Latvijas Radio: - Kāds ir jūsu mandāts Centrālāzijas valstīs - Kazahstānā, Tadžikistānā, Turkmenistānā un citur? Kāds ir jūsu uzdevums kā Eiropas Savienības īpašajai sūtnei šajā reģionā?
Patrīcija Flora: - Mans uzdevums ir reizē ļoti vienkāršs un ļoti sarežģīts, jo mans galvenais mērķis ir padziļināt attiecības starp Eiropas Savienību un bijušajām padomju Centrālāzijas valstīm, kas ir piecas valstis - Kazahstāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna, Kirgizstāna un Turkmenistāna. Bet manos uzdevumos ietilpst arī lielākas reģionālās sadarbības veicināšana. Centrālāzijas valstīm ir kaimiņi - Krievijas Federācija, Ķīna, Afganistāna un citi. Eiropas Savienība uzskata, ka viss reģions iegūs no lielākas savstarpējas reģionālās sadarbības.
Es arī gribētu piebilst, ka Eiropas Savienībai šodien ir ļoti stabilas pozīcijas Centrālāzijā. Visās valstīs strādā Eiropas Savienības pārstāvniecības, notiek pastāvīgs dialogs institūciju līmenī, nesen mēs izveidojām augsta līmeņa drošības dialogu ar Centrālāzijas valstīm. Mans uzdevums ir pārliecināties, ka Eiropas Savienības stratēģija Centrālāzijā tiek īstenota dzīvē, lai Eiropas Savienība būtu starp nozīmīgiem spēlētājiem un partneriem reģionā.
Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājs Hermans van Rompejs nesen sacīja, ka Savienībai ir jāpanāk lielāka ietekme Tuvo Austrumu reģionā. Kā ir ar Centrālāziju? Vai mēs esam nopietns spēlētājs šajā reģionā, vai arī tomēr Krievija joprojām ir tā, kas nosaka toni?
Es teiktu, ka mēs vienmēr varētu palielināt savu ietekmi, jo ietekmes nekad nav par daudz. Un, lai gan kopš 2008. gada, kad tika pieņemta Eiropas Savienības stratēģija Centrālāzijas valstīm, mēs esam spējuši izveidot ļoti labas attiecības ar reģionu, mēs varētu darīt vēl vairāk, un es domāju, ka Centrālāzijas valstu valdība un iedzīvotāji ir ieinteresēti ciešākā sadarbībā.
Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka vēsturisku apstākļu dēļ Krievijas Federācija spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Un tad vēl ir Ķīna. Pašreiz Ķīna ļoti aktīvi investē Centrālāzijā, tādēļ es gribētu atzīmēt, ka šīs ir augošas ekonomikas ar enerģētikas resursiem. Tādēļ es gribētu redzēt šajā reģionā vairāk Eiropas uzņēmumu, lielāku Eiropas investoru iesaisti. Šeit es gribētu pieminēt Baltijas valstis un Latviju. Ziemeļu distribūcijas koridors, kas šobrīd savieno Afganistānu caur Centrālāzijas valstīm un Krieviju uz Baltijas valstīm, varētu būt arī labs transporta un tirdzniecības koridors, ko varētu izmantot ekonomisko attiecību veicināšanai.
Latvijai ir vēsturiskas saiknes ar šo reģionu un pat savas intereses tur. Centrālāzijas reģions ir prioritārs arī mūsu ārpolitikā. Un Latvijā bieži liekas, ka Rietumeiropa īsti nepievērš uzmanību šim reģionam. Bijušās PSRS republikas ir ieinteresētas, bet, skatoties no Briseles, šis reģions nav tik prioritārs. Gluži kā kaimiņattiecību politikā Ziemeļāfrikas valstis šķiet nozīmīgas Briselei vairāk nekā Austrumeiropa. Cik jūsuprāt Centrālāzija ir nozīmīga Eiropas Savienībai? Vai vienīgais, ko mēs no viņiem gribam, ir enerģijas resursi?
Tie nav tikai enerģijas resursi, bet gan krietni vairāk. Centrālāzija ir kaimiņi mūsu tiešajiem kaimiņiem. Ja mēs atskatīsimies uz 90.gadu sākumu, tad redzēsim, ka gan paplašināšanās mērķis, gan Austrumu partnerības politikas izveides mērķis bija vēlme panākt drošību, stabilitāti un mieru, kā arī labu progresu likuma varas ieviešanā mūsu kaimiņos, lai paplašinātu Eiropas Savienības stabilitātes zonu. Tādēļ mūsu mērķis Centrālāzijā, it sevišķi ņemot vērā, ka tai kaimiņos atrodas Afganistāna, ir nodrošināt, ka tur notiek stabila ilgtermiņa attīstība.
Un mēs to darām, daloties ar savu pieredzi, vērtībām un principiem. Tādēļ runa nav tikai par enerģijas resursiem. Ja mēs varam gūt kādu mācību no konfliktiem šajā reģionā, tad tā būtu, ka ekonomikas attīstība, likuma vara un drošība nāk roku rokā. Visas šīs sastāvdaļas ir nepieciešamas, lai būtu mierīga un droša sabiedrība.
Es gribētu arī pateikt dažus vārdus par Baltijas un Austrumeiropas lomu. Ir tikai dabīgi, ka katru no mums ietekmē mūsu vēsturiskā pieredze. Baltijas valstu gadījumā tas nozīmē, ka jūs atceraties, ka savulaik jūs visi bijāt Padomju Savienības sastāvā. Jūs no tā esat cietuši, bet jums tajos laikos bija sakari. Tādēļ jums no tā ir zināms mantojums. Es zinu, ka Baltijas valstu pārstāvji tiek laipni gaidīti Centrālāzijā, jo šī reģiona iedzīvotāji uztver jūs kā īpašus partnerus - partnerus, kuri saprot, ko nozīmē pārmaiņas un ka tās ir iespējams sasniegt. Līdz ar to es esmu ļoti priecīga par Latvijas un citu Austrumeiropas valstu valdību atbalstu un iesaisti Centrālāzijā. Man tas ir nepieciešams un es to izmantoju savā turpmākajā darbā.
Man ir prieks to dzirdēt. Tomēr bieži, vērojot Eiropas Savienības politiku, rodas sajūta, ka Eiropai patīk citus pamācīt. Tiek bieži stāstīts par vērtībām un standartiem, kurus ieviešot viss būs kārtībā. Vai jums arī patīk pamācīt Centrālāzijas valstis? Vai arī jūs izmantojat kādu citu stratēģiju?
Pirmkārt, es nedomāju, ka pamācošā pieeja strādātu. Galu galā pārmaiņām ir jānotiek sabiedrībā. Tādēļ cilvēkiem Centrālāzijā un citur pašiem ir jāatrod savs ceļš un jāizlemj par savu nākotni. Tomēr Eiropai ir zināma pieredze. Mums ir bijuši kari, mums ir bijis posts un ekonomiskās krīzes. Tādēļ mums ir sava pieredze, kā šīs grūtības ir iespējams pārvarēt, un mēs varam ar to dalīties. Un es domāju, ka mūsu pieredze parāda, ka, ja jūs būvēt sabiedrību uz noteiktiem institucionāliem pamatiem, ievērojot likuma varu, cilvēktiesības un veicinot sabiedrības līdzdalību, jums sanāk labs rezultāts. Galu galā Eiropa ir viens no bagātākajiem reģioniem pasaulē. Un tam ir savi iemesli.
Kad es runāju ar jauniem cilvēkiem Centrālāzijā, es redzu, ka viņi skatās uz mūsu modeli un vēlas sasniegt līdzīgus rezultātus. Protams, ka viņiem pašiem ir jāizlemj, ko viņi vēlas darīt. Un šie lēmumi ir jāpieņem sabiedrībai. Bet tam ir nepieciešami demokrātiskie mehānismi, ka arī likumi, kas nodrošinātu stabilitāti un brīvību.
Pirms dažiem gadiem es kopā ar mūsu bijušo prezidentu biju oficiālajā vizītē Tadžikistānā. Un es atceros, kā tā brīža Eiropas Savienības pārstāve šajā valstī stāstīja man par dažādām palīdzības programmām, ko Eiropas Savienība tur īsteno. Bet, lai gan starptautiskie donori aktīvi palīdz šai valstij, prezidents galvaspilsētā Dušanbē nesen uzbūvēja sev milzīgu pili, kur tiek pieņemti tikai un vienīgi citu valstu vadītāji. Tur bija dārgs marmors un kristāla lustras, kā arī laba gaisa kondicionēšana, kas valstī ar regulāriem elektrības piegādes pārrāvumiem arī ir liela greznība. Tādēļ izveidojas paradokss: no vienas puses valsts ir nabadzīga un tai ir nepieciešama palīdzība. No otras puses, tās vadoņi dzīvo krietni greznāk nekā Rietumvalstu politiķi. Kā jūs panākat līdzsvaru šajā situācijā?
Es gribētu teikt, ka galvenais Eiropas Savienības programmu mērķis šajā reģionā ir palīdzēt cilvēkiem. Piemēram, Tadžikistānā ES atbalsta veselības aprūpi. Tas nozīmē, ka mēs tiešām palīdzam slimiem cilvēkiem. Mēs gribam panākt, ka cilvēki patiešām jūt mūsu atbalstu. Nesen Kirgizstānā es apmeklēju citu vietu, kur tiek īstenots mūsu palīdzības projekts. Tur ES palīdzēja atjaunot ūdens kanālus. Es runāju ar vietējiem zemniekiem, kuri man teica, ka iepriekš viņi nav varējuši izmantot aptuveni 80% no savas zemes, jo irigācijas sistēmas vairs nedarbojās. Un tagad, pēc kanāla rekonstrukcijas, viņi atkal var gūt peļņu no savas zemes. Un tās būtu programmas, kur mums būtu jāiesaistās. Bet mēs palīdzam arī vietējām pašvaldībām un pārvaldei kopumā. Jā, korupcija un valsts pārvaldes institūciju mazspēja ir nopietns jautājums, un tur mums būtu jāiesaistās ar ilgtermiņa kapacitātes stiprināšanas projektiem.
Tā kā jūs pieminējāt Tadžikistānu, gribu pateikt, ka šajā valstī tuvojas prezidenta vēlēšanas. Un ES, protams, aicina, lai vēlēšanas būtu brīvas un godīgas, un mēs esam satraukti, kad interneta portāli vai citi mediji nevar brīvi runāt. Vai arī, ka opozīcija īsti nespēj rīkot savu kampaņu. Tās ir pamatlietas, ko mēs vēlētos redzēt. Pozitīvi ir tas, ka Tadžikistānas valdība nolēma uzaicināt starptautiskos novērotājus šajās vēlēšanās. Un mēs redzēsim, ko viņi teiks. Mēs turpinām ar viņiem strādāt, jo vienīgā alternatīva būtu pārtraukt kontaktus.
Jā, un šajā ziņā es ļoti iestājos par sadarbību. Es tiešām nedomāju, ka Centrālāzijas iedzīvotāji vai Eiropa iegūtu no tā, ka mēs pārtrauktu sadarboties, pārtrauktu runāt ar šo valstu pilsonisko sabiedrību, dalīties ar savu pieredzi. Es tiešām nedomāju, ka kādam no tā būtu labāk. Mēs varam domāt, kā veiksmīgāk izmantot mūsu atbalsta programmas, kā uzlabot politisko dialogu un tā tālāk. Bet vienkārši pārtraukt kontaktus nebūtu prātīgākais, ko var darīt.
Pēdējais jautājums, ko gribu jums vaicāt, ir par Turkmenistānu. Tā ir viena no noslēgtākajām valstīm pasaulē un arī viena no vismazāk demokrātiskajām. Tomēr Latvijas prezidents nesen ir bijis Turkmenistānā un arī Turkmenistānas prezidents ir bijis šeit. Abas puses pauda vēlmi sadarboties. Bet rodas jautājums, vai Eiropai ir ētiski iegādāties gāzi no valsts, kur tiek apspiesta opozīcija un tās iedzīvotāji? Tā ir nopietna dilemma.
Es jums ieteiktu uzdot šo jautājumu Eiropas patērētājiem, kuri izmanto gāzi, lai ziemā apsildītu savu māju vai dzīvokli. Jo galu galā tas ir jautājums par enerģijas piegādi Eiropai. Un Eiropas Savienības stratēģija paredz dažādot piegādes avotus. Domāju, ka daudzi atcerēsies, ka dažās ziemās atsevišķās Eiropas valstīs kurināmā bija par maz. Tas skāra arī mūsu kaimiņus, piemērām, Ukrainu. Tādēļ mūsu pienākums pret eiropiešiem ir nodrošināt, ka viņu dzīves standarts tiek pasargāts. Līdz ar to mēs sakām, ka ir nepieciešams dažādot gāzes un naftas piegādes avotus un risinājumi var būt dažādi. Pastāv jaunas tehnoloģijas, piemēram, slānekļa gāze, sašķidrinātā dabasgāze, ko mēs varam importēt. Un arī Centrālāzijā ir valstis ar enerģijas resursiem, kur abas puses iegūtu, ja Eiropas Savienības lielajā tirgū nonāktu zināma daļa no šiem resursiem. Es arī teiktu, ka Eiropas uzņēmumu iesaistīšanās nāktu Turkmenistānai par labu. Dienvidu koridors, caur kuru varētu transportēt gāzi no Centrālāzijas uz Eiropu caur Kaukāzu un Kaspijas jūru, ir stratēģisks projekts, ko mēs turpināsim. Jau tagad ES ir lielākais Kazahstānas partneris naftas jomā. Un šī sadarbība notiek diezgan labi.
