Lielā izsūtīšana ir izpostījusi daudzas ģimenes un likteņus; arī Zinaīda Treiģe četru gadu vecumā kopā ar ģimeni tika izsūtīta uz Krievzemi. Šobrīd Zinaīdai ir 77 gadi, taču viņai aizvien ir atmiņā 14. jūnija rīts.
"Aizveda uz Eglaines staciju, uz vilcienu. Tā bija skaista vasaras diena, un man tāda doma, ka tā bija svētdiena - mamma ģērba labajās drēbēs, domāju, ka brauks kaut kur ciemos vai uz baznīcu varbūt, bet izrādās, ka bija sveši cilvēki mājās, kas bija devuši pavēli savākties un doties līdzi. Pilnīgi tāpat, ņēma un izveda. Vajadzēja kādu citu ģimeni laikam izvest, izrādās, ka paņēma mūsu ģimeni, kā otro ģimeni pagastā," atceras Zinaīda.Viņu, māsas, brāli un mammu aizveda uz Krasnojarskas rajonu. Zinaida saka - līdz kapa malai atcerēsies to adresi...
Mums līdzās dzīvo paaudze, kas pārdzīvojusi notikumus, ko mūsdienu cilvēks nespēj pat iztēloties. Latvijas Radio devās Rīgas ielās, lai uzzinātu, ko par šiem notikumiem zina jaunieši un vai viņus tas interesē.
- Vai Tu zini kāpēc ir izkārti sēru karogi 14. jūnijā? - Jā, tas ir saistīts ar 41. gada 14. jūnija deportāciju no Latvijas uz Sibīriju un tālajiem Krievijas galiem. - Eleonorai ir 15 gadi, viņai nesen bija eksāmens vēsturē, tāpēc gadskaitļi un notikumi Latvijas vēsturē vēl ir svaigā atmiņā.
Taču ne visi uz ielas satiktie jaunieši zināja kādēļ 14. jūnijā ir izkārti sēru karogi. Jaunieši atklāj, ka labāk šos notikumus zina tie, kuru ģimenē kāds no vecvecākiem ir bijis izsūtīts.
"Jā, mums vēsturē mācīja. Tajā brīdī, kad skolā to sāka mācīt un es sapratu, ka tur ir bijusi arī mana ome, mani tas vairāk interesēja. Žēl, ka nav vairs kam paprasīt, jo mana omīte jau ir mirusi. Līdz ar to viss, ko es atceros, es atceros, ka ome daudz par to stāstīja, bet tad man tas bija tā, ka es pati vēl nesapratu, kas tas tāds ir. Viņai tas stāsts tāds, ka viņai bija 17 gadi un viņai bija izlaidums skolā, un viņus paņēma vienkārši no izlaiduma. Daudz ko es nezinu par to, bet tas, ko ome stāstīja bija baisi," saka Zane.
Jaunieši par izsūtījumu ir mācījušies vēstures stundās. Ne visus saista vēsture, taču viņi uzskata, ka par šiem notikumiem ir jārunā, tā domā arī Dārta: "Es pieļauju, ka to nedrīkst ignorēt, ir jāapzinās, ka tāda lieta ir bijusi, bet tas noteikti nedrīkst kļūt kā tāds aizvainojums uz cilvēkiem mūsdienās. Tas, kas notika iepriekš, nenozīmē, ka tagad mums ir jāienīst visi cilvēki, kas nāk no tās valsts."
Līdzīgi domā arī Zane, viņa nevar palikt vienaldzīga pret šiem notikumiem, jo tie ir skāruši viņas ģimeni un mazliet aizvainojums par to sirdī ir:
"Ko tas nozīmē mūsdienās? Parēķini - tajos 17, 18 gados, kad tu tikko sāksi dzīvot, tevi vienkārši paņem un aizved projām. Tev vispār nekā nav deviņi gadi no dzīves... Nu jā, tas ir tā, ka ir jāstāsta tiem cilvēkiem, jauniešiem tāpēc, ka tas parāda, kāds ir tas komunistiskais režīms, nevis tieši viens vai divi konkrēti krievi vai vispār krievi, jo tie, kas tur dzīvoja uz vietas Sibīrijā, cik esmu no omes dzirdējusi un citur lasījusi, ka viņi palīdzēja cilvēkiem."
Kristīnei ir 22 gadi un viņai patīk vēsture, tādēļ viņa ir lasījusi grāmatas par izsūtījumu. Runājot par saviem vienaudžiem, viņa saka, ka interese par Latvijas vēsturi ir katra paša jaunieša ziņā.:
"Manā draugu lokā ir, kurus tas interesē, un ir, kurus tas neinteresē. Ja cilvēkam ir interese par vēsturi, par to, kā viņš ir izcēlies, kāda ir viņa tauta, kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam, tad viņam ir arī interese par šo notikumu, kas būtiski ir ietekmējis vispār Latvijas vēsturi. Un vispār mūsu izaugsmi, jo principā mums jau tika izsūtīta inteliģence - tie bagātie, tie gudrie, tie spējīgie. Un es domāju par to, ka gēnos ļoti daudz paliek tās lietas, un vienkārši šis režīms būtiski iznīcināja gēnus, kas mums Latvijā pēc tam būtu... Varbūt mēs būtu otrā Šveice šobrīd, varbūt tas ir tas, kas mūs ietekmēja, mēs jau nezinām."
Kristīne uzskata, ka par izsūtījumu un vispār vēsturiskām tēmām ar jauniešiem ir jārunā, taču ir jāmeklē saistošāki risinājumi tam, lai jauniešus ieinteresētu. "Es domāju, ka to vajadzētu stāstīt tā, kā jaunieši mūsdienās uztver informāciju, viņi uztver fragmentāri, viņi nelasīs lielus gabalus vēstures grāmatās, bet viņiem vajag to zināt, jo tie ir viņi, tie ir viņu senči. Un mūsdienās ir tik daudz multimediālas iespējas, kā vēsturi pasniegt pilnīgi citā veidā tā, lai šie jaunieši saprastu - gan audio, gan video, gan dažādas sarunas un diskusijas, es domāju, ka mūsu izglītības sistēmā būtu iespēja realizēt to - šādu citu pieeju, tad tas būtu daudz produktīvāk un jauniešiem rastos interese.Būtībā man šķiet, vajag jau radīt tikai skolā to interesi un pēc tam jau tās grāmatas arī lasīs, ja būs tā interese," saka Kristīne.
Visi par izsūtījumu ir kaut ko dzirdējuši no skolotājiem, vecmāmiņām un vectētiņiem. Vieniem tās ir tikai teikumu rindiņas vēstures grāmatās, citiem sāpīgas vecvecāku atmiņas vai pazaudēta būtiska daļa Latvijas tautas gēnu. Jaunieši varbūt neatceras precīzi datumus vai gadskaitļus, taču zināt zina, kas ir izsūtījums, un to, ka daļai Latvijas tautas ceļš lopu vagonā pāri austrumu robežai ir bijusi realitāte.
