Rēvalds skaidroja, ka obligātā veselības apdrošināšana, lai arī kādā veidā īstenota, varētu padarīt sistēmu strukturētāku, jo faktiski šobrīd pacienti jau samaksā to naudu, kas būtu jāmaksā par polisi, tikai dara to nestrukturēti.
"Caurumaina deķa raustīšana nepalielina finansējumu nozarē - vienam atņemt, otram iedot neko nemaina," sacīja Rēvalds. Viņaprāt, uzmanība jāpievērš gan brīvprātīgās veselības apdrošināšanas stiprināšanai, gan e-veselības sistēmas izveidei, gan tam, lai izmeklējumi ārstu savstarpējās neuzticības vai komunikācijas trūkuma dēļ netiktu veikti divreiz.
Uz to veselības ministrs Guntis Belēvičs (Zaļo un Zemnieku savienība) atgādināja, ka situācija jārisina sociāli taisnīgi, ņemot vērā sabiedrības daļu, kam veselības aprūpe ir jānodrošina pilnībā par velti, tādēļ, iespējams, Latvijai derētu pārņemt modeli, kurā no katra strādājošā maksātajiem nodokļiem daļa tiek atskaitīta kā veselības nodoklis.
"Ir iespējami dažādi apdrošināšanas līmeņi, bet pie tā mēs sāksim strādāt tikai pēc budžeta apstiprināšanas," klāstīja Belēvičs.
Arī viens no partijas "Latvijas attīstībai" līderiem Juris Pūce atzina, ka Veselības ministrijas līdz šim piedāvātie risinājumi, piemēram, iekšēja jomas resursu pārdalīšana, ko rindu samazināšanai piedāvāja veselības ministrs, vai valsts apmaksātu izmeklējumu kvotu ierobežošana, kas uztrauc ģimenes ārstus, uzlabotu situāciju vien par "diviem trim vai desmit procentiem", savukārt atteikšanās no valsts maksājuma daļai pakalpojumu ir radikāls, taču efektīvs risinājums.
Eksperti raidījumā vienojās, ka daļēji garās rindas veicina tas, ka atsevišķām medicīnās nozarēm nav daudz speciālistu, bet tie paši daļu laika peļņas nolūkos izvēlas strādāt privātiestādes.
Rēvalds zināmu risinājumu veselības nozares problēmām saskatīja ārstu tarifikācijas caurskatīšanā. Viņš skaidroja, ka vēsturiski ir izveidojies, ja atsevišķas ārstu grupas saņem pieklājīgu atalgojumu, tad dažu speciālistu konsultācijām, tai skaitā skrīningiem, tā ir "katastrofāla bēdu ieleja".
Savukārt no Veselības ministrijas puses tiek domāts par ilgtermiņa risinājumiem, ieguldot ārstu apmācībā un piešķirot papildu naudu rezidentu sagatavošanai nepieciešamājās medicīnas jomās, pastāstīja Belevičs.
Arī bijusī veselības ministre Ingrīda Circene (“Vienotība”) vērtēja, ka samaksa nav samērojama ar tām zināšanām, ko ārsts dod, un ka daudzi ārsti vienkārši nav gatavi saņemt 500 eiro, ko viņiem maksā valsts iestādēs, tādēļ pāriet strādāt uz privātajām iestādēm, kur viņiem samaksā pacienti.
"Pati lielākā problēma ir tā, ka nozarei trūkst 50% finansējuma. Līdz 2020. gadam pakāpeniski jādubulto finansējums," lēsa Circene.
Ziņots, ka vairākās slimnīcās valsts apmaksātiem izmeklējumiem šogad pierakstīties vairs nevar, jo beigušās tā saucamās kvotas. Nacionālais veselības dienests, kas slēdz līgumus ar slimnīcām un citām ārstniecības iestādēm, esošo problēmu skaidro ar finanšu trūkumu un sola pārskatīt pozīcijas, kādām nauda tiek pārdalīta.
Savukārt Veselības ministrija nodomājusi stingrāk uzraudzīt ģimenes ārstus saistībā ar nosūtījumu izrakstīšanu uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem. Pēc ministrijas ieceres, ģimenes ārstam jākļūst par sietu, kurš izvērtē – vai speciālistu noteiktie izmeklējumi ir gana nozīmīgi.
Ģimenes ārstiem, kas izrakstīs nosūtījumu nepamatotiem izmeklējumiem, tikšot nosūtīts brīdinājums. Ja pēc brīdinājuma saņemšanas situācija nemainīsies, ar šiem ārstiem valsts varētu pārtraukt sadarbības līgumu. Latvijas Ģimenes ārstu asociācija šādu ideju uztver ar neizpratni, sakot, ka "tā nav ārstu problēma, ka valstī nav naudas".
