Karš arī servīzēs un pārtikā
Kādā saulainā pēcpusdienā Latvijas Radio dodas uz Beļģijas galvaspilsētas Briseles vienu no piepilsētas rajoniem ar nosaukumu Evere, kur vēl pirms diviem gadu simtiem pletās lauki, bet tagad par to klātbūtni liecina vien rūpīgās rindās saceltu pilsētas divstāvu māju ieskautas vecas vējdzirnavas Tās pārdzīvojušas vēstures griežus, industriālo attīstību un pilsētas izplešanos. Tajās tagad ir iekārtots Briseles Pārtikas muzejs.
Vairākos stāvos, kurus var sasniegt, kāpjot pa apļveida kāpnēm, dzirnavu stumbrā iekārtotas ekspozīcijas par kādu visai neparastu, bet intriģējošu tēmu – „Pārtika un karš”. Tas ir Pirmais pasaules karš, par kuru šeit stāstīts. Tas ilga četrus garus gadus no 1914.gada 28.jūlija līdz 1918.gada 11.novembrim, prasot 10 miljonu karavīru dzīvību un milzīgus civiliedzīvotāju upurus.
Soli pa solim ekspozīcija ved cauri laikam, kad konflikts starp tautām brieda ne vien politiķu prātos, bet pamazām nostiprinājās arī sabiedrības ikdienā un pārsteidzoši arī katras ģimenes saimniecības centrālajā un būtībā trauslākajā vietā - virtuvē. Tā, piemēram, Vācijā sāka ražot traukus ar nacionālu simboliku, ģerboņiem, dzelzs krustiem, savukārt Francijā veikalu plauktos populāri kļuva, piemēram, sinepju trauciņi sivēna formā ar pretvācu lozungiem. Kulinārajā modē ienāca dažādi nacionālie simboli, piemēram, uz šķīvja izkārtoti dārzeņi valsts karoga krāsas.
Kad karš jau bija sācies, šim servīžu un galda piederumu dizainam vairs bija maza nozīme, daudzviet tie sabira driskās, ieroču sakapāti, vai pazuda bēgļu gaitās.
Izstādes iekārtotājiem nācās pamatīgi nopūlēties, lai tos atrastu Beļģijas un tuvāko kaimiņvalstu ģimeņu skapjos.
Pārtikas vezumi uz fronti
Šādi aptaujājot cilvēkus, atrastas arī unikālas foto liecības un pieraksti, kas ļauj ielūkoties Pirmā pasaules kara karavīra ikdienā, par ko parasti vēstures mācību grāmatās neraksta. Proti, kā miljoniem cilvēku ierakumos pārdzīvoja ne tikai nāves bailes, slimības, aukstumu, bet arī pastāvīgu badu un slāpes, kas ne vien karavīrus novājināja, bet sagrāva arī morāli.
Nelielā grāmatiņā apkopoti personiskie stāsti un no radu radiem savāktās liecības. Tās vēsta, ka katrā karojošajā pusē – vācu, franču, krievu, britu un citās armijās – situācija bija dažāda. Taču, piemēram, franču armijā ieviesa katras dienas karavīra normu – mazliet gaļas, maizi, tēju vai kafiju, tabaku un alkoholu. Briti vienmēr krāja rezerves, ko sauca par „pēdējo cerību”, un tie bija konservi, cieti cepumi, ko karavīri dēvēja par kara maizi, cukurs un kafija, un to drīkstēja baudīt tikai tad, kad bija dota kolektīva pavēle.
Pārtikas piegādi kara zonām organizēja ārkārtīgi rūpīgi. Vispirms to atveda ar vilcienu pēc iespējas tuvāk frontei un tad ar zirgu pajūgiem nogādāja tur, kur nepieciešams.
Lieki teikt, ka pats karš, laika apstākļi un simtiem citu šķēršļu ļoti bieži šos vezumus aizkavēja, un tad, kad tie sasniedza karavīrus, produkti nereti bija jau sabojājušies.
Bez maizes karu nevar uzvarēt
Pēc mājām un siltuma ilgodamies un lai kaut cik „izdaiļotu” kara šausmas, karavīri centās nezaudēt humora izjūtu un bieži vien ieročus iesauca virtuves piederumu un ēdienu vārdos. Piemēram, novērošanas balonus, kurus palaida virs ienaidnieku līnijām, to formas dēļ sauca par cīsiņiem, rokas granātas par sparģeļiem un citroniem vai par kartupeļu spiedi, bet mašīnpistoles par kafijas dzirnaviņām, tāpēc ka tās grabēja un dārdēja tieši tā, kā maldamas milzu kafijas pupiņas.
Frederiks Na ir viens no ekspozīcijas „Pārtika un karš” autoriem, kurš neatlaidīgi strādājis ar šo tematu veselu gadu un aizved parādīt, viņaprāt, pārsteidzošāko eksponātu. Tie ir ārkārtīgi smalki, mirdzoši un rūpīgi trauki, kas griezti no ieročiem.
„Tā ir munīcija, kas pārvērsta traukos, no kuriem dzert un ēst. Kad šie priekšmeti beiguši savu dzīvi kā ieroči, karavīri tos pārvērtuši skaistos objektos, kas būtībā nes dzīvību, nevis nāvi.
Gaidot nākamo kauju, viņi īsināja laiku, radot skaistas lietas,” stāsta ekspozīcijas veidotājs.
Šis ir neierasts skatījums uz karu, par kuru domājot parasti skaitām bojā gājušos, ieročus, pētām kartes un karavīru formas. „Tiešām. Domājot par karu, reti kurš domā par ēdienu, parasti tās ir kaujas, kas pirmās nāk prātā un mirstoši cilvēki.
Bet, ja nav maizes, nevienu karu nevar uzvarēt, neviens karavīrs nav cīnītājs, un to ir ļoti svarīgi saprast,” saka Frederiks Na.
Tālāk ir plašs stends ar liecību, ka karš nav tikai kara laukā. Aiz stikla redzamas sīkiem burtiem sadrukātas kara receptes. Tās radīja Eiropas valstu civiliedzīvotāji, cits citu mācot, kā taupīt to mazumiņu, kas atlicis no ātrumā sapirktajām rezervēm, bieži arī gan izmocītu karavīru, gan bēgļu izmisumā apzagtajiem dārziem un laukiem.
Mūsdienu kara maize
Pašā dzirnavu spicē uz grīdas salikti lieli miltu maisi ar jau šā gadsimta palīdzības organizāciju zīmogiem. Tie atgādina par šodienu, par kara zonām, uz kurām joprojām ved palīdzību no ārienes. Šoreiz tā ir asiņaino vēsturi piedzīvojusī Eiropa, kas palīdz citiem – Sīrijai, Āfrikai.
Šajā ziņā nekas nav citādāk, saka Fredriks ar gadsimtu seniem vēstures faktiem pilnajā telpā.
Pirmā pasaules kara situāciju un karavīru cīņu par izdzīvošanu, protams, vairs nevar pielīdzināt mūsdienām, tā ir realitāte, kas iegūlusi muzeja plauktos. Un arī tajos desmitos konfliktu, kas patlaban versmo daudzviet pasaulē, katrā situācija ir atšķirīga. Taču maizes tēma, kam pievērsies arī Briseles muzejs, paliek nemainīga. Jebkur, kur karavīrs ir, viņa maize ir kara maize, lai cik bieza vai plāna tā būtu.
Pārlecot gadsimtam un kariem, kuros ir bijuši ierauti arī latvieši, šodien mūsu karavīrus var sastapt starptautiskajās operācijās Afganistānā, Irākā, Mali un pie Somālijas krastiem Āfrikā. Jau sen ar vilcienu un zirga vezumos pakas un sūtījumus neved. To paveic lidmašīnas.
Mūsdienās tā ir starptautiska vide un arī virtuve ir labi un kārtīgi organizēta. Gatavo tās valsts kontingenta pavāri, kuri bāzē ir galvenie – amerikāņi, vācieši, norvēģi.
Viss ir rūpīgi uzraudzīts, svaigs, lai nekas nemisētos, neviens nesaslimtu, lai viss būtu līdzsvarā tā, ka karavīri varētu izturēt fizisko slodzi karstajā saulē, smiltīs un spriedzē.
Ilgas pēc savu māju maizes
No šīs puses uz misijām ļauj palūkoties majors Lauris Bļodons, kurš Nacionālajos bruņotajos spēkos atbild par karavīri apgādi ar visu vajadzīgo. Lauris, sazvanīts kādā steidzīgā darba dienā Latvijā, pavēsta: “Karā Afganistānā esmu bijis trīs reizes – 2008., 2011., 2014.gadā – kā apgādes priekšnieks.”
Lai cik dažādi būtu apstākļi, ir kāda lieta, kas karavīrus vieno pāri gadsimtiem gan lietus izmērcētos ierakumos Beļģijas laukos, gan saules nokveldētās, bet labi organizētās teltīs Afganistānas smiltīs.
Pat tad, kad ikdienā bāzē var tikt pie laša, omāra vai lieliska steika, ko Latvijā var baudīt tikai augstos svētkos, karavīri ilgojas pēc vienkāršas, melnas rudzu maizes.
Gluži tāpat kā pirms gadu simteņa francūži, kuri remdēja ilgas pēc ģimenes un miera uz mazām, šķībām pannām cepinādami no dažām saujām miltu un zemniekiem izdīktām olām plānas, siltas pankūkas.
Un tas atgādināja par to, ka joprojām esi dzīvs, ka tevi gaida un tu ceri atgriezties.
“Dodoties uz starptautiskās operācijas rajonu, mums ir tradīcija, ka bruņoto spēku komandieris pasniedz ceļamaizi - “Lāču” rupjmaizes klaipu, ko ved līdzi uz misijas rajonu. Arī vizīšu laikā uz 11.novembra svētkiem tiek vests kāds cienasts no Latvijas. Parasti tā ir rupjmaizes, grauzdiņi, speķis, šprotes, “Laimas” saldumi. Uz Jāņiem tiek sūtīts siers un kvass. Tā ka domāts par karavīriem tiek arī starptautiskajās operācijās, lai radītu māju sajūtu nedaudz,” stāsta Lauris Bļodons.
Garīgs izsalkums
Latvijas Radio Lauri uzrunāja brīdī, kad ceļā uz Afganistānu posās Latvijas delegācija, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, arī kapelāns Elmārs Pļaviņš. Mazarišarifas bāzē no agrāk vairāk nekā simta tagad ir nedaudz pāri divdesmit Latvijas karavīru, kuri vairs nepiedalās aktīvā kara darbībā, bet apmāca afgāņu drošības spēkus.
„Rudzu maize ir viens,” saka kapelāns Elmārs Pļaviņš ar ilgu gadu pieredzi, apmeklējot karavīrus misijās, un kurš tikko atgriezies arī no Ukrainas un kas sazvanīts teju pēdējās stundās pirms sēšanās lidmašīnā uz Afganistānu. „Īsts karavīrs kaujai nebūs gatavs, ja viņam nebūs vēl kāds stiprinājums - garīgā maize,” saka kapelāns, šo karavīra ikdienas izdzīvošanas tēmu paplašinot.
“Garīgā maize bieži spēlē izšķirošu lomu - kas notiek ar tavu galvu, ar domāšanu, tas pēc tam notiek ar tavu muti, valodu, rokām un kājām. Ukrainā kapelāni stāsta, ka viņi nedodas kaujā, pirms nav saņēmuši savu garīgo maizi – aizlūgšanas, Svēto vakarēdienu. Un tad viņi dodas ar citu skatījumu uz lietām. (..) Tie ir jautājumi, kas būs aiz tās nāves, vai cilvēki dzīvo tikai šeit, jautājumi par ļaunumu un citām lietām. Tas tikai parāda, ka cilvēks nesastāv tikai no miesas vien,” stāsta Ilmārs Pļaviņš.
11.novembrī, Lāčplēša dienā, Latvijas karavīri Afganistānā vedumu no mājām jau ir saņēmuši.
Uz karavīru dzīvi, ikdienu, būtību un sūtību pāri laikiem var raudzīties ļoti dažādi un neizsmeļami. Starp citu, arī laikā, kad Rietumu pasaulē atzīmē pateicības dienas ražai, par maizi, kas palīdz izturēt karu vai vienkārši karavīra ikdienu, un saprast, ka arī pati armija un karavīra ikdiena var būt maize, ja to, piemēram, šodien izvēlas kā profesiju.
Reti kurš no mums ikdienā, kā piemēram, mūsu karavīri starptautiskajās misijās šodien, ir tik tuvu arī tai otrajai - garīgajai maizei, par kuru runā kapelāns Elmārs Pļaviņš. Tā palīdz saprast dzīvības spēku un trauslumu pat visstiprākajā miesā.
Tās ir pamatlietas, ka palīdz izcīnīt katru cīņu - gan par dzimteni, gan arī, ja vajadzīgs, pašam ar sevi.
