Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Māris Zanders. Veroties rudenīgajās debesīs…

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ieslodzīto resocializācija: veicamie darbi drošākai un jēdzīgākai nākotnei

Ieslodzīto resocializācija: daudzi mācās un strādā, bet iespēju mazāk nekā vēlmju

Ieslodzīto resocializācija: daudzi mācās un strādā, bet iespēju mazāk nekā vēlmju

Pirms desmit gadiem aizsākās grandiozas reformas ieslodzījuma jomā – divreiz maigāks kļuva Krimināllikums, tāpēc cīsiņu zagļus vairs neliek cietumos, un tādēļ arī ieslodzīto skaits ir sarucis divas reizes līdz vēsturiski mazam, savukārt sistēmas attieksme pret ieslodzītajiem kļuvusi no brutālas soda izciešanas uz humānu vēlmi notiesāto mums, sabiedrībai, atdot labāku un derīgāku. Tomēr viena noziedznieka uzturēšanai valsts katru dienu tērē 44 eiro, un izmaksas katru gadu aug. Latvijas Radio centās noskaidrot, vai resocializācijai ir redzami rezultāti un kādi uzlabojumi ir vajadzīgi?

ĪSUMĀ:

Ieslodzījums nepilngadīgajiem tikai par sevišķi smagiem noziegumiem

Vēl pirms desmit gadiem Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem uzturējās ap diviem simtiem jauniešu. Kopš likums kļuvis maigāks, reāls ieslodzījums nepilngadīgajiem pienākas par tikai sevišķi smagiem noziegumiem. Un pašlaik Cēsīs tādu ir 32. Dienā, kad Latvijas Radio apmeklēja iestādi, turp pārcēlies arī viens no trim jauniešiem, kas nesen Rīgā aizdedzināja bezpajumtnieku, pirms tam to aplejot ar benzīnu. Ka tā darīt turpmāk vairs nevajadzētu un ka tā vietā labāk apgūt jēdzīgas zināšanas, jaunajiem cēsniekiem māca audzināšanas iestādē strādājošā Cēsu 2. vakara vidusskola.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece, ģenerāle Ilona Spure Cēsu iestādi raksturo: "Tie jau ir slepkavības, vardarbīgi noziegumi, dzimumnoziegumi. Te nebūs par «disenē» izpūstu gāzes baloniņu, nozagtu mobilo telefonu vai ievārījuma burciņu kaimiņu tantei, kā tas bija agrāk. Bet tas nozīmē, ka šie 32, kas tur ir [pārsvarā septiņpadsmit, astoņpadsmitgadīgi un vecāki; līdz 18 gadu vecumam – 7 – 8], tie tiešām ir par slepkavībām un vardarbību – aizdedzināts «bomzis» vai noslepkavots klasesbiedrs…

Cēsīs tik tiešām strādā cilvēki, kas tic tam, ko dara. Viņi ir augsti profesionāļi.»

Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem 2. vakara skolas ilggadēja direktore ir Sarmīte Sviķe. Darbu šajā skolā viņa sāka kā latviešu valodas skolotāja vēl laikā, kad bijis jāiziet 40 jauniešu klases priekšā. Cietuma skolā esot nokļuvusi pilnīgas nejaušības dēļ, taču, kā pati saka, strādā ļoti apzināti. Pirms garākas sarunas skolotāju istabā Sarmīte Sviķe izrāda mācību kabinetus. Katra mācību gada sākumā direktore saviem audzēkņiem izstāsta kādu stāstu, kas ir radies pašu skolā.

«Viens mūsu bijušais skolnieks ir teicis, ka šie bija vieni no labākajiem gadiem viņa dzīvē un ka nekad nav domājis, ka jebkad viņam tā nāksies pateikt. Pašlaik viņam ir trīs bērni, dzīvo Lielbritānijā, ir labs darbs, un viņš plāno pārcelties uz Ameriku. Viņš sevi ir nodrošinājis, un skolai saka paldies par to, ka te viņš daudz ko saprata par dzīvi. Kā es saku: varbūt šeit nekļūst labāki cilvēki, bet cilvēks šeit var daudz ko saprast pats par savu dzīvi,» stāsta Sviķe.

Pedagogiem jāmeklē, kā celt audzēkņu pašapziņu

Šajā mācību gadā Cēsu Audzināšanas iestādē skološanās ziņā jaunākie būs 7. klases skolnieki, pērn bija arī 6. klase, 9. absolvēja trīs, bet vidusskolu beidza pieci. Visi labi nokārtojuši pārbaudījumus, un viens puisis esot ticis budžeta grupā Lauksaimniecības universitātē studēt informācijas tehnoloģijas. Šoruden ir pieci klašu komplekti, un statistika rāda, ka ieslodzījumā nokļuvušo izglītības līmenis aug – galvenokārt ir vajadzība pēc vidējās izglītības. Direktore Sviķe stāsta, ka liela nozīme ir individuālajam darbam ar audzēkņiem. Gan tādēļ, ka ir liela viņu mainība, jo vienus izlaiž, bet citus atkal apcietina, gan tāpēc, ka jaunie ieslodzītie mācīties nemaz nav raduši.

Pedagogu panākumu atslēga ir spēt atrast kādu labu lietu, kas padodas un ceļ pašapziņu, jo vairumam pašvērtējums ir ļoti zems.

"Stāstu viņiem triviālu piemēru: "Man nepatīk mazgāt traukus, bet visu dzīvi tos mazgāju, jo tā vajag"," tā Sviķe. Gudros vārdos nosauktā kompetenču izglītība jauniešu cietumā ir vizuālā māksla, latviešu valoda un citi priekšmeti, kuros iegūtais noderēs reālajā dzīvē.

Direktore parāda kādu lielizmēra origami tehnikā veidotu darbu, kas sastāv no ļoti daudziem akurāti izgrieztiem papīra ziediem. To pēc vidusskolas absolvēšanas radīja kāds puisis, kas Cēsīs nokļuva, kad gāja tikai sestajā klasē. Viņš darbu ienesis skolotāju istabā un noteicis – dāvana visām skolotājām par viņa radītajām ciešanām. "Visi puiši ilgojas pēc mīlestība un silta pleca. Šim puisim patika skaistas lietas. Vienmēr bija sakopts, vienmēr patika viņam skaistas lietas," pauda direktore.

Tomēr tas nav stāsts ar laimīgām beigām - puisis ir viens no aptuveni trīsarpus tūkstošiem ieslodzīto, kas mitinās kādā no deviņiem Latvijas cietumiem. Lai gan desmit gadu laikā to skaits ir divas reizes samazinājies, ik gadu cietumu durvis ver ap 12 tūkstošiem noziedznieku, jo daļai ir mazāki ieslodzījuma termiņi, vieni iziet, bet viņu vietā nāk citi. Teju tūkstotis jeb nepilna trešā daļa no šodien cietumos mītošajiem ir apcietinātie – tādi, kas tiesu vēl tikai gaida.

Vidējais ieslodzītais - 24 līdz 45 gadus vecs

Statistika rāda, ka pirmo reizi aiz restēm nonāk mazāk nekā puse no visiem. Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšniece Spure atzīst, ka tie, kuri cietumos nonāk trešo ceturto reizi, ir riska zonā - tendēti izdarīt noziegumus un atrasties šajā vidē. Viņai gan nepatīk statistiski raksturot vidējo ieslodzīto, jo katrs gadījums ir citāds. Tomēr dati ļauj daudz ko arī secināt. Piemēram, ka vidējais ieslodzītais ir vīrietis, jo sieviešu ir tikai nepilni trīs simti jeb krietns mazākums. Cietumā mītošā vīrieša portrets rāda, ka bojāta tikusi ne tikai viņa dzīve – zaudētājs ir arī ieslodzītā ģimene un galu galā valsts budžets. Vidējais ieslodzītais ir 25 līdz 45 gadus vecs. "Cilvēks darbspējīgs un spējīgs sevi atražot. [Nāk] vai nu no nepilnas ģimenes, vai arī no tādas, kur tēvs un māte lietojuši alkoholu, kāvušies. Nav strādājis, ar veselu buķeti diagnožu," pauda Spure.

Vidējais cietumā sēdošais vīrietis tur ir nokļuvis par zādzību vai laupīšanu. Divas trešdaļas no visiem pastrādājuši smagus un sevišķi smagus noziegumus.

Ieslodzītās sievietes atšķiras, piemēram, ar to, ka cietumā nonākušas par darbošanos narkotiku apritē, tikai tad seko zādzības un laupīšanas. Tendences Eiropas cietumu sistēmā rāda, ka atšķirībā no vīriešiem ieslodzīto sieviešu skaits īpaši nesamazinās vai pat pieaug. Arī noziegumu raksturs kļūstot smagāks.

Ieslodzīto masa būtībā sabiezē vai noslāņojas – aiz restēm atrodas lielākoties par sevišķi smagu noziegumu pastrādāšanu. Tādēļ arī arvien gudrākai jākļūst resocializācijai. Tieslietu ministrija uzskata, ka to kavē vecie cietumi, un par to runā nule radītā video.

Dzīves lielākā kļūda

Roberts tika notiesāts par piedalīšanos laupīšanā. Tagad viņš to sauc par dzīves lielāko kļūdu – pusaudzis būdams, bezatbildīgi iedzīvojies ne tajos labākajos draugos. Valsts gan viņam deva iespēju laboties, taču Roberts, piemēram, nakšņoja nevis bērnunamā, bet īrētā dzīvoklī. Tas tika uzskatīts par bēgšanu. Pieķerts arī alkohola lietošanā. Tad atkal noziegums un teorētiskie trīs gadi pārvērtās īstā brīvības atņemšanā. Lielāko daļu aiz restēm Roberts pavadīja nu jau slēgtajā Brasas cietumā. Par ēdienu un resocializāciju ar Robertu Latvijas Radio runāja pērnajā vasarā, kad viņš pēc pusotra Ziemeļīrijā pavadīta gada ciemojās Latvijā.

"[Cietumā] pusdienās bija savārītas ar kaut kādu dzīvnieku plaušām un aknām. Sāli un majonēzi pirkām veikalā," saka Roberts. Kad nokļuva cietumā, Roberts par savu izglītības līmeni varēja teikt «iesākta septītā klase». Viņš pieteicās mācībām jau Centrālcietumā, bet, tā kā septembris jau bija garām, viņš skolā neesot uzņemts. Taču varējis tikt pie dažām grāmatām, kas gan izdotas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. "Diendienā mācījos angļu un krievu valodu. Pēc tam mani aizķēra ekonomika. Bija paziņas, kuri pieteicās skolā. Viņus uzņēma, es aizguvu no viņiem grāmatas," pauda Roberts.

Arī pēc pārcelšanas uz Brasas cietumu īstas mācības gāja secen, jo Roberts strādāja ieslodzījuma vietas apģērbu ražotnes noliktavā, kur darbalaiks atšķīrās no skolas. Lūdzis iespēju skolu dažkārt kavēt, bet viņam pateikts, ka nekāda mācību un darba savienošana nenotiks. Pirms termiņa izkļūt neesot izdevies, jo ar personālu esot bijis tā – ja gribēs, lai nosēž visu, atradīšot vissīkākos pārkāpumus, lai tikai neizlaistu. "Vienkārši izlaida ārā. Iedeva 2 - 3 eiro, lai tiktu uz mājām, ja tādas ir. Pārvācos pie vecākiem, biju darba meklējumos. Cietumā biju gatavojies doties uz ārzemēm, mācījos valodas," norādīja Roberts.

Tagad Robertam ir 24 gadi. Sēžot cietumā, motivāciju mainīties viņš meklēja pats. Tagad nu jau trešo gadu Roberts dzīvo un strādā Ziemeļīrijā un ir motivēts arī tur palikt. Gadumijā darba devējs sola ap 500 eiro algas pielikumu par nostrādāto laiku. Tad mēnesī «uz rokas» saņemšot jau divus tūkstošus un uzreiz varēšot īstenot divus mērķus. "Likt tiesības un pēc tam pirkt mašīnu. Man mērķis ir to izdarīt līdz jaunajam gadam," tā Roberts.

Roberta stāsts, protams, neļauj uzburt vidējo temperatūru cietumos par ieslodzīto resocializāciju.

Kā minēja amatpersonas, liela nozīme ir pašu likumpārkāpēju gribai mainīties. Mainās arī valsts griba, lai pilnvērtīgā dzīvē atgrieztu tos, kas sastrīdējušies ar likumu. Taču lēni.

Piemēram, Cēsīs klasēs arvien nav tādu citās skolās ierastu lietu kā projicēšanas aparāti, interneta izmantošana mācībās ir izņēmums, bet brīdī, kad vidusskolas diploms iegulst ieslodzītā kabatā, valsts piedāvājums beidzas. Augstskola tālmācībā iespējama, ja pašam ir nauda. Arī darba devējiem nepatīk ne ieslodzītie, ne no cietuma iznākušie.

Par resocializācijas trūkumu iemesliem, pašvaldību vienaldzību un labākas dzīves sapņiem pēc jauna cietuma uzcelšanas Latvijas Radio raidījums "Īstenības izteiksme" vēstīs otrdien, 10. septembrī.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti