Latvijā nav padziļinātu datu par pusaudžiem, kas izdara pašnāvības

Mēs nevaram palīdzēt tiem, kurus mēs vispār nepazīstam, – tā par pusaudžiem, kas izdarījuši pašnāvības, stāstīja Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs.

ĪSUMĀ:

  • Latvijā nepieciešams padziļināti izpētīt katru pusaudža pašnāvības gadījumu.
  • Nepieciešams ieviest datos balstītu pieeju problēmas risināšanai.
  • Jāizglīto sabiedrība, jo vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju nespēj atpazīt cilvēku ar pašnāvnieciskām tieksmēm.

Latvijā nav padziļinātu datu par pusaudžiem, kas izdara pašnāvībasPaula Dēvica

Latvijā pašnāvību skaits ir viens no augstākajiem pasaulē – pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem esam devītajā vietā, rēķinot pašnāvību skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem. Runājot par jauniešiem – esam trešie Eiropā, informē Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā. Dati tieši par pusaudžiem nav izdalīti. Problēma ir arī tā, ka konkrētos gadījumus Latvijā padziļināti nepēta, norādīja centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs.

"Mēs patiesībā ļoti maz zinām, kas ir tie jaunieši, kas ir izdarījuši pašnāvību.

Mēs nezinām par iemesliem. Mēs nezinām par situācijām. Mēs nezinām par to, kādā dzīves situācijā viņi ir atradušies. Līdz ar to ir ļoti grūti pateikt, kādas riska zīmes meklēt. Mēs īsti nezinām, kādās situācijās viņi līdz šādam risinājumam ir nonākuši. Līdz ar to mēs nevaram palīdzēt tiem, ko mēs vispār nepazīstam," sacīja Konstantinovs.

Psihoterapeits skaidroja, ka šobrīd varam vadīties pēc kopējiem riska faktoriem, kuri var liecināt ne tikai par pašnāvības risku, bet arī citām grūtībām.

"Pusaudzis noslēdzas no citiem, viņš izolējas, zaudē kontaktu, zaudē interesi par lietām. Diezgan bieži pusaudži arī atklātā tekstā runā par pašnāvību, par vēlmi nomirt. Reizēm viņi arī graizās – tas, ko sauc par paškaitējumu," stāstīja Konstantinovs.

Šīs būtu lietas, ko jāspēj pamanīt pusaudža tuviniekiem – ģimenei, draugiem, skolasbiedriem vai skolotājiem. Tomēr ne vienmēr to spējam. "Latvijas dzelzceļa" veiktā aptaujā secināts, ka teju 60% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem nebūtu spējīgi atpazīt cilvēku ar pašnāvnieciskām tieksmēm. Konstantinovs stāstīja, ka ne vienmēr tas būs pamanāms.

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā izpētīts, ka vīrusa Covid-19 izplatība un ar to saistītie ierobežojumi ir negatīvi ietekmējuši pusaudžu mentālo veselību.

"Jaunieši novērtēja diezgan bieži, ka viņu mentālā veselība ir sašķobījusies, un tie ir nedaudz vairāk nekā 50%.

Otra lielākā lieta, kas sagādā grūtības, ir socializēšanās trūkums. Tas, ka nav draugu.

Un tas ir saprotams, jo pusaudžu vecumā draugi ir tie, ar ko visvairāk tiek regulētas negatīvās emocijas – izrunājoties, pavadot kopā laiku, sportojot. Un šī komponente izkrita, līdz ar to – pieauga grūtību skaits," norādīja Konstantinovs.

Pusaudži visvairāk norādīja, ka šajā laikā cieš no depresijas un trauksmes. Šādos gadījumos daļa jauniešu pēc palīdzības vēršas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, zvanot uz uzticības tālruni, rakstot čatā vai izmantojot nesen ieviesto lietotni. Šī gada astoņos mēnešos tālrunī saņemti teju 4,5 tūkstoši zvanu. Visbiežāk saņemtie zvani ir saistīti ar attiecību grūtībām gan ar vecākiem, gan vienaudžiem. Tāpat pusaudži bieži runā par nomāktību, trauksmi, atstumtību un bailēm. Savukārt, par pašnāvību un pašnāvības domām pirmajā pusgadā saņemti 48 zvani. Bet 15 – par autoagresiju, pastāstīja Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta pārstāve Anda Sauļūna.

"Mēs nevaram – un ļoti labi, ka nevaram, – teikt, ka tas ir ļoti liels skaits. Bet tas, ko mēs novērojam, ir tas, ka ir ļoti daudziem bērniem emocionālās problēmas. Un tas ir tas, kam ir jāpievērš uzmanība, lai bērns pat nenonāk līdz autoagresijai, suicidālām domām vai pašnāvības mēģinājumam.

Tas tiešām ir ļoti liels skaits zvanu, kad bērni runā par daudzām emocionālām grūtībām. Viņi stāsta, ka viņiem šķiet, ka viņi ir vienīgie, kas jūtas tik nobijušies,

ka viņi jūtas nedroši, ka neviens viņus neuzklausa, ka viņi nezina, kur vērsties. Un šī bezspēcības sajūta, kauna sajūta un smagās emocijas kopā veido ļoti, ļoti smagu nastu, ar kuru bērnam vienam pašam ir grūti tikt galā," stāstīja Sauļūna.

Speciāliste norādīja, ka daļa no šiem bērniem paši nevēlas vai baidās vērsties pie vecākiem. Bet daudzos gadījumos arī vecāki, apmulsuma vadīti, rīkojas nepareizi.

"Tas, ko viņi cenšas darīt, cenšas tā kā uzlabot, sakot – ai, tas jau nekas, visiem tā ir, par šo vispār nav jāuztraucas, nestreso, nomierinies. Diemžēl šādi viņi tās bērna sajūtas devalvē. Noņem tām to vērtīgumu. Tas, kas noteikti ir būtiski, ir atkal un atkal vērst sabiedrības uzmanību uz mentālās veselības grūtību stigmatizāciju. Ja mēs runājam par ļoti nopietniem traucējumiem – kā depresija –, ļoti daudz cilvēku uzskata, ka tas ir slinkums, tā ir nevēlēšanās saņemties. Tā ir savā ziņā cilvēku nespēja meklēt informāciju, jo viņiem pietrūkst atgriezeniskās saites, ka depresija ir slimība – tas ir traucējums," norādīja Sauļūna.

Savukārt, psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka šobrīd mums trūkst datos balstītas pieejas šādām problēmām.

"Esam ļoti fokusējušies uz šīm problēmām, ka mums šie jaunieši ir jāizķer, jāārstē ar speciālistiem, ar dārgām programmām vai vēl kaut ko. Bet mēs aizmirstam, ka tā reālā palīdzība notiek sabiedrībā, tā notiek vietās, kur pusaudži dzīvo un uzturas. Tur, kur viņi ir katru dienu, nevis atsevišķa vizīte pie speciālista kabinetā," norādīja speciālists.

Par to, kā novērst pašnāvību risku sabiedrībā, trešdien runās eksperti "Latvijas dzelzceļa" rīkotā diskusijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt