Koļesņikova kungs, jūs taču pie mums atlidojāt tieši no Ņujorkas, kur strādājāt gandrīz piecus gadus? Vai tas ir paaugstinājums vai pazeminājums? Un vai viegli pārdzīvot tādu kontrastu: megapole ar vairāk nekā astoņiem miljoniem iedzīvotāju – un klusa Latgales pilsēta?
Nē, es pie jums neierados uzreiz, es vēl gadu pastrādāju Ārlietu ministrijā, taču patiešām, ir pagājis maz laika kopš iepriekšējā komandējuma. Tas nav ne paaugstinājums, ne pazeminājums, tas ir lēmums, kas tika pieņemts, ņemot vērā izveidojušos situāciju – bija vajadzīgs vadītājs mūsu pārstāvniecībā ārvalstīs šeit. Tā iznāca. Man tas bija zināmā mērā negaidīti, taču mums ir tāds darbs - jābūt gataviem tādiem likteņa pavērsieniem. Šis nav pats sliktākais pavērsiens.
Nav sarežģīti pārdzīvot kontrastu. Sarežģīti ir tas, ka Ņujorka tiek nomainīta pret citu megapoli – Maskavu. Megapoles zināmā posmā sāk nogurdināt, vienu urbānistisko sarežģījumu vietā nāk citi. Gribas kaut ko mierīgāku.
Visu, ko cerēju šeit ieraudzīt, es ieraudzīju.
Kādas, pēc jūsu domām, ir galvenās problēmas attiecībās starp mūsu valstīm?
Esmu vienmēr teicis, ka negribu komentēt politiskos jautājumus. Man kā konsulārās iestādes vadītājam ir nedaudz citi uzdevumi, un ielaisties pārspriedumos par divpusējām attiecībām, runāt par pilnu spektru – ekonomiku, politiku un tā tālāk – nez vai būs pareizi. Tam ir citi speciālisti.
Mēs atrodamies pierobežas rajonā, un es domāju, ka darba man šeit nav mazāk kā maniem kolēģiem Rīgā.
Kā norisinās Krievijas un Latgales tirdzniecības, ekonomiskā sadarbība? Kādi projekti tiek īstenoti? Un vai tos ietekmējusi pandēmija?
Man nav liela optimisma attiecībā uz tirdznieciski ekonomiskajām attiecībām, jo viss samazinās. Pēc atbraukšanas mēģinot saprast, kas notiek, es vērsos pie saviem kolēģiem Rīgā, kuri nodarbojas tieši ar ekonomiku, un viņi atbildēja: “Cienījamais, mēs tev visu izstāstīsim, taču pēc nedēļas mēs braucam projām, šeit nav ko darīt, mūs pārceļ uz citu vietu.” Lūk, rādītājs.
Ja saprotam ekonomiku plašāk – kā visu, kas saistīts ar naudu, tad šajā ziņā mums kaut kas notiek. Es domāju projektus, kas tiek īstenoti Krievijas un Latvijas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros, tie ir visnotaļ labi projekti. Varbūt tie ne vienmēr ir pamanāmi uz kaut kādu globālo problēmu fona, taču tie pastāv, tiek īstenoti, parasti zem Eiropas Savienības “lietussarga”, un tā arī ir svarīga tēma.
Atbraucu pavisam nesen, un drīz pēc manis ieradās pandēmija. Viss pamira, un tagad mēs pamazām atsākam savu konsulāro darbu, un arī visus nekonsulāros jautājumus, kas uz mums attiecas, mēs arī atdzīvinām.
Manos tuvākajos plānos ir tikšanās ar pārrobežu projektu dalībniekiem. Mērķis – noskaidrot, kā veicas. Ar dažiem jau esmu pazīstams, ar citiem vēl jāiepazīstas; tādu projektu ir apmēram desmit.
Vai varat minēt konkrētus piemērus?
Protams. Piemēram, projekts “Kultūras un vēsturiskā mantojuma saglabāšana un veicināšana Latvijā un Krievijā”. Latvijā sākusies bijušā pulvera pagraba rekonstrukcija Daugavpils cietoksnī, bet Krievijā – Nikolaja Bekļešova mājas atjaunošana Pleskavā. Projekta kopējais budžets ir 3,47 miljoni eiro. Lūk – gan ekonomika, gan kultūra.
Vēl viens projekts ar trīsarpus miljonu eiro budžetu ir “Robežšķērsošanas vietas “Terehova-Burački” attīstība”. Tā ietvaros tiek īstenota automobiļu kontroles punkta “Terehova-Burački” Latvijas daļas rekonstrukcija, pateicoties kurai, kā gaidāms, palielināsies caurlaides spēja un pieaugs transportlīdzekļu pārbaudes efektivitāte.
Tālāk seko pieticīgāki projekti. Piemēram, “Pārrobežu tūrisma maršruta “Sekojot inženierrisinājumiem” izstrāde”. Latvijā plānots izveidot centru inženieru ideju realizācijai Lūznavas muižas teritorijā Rēzeknes novadā, Krievijā – inženieru laukumu Pleskavas apgabala Pļusas rajonā un brīvdabas izstādi ar kvesta elementiem Lugā. Projekta kopējais budžets – apmēram 456,5 tūkstoši eiro.
Cits projekts ar 650 tūkstošu eiro budžetu ir “Zaļās pilsētvides plānošana un pārvaldība ilgtspējīgai pilsētu attīstībai Latvijas un Krievijas robežpilsētās”.
Tas paredz infrastruktūras attīstības darbu īstenošanu Rēzeknes Ziemeļu rajona parkā un Pleskavas pilsētas parkā, kā arī pilsētplānošanas speciālistu apmācību. Projekts tiek īstenots un jau devis negaidītus rezultātus – Rēzeknē atrasti padomju karagūstekņu masu apbedījumi.
Vai vēlaties vēl piemērus? Projekts “Veco parku jaunā dzīve: efektīva vēsturisko dabas objektu apsaimniekošana Latvijas un Krievijas pierobežā” – Balvu parka “Lāča dārzs” un Pleskavas Koritovas mežaparka labiekārtošana, tiks organizēta muižas parku pārvaldības speciālistu apmaiņa un īstenota virkne kultūras pasākumu. Kopējais budžets – 685,3 tūkstoši eiro.
Projekts “Amatniecība bez robežām”. Tiek plānots atjaunot aprīkojumu amatniekiem astoņās Latgales un divās Pleskavas apgabala pilsētās, rīkot gadatirgus un meistardarbnīcas. Uzlabot infrastruktūru tūrisma veicināšanai sešās Latvijas dienvidaustrumu pilsētās un Pleskavas apgabala Porhovā. Kopējais budžets – 799,7 tūkstoši eiro.
Un tā tālāk. Pandēmijas dēļ darbi pie projektu īstenošanas nav pārtraukti, būvniecība notiek, šajā gadījumā daudz kas atkarīgs no vietējām pašvaldībām.
Visās vietās vēl neesmu bijis, noteikti tās apmeklēšu. Projekti attiecas uz pilsētu infrastruktūru, tūrisma virzieniem, kultūrvēsturisko mantojumu – tas ir svarīgi, un labi, ka šīs lietas notiek.
Mēs esam kaimiņi, no tā nekur neaizbēgsi, ir jāsadarbojas.
Turklāt šie projekti ir vērsti uz parastajiem iedzīvotājiem, un tas arī ir labi.
Un, lūk, vēl kas. Visi šie projekti tiek īstenoti saskaņā ar programmu, kas paredzēta 2014.-2020. gadam. Pašlaik dzīvojam 2020. gadā, un rodas jautājums – kas būs tālāk? Ceru, ka šādas pārrobežu sadarbības programmas tiks turpinātas arī nākotnē.
Jūsu prioritātes darbā. Kas ir vistuvākajos plānos?
Man ļoti rūp un aizrauj darbs karavīru piemiņas saglabāšanai. Šeit ir ļoti daudz vietu, kas saistītas gan ar Pirmo, gan Otro pasaules karu, tās ir traģiskas vēstures lappuses. Latvijā bija trīs lielas karagūstekņu nometnes, vienā no tām – Salaspils – ir ļoti plaši pazīstama (Stalag 350/Z — Rus.Lsm.lv), taču bija vēl divas, kas atradās mūsu konsulārajā apgabalā - Daugavpilī un Rēzeknē (Stalag-340 un Stalag-347 - Rus.lsm.lv). Milzīgi daudz apbedītu karagūstekņu, bet vārdu nav – lūk, ar šo tēmu mēs arī nodarbojamies. Cenšamies, lai visa informācija par apbedījumiem būtu pārbaudīta; daudzi apbedījumi ir jākopj.
Pēdējos gados būtiski uzlabojusies piekļuve Krievijas Aizsardzības ministrijas dokumentiem, un var izdarīt daudzas lietas, atrast kļūdas, burtiski neizejot no kabineta, izmantojot dažādas datu bāzes. Šis darbs jau devis zināmus panākumus, mēs gribam turpināt.
Vēl viena tēma no šīs pašas jomas – kritušo karavīru apbedījumu un memoriālu uzturēšana pienācīgā kārtībā. Mēs nedrīkstam tos remontēt bez saskaņošanas ar Latvijas iestādēm, mēs savu rīcību saskaņojam gan ar Ārlietu ministriju, gan ar Latvijas Brāļu kapu komiteju. Šogad mēs nodarbojamies ar to, kas mums tika atļauts gadu iepriekš, pagaidām uz šā gada lūgumiem atbildes neesam saņēmuši. Redzēsim, kas būs tālāk.
Zinu, ka mīlat teātri un mūziku. Vai saistībā ar to var cerēt uz kultūras sakaru ar Krieviju pieaugumu?
Ir tīri komerciāli pasākumi, konkrēti – Krievijas mākslinieku viesizrādes, šeit tās notiek bieži, tas ir bizness, un ģenerālkonsulātam ar to praktiski nav nekādas saistības. No otras puses, ir pārrobežu sadarbība, apmainoties ar kolektīviem starp Latgali un Pleskavas apgabalu. Tā ir interesanta tēma, noteikti ar to nodarbosimies. Kā – pagaidām nevaru pateikt, pašlaik viss tikai paveras, skatīsimies, kā visu pacelt un atdzīvināt. Ļoti svētīga tēma.
Daugavpils sadarbojas ar Maskavas Centrālo administratīvo apgabalu, un šā gada 13. februārī Maskavā tika parakstīta ilgi gaidītā vienošanās par Daugavpils teātra sadarbību ar Maskavas Jevgeņija Vahtangova teātri.
Tika gaidīts, ka rudenī Vahtangova teātris šeit parādīs pirmo izrādi. Kā tagad būs, nezinu. Dzīvosim, redzēsim.
Zinu, ka Rēzeknē ir teātris “Joriks”, man jau uz to bija biļetes, bet šī pandēmija…
Jau esat iepazinies ar vietējo varu. Kādi ir pirmie iespaidi?
Daugavpilī runāju ar pilsētas domes priekšsēdētāju Andreju Elksniņu, Rēzeknē – ar Rēzeknes domes priekšsēdētāju Aleksandru Bartaševiču, tikos arī ar viņu vietniekiem. Visnotaļ saprātīgi simpātiski cilvēki, mums nav nekādu problēmu komunikācijā.
Ārkārtējās situācijas apstākļos pie jums bieži vērsušies līdzpilsoņi, kas dzīvo Latgalē un izrādījušies atgriezti no Krievijas. Kādas problēmas jārisina?
Mums bija relatīvi mierīgi, tikām galā saviem spēkiem. Daudz lielāka slodze bija kolēģiem vēstniecībā Rīgā.
Pēc aviosatiksmes slēgšanas mēs veicām to Krievijas pilsoņu evakuāciju uz mājām, kuri bija nonākuši Latvijā. Variants bija viens – caur automobiļu robežkontroles punktiem: vai nu uz Maskavu, vai arī uz Pēterburgu.
Izmantojām savus pieticīgos spēkus – mikroautobusu, vienkārši ar mašīnām cilvēkus izvedām. Bija dažādas situācijas.
Sākumā izvedām uz Krieviju, pēc tam sākās pretējā plūsma – no Krievijas vajag, piemēram, iebraukt šeit pie radiniekiem, kuri nopietni saslimuši, vai, nedod Dievs, kāds miris.
Lūk, izplatīta situācija. Vecāki atbrauc no Krievijas šurp kopā ar bērnu pie vecmāmiņas. Savukārt vecmāmiņa bērnu ļoti mīl un nespēj šķirties, bērns paliek pie viņas ciemoties, vecāki aizbrauc un sola atgriezties pēc divām nedēļām. Tikmēr divās nedēļās notiek tas, kas notiek, un bērnus nākas izvest. Pašam mazākajam bija kāds pusotrs gads. Tā, lūk, arī vedam.
Liels paldies robežsargiem – mēs nodibinājām labus kontaktus gan ar Krievijas, gan Latvijas robežsargiem. No visām pusēm bija izpratne, viss notika precīzi, lai gan viņiem tā ir papildu slodze. Bija ne tikai bērni, bija gados ļoti veci pensionāri. Vienai vecmāmiņai bija pāri 90, viņai bija jāorganizē speciālais transports. Nekas, tikām galā.
Process izskatījās kā padomju filmās par izlūkiem – apmaiņa uz robežas. Es pats vairākas reizes piedalījos, tieši uz valsts robežas līnijas nodevu bērnu no vienām rokām otrās.
Vai vēlaties kaut ko pateikt lasītājiem?
Daugavpils iedzīvotāji atrodas brīnišķīgā, no kultūrvēsturiskā viedokļa ļoti bagātā vietā. Šeit ir viss, lai lepotos ar novadu, kurā dzīvo, un ir daudz kas, ko var uzlabot. Mums ir kopīgi vēstures momenti, tos diemžēl dažādas iedzīvotāju grupas vērtē dažādi. Es arī piederu pie noteiktas grupas un esmu amatpersona.
Uz mani atstājusi lielu iespaidu attieksme, kuru vietējie iedzīvotāji demonstrē pret to krievu, padomju karavīru piemiņu, kuri šeit gājuši bojā gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Ja ir entuziasti, kuriem rūp bojāgājušo vārdu noskaidrošana, – lai arī ir pagājuši 45 gadi, cilvēkiem ir tiesības iegūt vārdu, nevis būt nezināmiem - tad mēs neatteiksimies ne no kādas palīdzības, mēs visu nevaram paspēt.
Paldies tiem, kas atsaucas mūsu lūgumiem pastāstīt par to, kas šeit notika.
Mēs no savas puses iekļausimies jūsu pilsētas un plašākajā – Latgales vidē, darīsim visu iespējamo, lai tiktu atrisināti jautājumi, kurus varam atrisināt. Un pacentīsimies visu darīt labi.
