“Ņem, Tēvzeme, tavs esmu viss!” – šāds vadmotīvs rotā nupat izdotā foto albuma vāku, kur iekļautas liecības un fotogrāfijas par 9. Rēzeknes kājnieku pulka vēsturi. Pulks Latvijas armijā dibināts 1919. gada 9. augustā un kopš 1921. gada teju 20 gadu garumā bija dislocēts Rēzeknē.
“Ar ko tad 9. pulks atšķīrās no pārējiem Latvijas armijas kājnieku pulkiem? Ar to, ka, piemēram, tam kā Latgales divīzijas sastāvdaļai bija paredzēta austrumu robežas segšanas funkcija, ja, piemēram, sāktos karš,” stāstīja Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists kultūrvēstures jautājumos Kaspars Strods.
Vēl īsi pirms foto albuma prezentācijas muzejā ieradās un tēva fotogrāfiju atnesa viena no karavīriem – Pētera Bogdana – meita Velta. Viņa ir gandarīta, ka beidzot godā celts tieši 9. Rēzeknes kājnieku pulks, par ko iepriekš daudz noklusēts un pēdējā nozīmīgākā publikācija bijusi sen – pērnā gadsimta divdesmitajos gados.
“Katru vakaru tā junda bija, vakarā vienmēr, kad beidzās, tad viņš teica, tad es ātri pa dzelzceļa sliedēm kājām skrēju uz mājām. Ka viņš ir dienējis un viņam patika, to es ļoti labi atceros,” stāstīja Verēmu pagasta iedzīvotāja, karavīra P. Bogdana meita Velta Kancāne.
Lai Latvijas armijas simtgadē godinātu 9. Rēzeknes kājnieku pulku, albuma atvēršanas svētkos kopā pulcēti karavīru radinieki. Atmiņu albumā iekļauts īss pārskats ar arhīva materiāliem par pulka vēsturi, tā dalību dažādās cīņās, starpkaru periodu, kam seko piecas sadaļas ar 115 fotogrāfijām, to vidū redzamas arī daudzas spilgtas personības.
“Te mēs varam iepazīties gan ar pulka struktūrvienībām, gan ar to, ko viņi darīja, apmācības, nometnes Janapolē, Litenē. Piemēram, Vladislavs Locs ir bijis arī olimpisko spēļu dalībnieks, Oto Jurģis šķēpmetējs, tad arī Miķelis Bukšs dienējis 9. pulkā,” stāstīja Kaspars Strods.
Latgales Kultūrvēstures muzeja darbinieki cer, ka albums būs paliekoša vērtība, lai mudinātu iedzīvotājus arī turpmāk padziļināti izzināt pulka vēsturi un atminēties par saviem radiniekiem tajā.
Muzejs aicina ikvienu šajā vakarā iededzināt sveci un pieminēt savu senču ieguldījumu valsts izveidē.
