Sabiedriskais pasūtījums ir programmu kopums, kuru finansē nodokļu maksātāji. Gadā iedzīvotāji samaksājuši 26 miljonus eiro par sabiedriskā pasūtījuma nodrošināšanu Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio, kā arī salīdzinoši nelielu daļu no šīs summas arī komercmedijiem.
Jaunajam sabiedrisko mediju un to pārvaldības likumam iesniegti priekšlikumi, lai skaidrāk definētu sabiedrisko pasūtījumu.
Komercmedijus pārstāvošās Latvijas Raidorganizāciju asociācijas vadītājs Andris Ķēniņš skaidroja, ka „šobrīd jāizšķiras, vai sabiedriskais pasūtījums ir tikai sabiedriskajiem medijiem, vai tas ir arī komercmedijiem”.
“Šobrīd likums ir būvēts un rakstīts tā, ka faktiski to pilda tikai sabiedriskie mediji. Es savā priekšlikumā ar to vārdu „plurālisms” esmu centies tā kā iepilināt iespēju, ka tas ir arī komercmedijiem,” sacīja Ķēniņš.
Komisijas deputāti vienojās, ka sabiedrisko pasūtījumu vajadzētu attiecināt gan uz sabiedriskajiem, gan uz komercmedijiem.
Deputāti arī diskutēja par finansējumu sabiedriskajam pasūtījumam. Proti, būtu svarīgi nodalīt, piemēram, LTV un Latvijas Radio ēku uzturēšanas izdevumus no satura veidošanas izdevumiem. To uzsver arī atbildīgās Saeimas komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš (“KPV LV”).
„Šāds sabiedriskais pasūtījums ir jānodala – saimnieciskā sfēra, satura sfēra, naudas tērēšanas sfēra, apraides sfēra, jo vienkārši tas viss nevar būt tādā rasola bļodā,” sacīja Kaimiņš.
Deputāti vienojās, ka sabiedrisko mediju finansējumu turpmāk varētu dalīt divās daļās – atsevišķi ēku uzturēšanai un saturam, bet atvērts jautājums palika, kur ieskaitīt, piemēram, tehniku.
Radās arī jautājumi par sabiedrisko mediju iesaistīšanos komercdarbībā, stāstīja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle Gunta Līdaka.
„Tas bija arī lielā mērā saistīts ar šo ēku izīrēšanu, gan ar dažādām aģentūrām, vai tās nodarbojas vai nenodarbojas ar komercdarbību. Nu, jā, tie ir būtiski jautājumi. Bet, manuprāt, tie jāskata atsevišķi no sabiedriskā pasūtījuma, jo sabiedriskais pasūtījums ir vienkārši, manuprāt, pats būtiskākais, kā to nodefinēt un cik tālu sniedzas tas, ko mēs definējam par sabiedrisko pasūtījumu,” sacīja Līdaka.
Tāpat komisijā uzsvēra vajadzību Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai atteikties no komercreklāmām. Kopumā sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus no 2021. gada jāparedz 14 miljoni eiro. Neviens komisijas deputāts tam neiebilda, un ieceri konceptuāli jau atbalstījusi arī iepriekšējā Saeima.
„Iepriekšējā valdība varēja likt vienkārši 2021. gadā visu kaut ko, ka mēs brauksim ar raķetēm, vienalga, ko, jo viņi atbild tikai par trīs gadu budžetu. Un līdz ar to viņi noņēma no sevis šo atbildību nost, un tāpēc ir tikai 2021. gads. Tikai tāpēc. Viss ir atkarīgs šobrīd no politiskās gribas – atradīs to naudiņu vai neatradīs,” sacīja Kaimiņš.
Komisijai par jauno likumu priekšā gan vēl daudz diskusiju. Nākamā sēde paredzēta jaunnedēļ. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumam otrajam lasījumam iesniegti vairāk nekā 140 priekšlikumi.
Sabiedriskais pasūtījums ir tikai pirmais no deviņiem jautājumu blokiem, par ko jādiskutē.
