Ebreju kopienas vadītāja: Ebreju pēdas Daugavpilī būs vienmēr

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Biju iecerējusi ar Rivu Urjutovu runāt par nākotnes plāniem, par jauniem projektiem. Iznāca saruna par visu – par māti, holokaustu, antisemītismu un starpnacionālajām laulībām. Tāda normāla ebreju saruna.

Riva Urjutova pagājušā gada beigās sāka vadīt Daugavpils ebreju kopienas laicīgo daļu, nomainot ilggadējo priekšsēdētāju Hanonu Šperlingu, kurš joprojām ir galvenais reliģiskajā kopienā.

Kas jūs pamudināja kļūt par laicīgās kopienas priekšsēdētāju? Un kā sadarbojas laicīgā un reliģiskā kopiena?

— Hаnons mani izvirzīja. Bija vēl viena pretendente, taču ar balsu vairākumu uzvarēju es… Tas bija 2019. gada 10. novembrī, bet 1. decembrī, kad notika pilsētas mēroga pasākums, veltīts Daugavpils ebreju kopienas 30. gadadienai, par manu ievēlēšanu paziņoja “visai tautai”.

Vispār mums ir viena kopiena, bet ir ticīgāki cilvēki un ir mazāk ticīgi. Es ievēroju tradīcijas, taču ne ļoti stingri. Reliģiskajā kopienā mums ir 25 cilvēki, laicīgajā – 150. Ir arī vairāki citu tautību cilvēki, statūti to neaizliedz. Atbilstoši statūtiem jābūt interesei par ebreju kultūru un tradīcijām, tad jebkuras tautības cilvēks var kļūt par mūsu kopienas biedru.

Man šķita - ja kāds cits cilvēks kļūs par kopienas vadītāju, viss, kas gadiem ilgi veidots, var sabrukt. Sākumā domāju, ka vadīt kopienu ir viegli – kas tur īpašs, sarīkot dažus pasākumus. Tagad redzu –

pastāvīgi kaut kur jāskrien, kaut kas jādara, jāiet uz domi…

Vai jau kopš bērnības esat uzsūkusi ebreju kultūru, ebreju dzīvesveidu? Kāda bija jūsu ģimene?

— Māte stāstīja, ka viņas tēvs bijis ļoti reliģisks cilvēks. Mans tēvs vienmēr ievēroja tradīcijas. Mājās vienmēr pa īstam atzīmēja Pesahu, Hanuku un citus svētkus. Uz Pesahu tēvs vienmēr nopirka dzīvu vistu, nesa to nokaut atbilstoši reliģiskajām tradīcijām. Ticība mājās dzīvoja.

Toru, protams, esmu lasījusi. Un arī mans vīrs, dziļi krievisks cilvēks, Toru ir izlasījis, viņam bija interesanti.

Jūsu vīrs ir krievs. Piedodiet par muļķīgu jautājumu – kāpēc?

— Ziniet, kad Rivai vajadzēja iziet pie vīra, visi ebreju puiši skatījās uz krievu meitenēm. (Smejas.)

Un vai jūsu vecāki mierīgi uztvēra to, ka precaties ar krievu?

— Tēvam tas ļoti nepatika, viņš ar mani kādu laiku nerunāja. Bet pēc tam mēs izlīgām.

Vai skolā saskārāties ar antisemītismu?

— Skolā bija visādi, un pagalmā arī. Negribu to atcerēties. Taču mani aizstāvēja brālis. Pastāstīšu jums vēl vairāk – divus gadus dzīvoju Izraēlā, bija tāds periods. Iepazinos tur ar kādu sievieti, viņa bija ebreja atraitne, bet pati – krieviete. Reiz mēs sastrīdējāmies, vairs neatceros, kāpēc, un viņa man saka: “Klusē, ebreju purns!” Pēc tam iekāpu autobusā, braucu un domāju – kur es atrodos…

Tagad Daugavpilī antisemītismu nejūtu. Ja nu vienīgi dažkārt palasot komentārus internetā…

Profesors Preobraženskis no “Suņa sirds” ieteica nelasīt padomju avīzes, bet, ja viņš dzīvotu mūsu dienās, tad kategoriski neieteiktu lasīt komentārus… Labāk parunāsim par Daugavpils ebreju kopienas ikdienu un svētkiem.

— Mūsu ikdiena – tā ir biedru naudas vākšana, biedrības “Joint” koordinatora darbs - šī amerikāņu organizācija palīdz ebrejiem visā pasaulē, īpaši tiem, kuri pārdzīvojuši holokaustu, un tiem, kuriem ir ļoti maza pensija. Mums ir arī daži citi sponsori, mēs piemēram, izdalām trūcīgajiem pārtikas pakas. Pie mums nāk cilvēki ar dažādām problēmām, dažkārt – vienkārši parunāties.

Vai kopienā ir daudz cilvēku, kas pārdzīvojuši holokaustu?

— Apmēram 20 cilvēku, viņu vidū arī mana māte. Viņai augustā apritēs 89 gadi.

Kā viņai izdevās izglābties?

— Viņa ir no Vitebskas apgabala. Par labām sekmēm mācībās 1941. gadā viņu nosūtīja uz pionieru nometni. Vilciens nonāca apšaudē, apstājās, un grupa bērnu, no kuriem vecākajam bija 14 gadu, nolēma iet, kā saka māte, “līdz savējiem”. Aizgāja līdz stacijai, viņus iesēdināja tajā paša vilciena sastāvā, un nosūtīja uz Baškīriju, uz bērnunamu. Māte atceras, ka tur bija šausmīgi – utis, bads, zupa no kartupeļu mizām. Un bija jādod labums frontei – bērni no vilnas vērpa dziju, pēc tam adīja zeķes, dūraiņus. Māte tajos lika zīmītes: ”Dina Dimente, 10 gadus veca, sūtu, karavīr, tev sveicienu.” Vēlāk pēc mātes draudzenes Tamāras atbrauca Pašas tante. Ienāca klasē, lai to pateiktu Tamārai, viņa piecēlās, lai ietu, un māte nodomāja – ko es te sēžu, es arī iešu… Viņas pēc tam viss bērnunams pavadīja.

Vēl māte stāstīja, kā rudenī atradusi laukā kāpostgalvu, paķērusi to, skrējusi, viņai pakaļ dzinies bērnunama komandants, bet draudzene Tamāra pa logu saukusi: “Dina, met šurp!” Komandants pēc tam kliedzis: “Pēc karalaika likumiem par to nošauj!” Bet palaidis, vienīgi kāpostu atņēmis.

Māte teica, ka viņām abām ar Tamāru bijis sapnis – nopirkt maizi, griezt to un ēst, ēst, ēst…

Mātes māte arī bija evakuācijā, nokļuva Gorkijas apgabalā – Ovsjankas ciemā. Tagad šī ciema vairs nav.

Atgriezīsimies pie kopienas dzīves. Par ikdienu parunājām, tagad – par svētkiem.

— Kafejnīcā mēs atzīmējam divus svētkus – Hanuku un Purimu. Šogad ļoti gatavojāmies Purimam – uzrakstījām scenāriju, uzšuvām tērpus. Purims ir visjautrākie svētki, taču šis koronavīruss… Visu nācās atcelt. Pārējos svētkus atzīmējam sinagogā – Jaungadu, Pesahu un citus. Tur viss ir atbilstoši košeram, ar lūgšanām.

Kādas ir jūsu attiecības ar citām Daugavpils nacionālajām kultūras biedrībām?

— Sadarbojamies labi. 3. jūlijā uz sēru mītiņu, kurā tika pieminēti holokausta upuri, ieradās krievu, baltkrievu, ukraiņu kultūras centru, latviešu biedrības pārstāvji. Arī uz svētkiem mēs vienmēr aicinām visus. Ļoti atsaucīga ir latviešu biedrība, mēs ar to sen draudzējamies, domājam par kopīgiem projektiem. Gribam sadarboties ar krievu kultūras centru, nesen iepazinos ar Krievu nama direktori Natāliju Kožanovu. Esam atvērti kontaktiem ar visiem.

Vai Izraēla kopienai kaut kā palīdz?

— Daugavpilij Izraēlā ir sadraudzības pilsēta – Ramla. Es uz turieni uzrakstīju, aicināju ciemos, lai izveidotu kontaktus. Bet tad sākās koronavīruss, mums atbildēja, ka pagaidām citas lietas svarīgākas. Taču es pie sadarbības ar Ramlu vēl atgriezīšos.

— Kas ir jūsu tuvākajos plānos?

— Atklāt piemiņas zīmi cietoksnī. 1942.-1943.gadā cietokšņa darbnīcās strādāja Daugavpils geto pēdējie gūstekņi – apmēram 500 cilvēki. Pēc tam viņus nosūtīja uz Rīgu, Igauniju, Poliju – uz dažādām nometnēm. Izdzīvoja apmēram 100 cilvēki. Pilsētas dome jau piešķīrusi naudu piemiņas zīmes izgatavošanai, un tā drīz būs.

Mēs sākam ebreju laicīgās kopienas ēkas renovāciju Sakņu ielā 29. Māja jānosiltina, jāsaved kārtībā, lai tai ir pienācīgs izskats, citādi mūs sodīs.

Vēl mums ir izrāde “Ebreju laime”. Mēs jau ļoti sen to iestudējam. Mums palīdzēja tautas teātra “Iskateļ” aktrise Alla Terehova. Tajā spēlē neprofesionāli aktieri, mūsu kopienas biedri. Pirmizrāde bija ļoti sen – pirms gadiem divpadsmit. Tagad iestudējums jāatjauno, man jau ir mutiska vienošanās par tā izrādīšanu Daugavpils novada Līksnā. Citās pašvaldībās arī to var izrādīt, jāiegūst tikai nauda šim projektam.

Riva, kā jūs domājat, vai Daugavpilī vēl būs ebreju pēdas vēl pēc gadiem, piemēram, piecdesmit? Vai kopienā ir daudz jauniešu?

— Jauniešu ir nedaudz. Man

grūti pateikt, kas būs pēc piecdesmit gadiem. Viss ir skumji.

Mums ir viena gados jauna dāma, viņai ir nedaudz vairāk par trīsdesmit, viņa kopienā vadīja bērnu klubu. Pēc tam nodarbības tika pārtrauktas, bet nākamgad mēs gribam tās atjaunot.

Man šķiet, ka paliks tikai grāmatas par Daugavpils ebreju pasauli un tās pārstāvjiem…

— Grāmatas arī paliks. Neskumsim – ebreju pēdas mūsu pilsētā būs vienmēr.

P.S. Fakti

Pirmie ticamie statistikas dati par Dinaburgā dzīvojošajiem ebrejiem attiecas uz 1784. gadu. Tad pilsētā bija pierakstīti 1540 ebreji. 1897. gadā pilsētā dzīvoja 32 384 ebreji – 46,5% no visiem iedzīvotājiem. Pirms Pirmā pasaules kara Dvinskā ebreju bija 49,3% no pilsētniekiem jeb 55 686 cilvēki.

1935. gadā Daugavpilī bija 11 106 ebreji jeb 24,6% no pilsētas iedzīvotājiem. 1944. gada rudenī – apmēram 100 cilvēki. 1959. gadā Daugavpilī dzīvoja 2235 ebreji jeb 3,4% no visiem iedzīvotājiem. Turpmākajos gados ebreju skaits pilsētā pastāvīgi sarucis: 1995. gadā – 889 cilvēki (0,74%), 2006. gadā – 492 cilvēki (0,45%), 2016. gadā – apmēram 150 cilvēki.

1989. gada beigās tika izveidota Latvijas Ebreju kultūra biedrības Daugavpils nodaļa, to vadīja Anatolijs Fišiļs. 1992. gadā tā tika pārveidota par ebreju kopienu.

(Ceļvedis “Ebreju Latgale”,
аutors-sastādītājs Josifs Ročko)

 

Rakstu krievu valodā lasiet Rus.lsm.lv!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti