Pirms 29 gadiem vairāki desmiti Grenču un arī citu Zemītes pagasta apdzīvoto vietu iedzīvotāji atstāja siltās mājas un devās uz Rīgu palīdzēt nosargāt trauslo brīvības gaismu.
“Savādi jau bija, helikopteri lidoja pāri, tās skrejlapas bārstīja pa Vecrīgu... Un galvenais jau, ka bija tāda latviska noskaņa,” atceras barikāžu dalībnieks Andris Čupriks.
Tagad neatkarīgi no laika apstākļiem un neatkarīgi no tā, vai ziņa par barikāžu atceres ugunskuru tiek izplatīta vai ne, Grenču ciema daudzdzīvokļu mājas pagalmā pulcējas gan vietējie, gan zemītnieki, gan citi kaimiņi, lai kopīgi atcerētos šīs Latvijas Atmodas laika nozīmīgās lapaspuses. Saieta idejas autors un galvenais organizators visus gadus ir grenčenieks Guntis Gulbis.
“Pirms vienpadsmit gadiem mēs saņēmām barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes. Atbraucām mājās un atzīmējām visu to pasākumu, un tā arī pie maza ugunskura radās ideja,” stāsta Gulbis.
Barikāžu atcere Grenčos ik gadu sākas ar klusuma brīdi, jo aizvien biežāk kāds, ar kuru kopīgi sapņots par Latvijas nākotni, kāds, kuram 1991. gada janvāra dienās līdzās stāvēts Vecrīgā, Zaķusalā vai Ulbrokā, ir atstājis šo zemi. Tomēr sanākušo skaits mazāks nepaliek, un tāds arī ir viens no šī saieta mērķiem - atcerēties un stāstīt tiem, kas to vēlas klausīties.
"[Biju] Doma laukumā pie radio ar traktoru K-150. Blakus stāvēja no Tumes K-700. Līdz radio durvīm bija atstāta tikai tāda maza sprauga, un, ja būtu nākuši omonieši, būtu spēruši vienu soli atpakaļ, un durvis būtu bloķētas," atceras barikāžu dalībnieks Edvards Ķelpis.
Piecpadsmit klātesošie arī šajā reizē saņem 1991. gada Barikāžu muzeja pateicības rakstus. Starp viņiem arī Mārcis, kurš tolaik bija tikai 19 gadus vecs, tikko vidusskolu beidzis jaunietis.
"Cīnījāmies, jā. Gribējām to brīvo Latviju, protams. Neviens jau nevarēja aizdomāties, kā viss būs pēc 29 gadiem," stāsta barikāžu dalībnieks Mārcis Krūmiņš. Viņš barikādēs stāvēt ietu arī šodien, ja tas būtu nepieciešams.
