Sajūtu bungas top no finiera. "Tas ir vienkāršāk, no koka viņas diezgan stipri deformējas un nevar paredzēt, kādas viņas beigās būs," stāsta saimnieks.
Ciemošanos "Kalna Vēršos" pie Bušujevu ģimenes Latvijas Radio sāk bungu darbnīcā.
"Ierādīja šo arodu Lauris un Arnita Daņilovi. Viņi ir no Aglonas puses, un beigās viņi deva zaļo gaismu, lai mēs paši sākam taisīt," stāsta Sergejs.
Sākumā bungu gatavošana bijusi vairāk pašu interese, bet nu jau tiek rīkotas arī meistarklases citiem interesentiem.
"Cilvēkiem, kas tagad vairāk atgriežas pie latviskās dzīvesziņas, rituālos piedalās, saulgriežus svin, visiem vajag bungas, tāds bišķītiņ bums ir tagad, grib kaut ko tādu, arī folkloras grupas," skaidro saimnieks.
Bet visa sākums ir Ilzes mācības pirts skolā, kur arī noskatīts bungu rituāls un radusies doma apgūt to gatavošanu.
"Tā pirts skola man nāca kā svētība. Man toreiz bija ļoti smags laiks dzīvē, bija ļoti liela depresija, un es vienkārši meklēju veidu, kā sevi no tās dabūt ārā. Un tā es nokļuvu pirts skolā, un arī vīru līdzi paņēmu. Un tā arī man tās bungas. Kāpēc bungas? Tāpēc, ka tā viņu vibrācija un skaņa mani aizrāva," stāsta Ilze.
Viņa kādreiz bijusi ierēdne, savukārt Sergejs strādājis zāģētavā par meistaru. "Pēc tam kādu brīdi celtniecībā strādāju, tad vienkārši sāku būvēt savu pirtiņu, un tā lēnā garā kļuvu par pirtnieku," stāsta Sergejs.
Abi uzsver, ka viņi nestrādāja darbu, pēc kā ilgojās dvēsele.
Pirts priekštelpā saimnieki izlikuši gan lielākas, gan mazākas bungas. Katrām no tām esot sava skaņa. Arī dažādas vālītes dod dažādu skaņu.
"Tas nav tikai rituāls pie ugunskura. Tāpēc cilvēki baidās no vārda ''šamaniskas bungas'', jo viņi domā, ka ir kaut kāda buršanās, bet patiesībā jau tas palīdz atslābināties, atbrīvoties cilvēkam no iekšējās spriedzes, stresa," skaidro bungu taisītāji. Piemēram, kādas bungas nonākušas skolā, un skolotāja katru stundu iesāk ar bungu skanējumu. Tas palīdzot bērniem labāk koncentrēties stundai.
Abi saimnieki stāsta, ka nav bijusi doma, ka bungu gatavošana un pirts rituāls varētu kļūt arī par maizes darbu, bet, redzot, cik liela ir cilvēku interese par pirts lietām, saprasts, ka šī nodarbošanās var būt kaut kas vairāk nekā vaļasprieks.
"Mums ir arī tādi cilvēki, kas grib iepazīt, kas vispār ir pirts. Pat no ārzemēm cilvēki - viņi ir lasījuši kaut ko par latvisko pirtiņu, un viņi grib saprast, kas tas tāds ir. Nu tad viņiem ir iespēja atbraukt, un tad viņi bauda to. Tas ir gandarījums, ka tu redzi - tu spēj tam cilvēkam iedot laimes sajūtu, un cik viņš ir pacilāts, kad aizbrauc. Tas ir tā vērts, un man ir ļoti liela vēlme uzbūvēt saieta namu. Mums ir vecāfermas ēka, to es gribu pārbūvēt par saieta namu, lai tādi līdzīgi domājošie var šeit satikties un dalīties pieredzē, jo ir tik daudz cilvēku, kas tik skaistas lietas gan gatavo, gan dara. Cik labi būtu radīt tādu vietu, kur var satikties un visu ko darīt," stāsta Sergejs.
Šoruden Bušujevu ģimene saņēma arī sava novada atzinību – balvu "Amatas novada lepnums" - par to, ka ar savu uzņēmību pierāda: attālā lauku sētā iespējams atrast interesantu nodarbošanos.
