautājums – 8. maijs vai 9. maijs — iegūst tik daudz ievērības, var atbildēt latviešu sociālās atmiņas pētnieki. Tā ir dziļā trauma, ko Otrā pasaules kara vēsture nesusi Latvijas sabiedrībai. "Latviešiem ir ļoti grūti runāt par savu pagātni, tāpēc ka tādā ļoti dziļā veidā latvieši ir savas pagātnes, kuru viņi neizvēlējās, dziļi traumēta tauta. Un šī kultūras trauma, ja tā ir ļoti dziļa, dzīs ļoti lēni," saka vēsturniece Vita Zelče. "Kultūras traumas rodas tad, ja nācija spiesta dzīvot ilgstoši amorālā situācijā. Un abi okupācijas režīmi – gan padomju, gan nacistiskais, bija vispārējās dziļi amorālās situācijas radīšana. Ne tikai represijas un vardarbība, bet situācija, kurā principā izdarīt pareizas un godīgas, morāli skaidras, atbildīgas izvēles, bija neiespējami," norāda Zelče.

Brīvu un liberālu sabiedrību raksturo domu un izteiksmes rīvība, kā arī atšķirīga viedokļa respektēšana. To novērtēt gan kļūs vieglāk tad, kad abās pusēs būs sašķirots totalitārās vēstures mantojums.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti